Literatūrkritiķis Guntis Berelis jaunās rakstnieces Sabīnes Košeļevas debijas romānu Rīga–Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts tā atvēršanas pasākumā nodēvēja par pazīmi, ka notiek literāro paradigmu pārbīdīšanās latviešu literatūrā. Romāns (miniromāns, mikroromāns – vai kā nu mēs vēlētos nosaukt ap simt lappušu biezu darbu) patiesi šķiet piederam pie jaunas, savdabīgas literārās kategorijas, kurai atbilst arī, piemēram, Dainas Tabūnas stāstu krājums Pirmā reize.
Lielizmēra metafora vilciens
Kas tad raksturo to, kas autorei sakāms? Pirmkārt, viņa vēlas runāt un arī runā ļoti tieši. Sabīne Košeļeva pievērsusies tēmai, par kuru diskutēt mūsu sabiedrībā joprojām nozīmē kādam vai kādiem gribot negribot uzkāpt uz varžacīm, – par krievu un latviešu attiecībām –, izvēloties to attiecību modeli, kas cilvēkus visvairāk satuvina, bet reizē spēj arī visvairāk sāpināt, proti, mīlasstāstu. Romāna vēstītāja, kas brīžiem šķiet pašas autores alter – vai varbūt pat ne viscaur alter – ego, nejauši kādā tusiņā ar līdzaudžiem sastop valdzinošu krievu, kuru turpmāk dēvēs par "savu krievu" (lai gan, kā vēlāk izrādās, "krievā" plūst baltkrieva, ukraiņa un pat latvieša asinis; tāpat kā meiteni, strikti ņemot, viņš nevarētu dēvēt par latišku vairāk nekā vidēji statistisko latvieti, kura ģenētikā arī valda īsta putra). Attiecības starp abiem jauniešiem izveidojas pāri attālumam: gan garīgajam – dažādas izcelsmes un atšķirīga domāšanas veida –, gan tīri fiziskajam attālumam – vairākiem tūkstošiem kilometru starp abām romāna virsrakstā minētajām pilsētām. Vilciens Rīga–Maskava, kurā regulāri kāpj varone, lai apciemotu "savu krievu", kļūst par lielizmēra metaforu saprašanās meklējumiem pāri visiem tiem šķēršļiem, ko vien var uzlikt sabiedrības aizspriedumi, nacionālie stereotipi un savstarpējas vēsturiskas apvainošanās smagums.
Rums kāpās un jauniešu īstums
Sabīne Košeļeva ne tikai nebaidās krievu saukt par krievu (nekādu politkorekto "krievu tautības cilvēku" šeit nesastapsim) – autore arī nekautrējas dienasgaismā izcelt visas (aiz)spriedumu pilnās "virtuves sarunas" par nacionālo jautājumu, kas teju ikvienam latvietim ir labi pazīstamas. "Velk mūs pie tiem krieviem, patīk mums tas vai ne," varone prāto. "Mēs – tādi puspelēki, smagnēji, pārāk nopietni, savrup dzīvotāji un kurnētāji – apbrīnojam atvērto krievu dvēseli, sadzērušies dziedam krievu balādes un mīlam krievu filmas. Laikam jau vajag mums krievus – līdzsvaram. (..) Varbūt pietiek zākāt? Pagātne ir pagātne. Laiks aprakt kara cirvi. Kāpēc vilkt ienaidu sev līdzi kā tādu bērnības traumu, kas aizdod dusmas un liedz laimīgi dzīvot?"
Uz šo pārdomu fona, kas aizsākas jau romāna pirmajās lappusēs, notiek pusaudziski vētrainā un spējā tuvināšanās starp "latišku" un "manu krievu"; notiek strauji, intensīvi, gandrīz izmisīgi, it kā abus mīlētājus grasītos šķirt vai visi pasaules ienaidi – un varbūt "šeit un tagad" kontekstā un vismaz abu iesaistīto uztverē tas tā arī ir.
Otrkārt, Sabīnes darbā fascinē konkrētība, lietišķums, detaļu trāpīgums, kas tekstā rada ne ar ko neviltojamu patiesības garšu. Varones draugi ir īsti, dzīvi jaunieši, kas dzīves jēgas meklējumos klīst gar jūru, kāpās dzer rumu un sarkastiski filozofē teju par visu, bet apstulbst, sastopoties ar jūtām, tikpat bezdibenīgām kā jūra un tikpat reibinošām kā rums. "Mana paaudze jau piedzima ar vecu dvēseli, puslīdz saprātīgu skatienu un diezgan lielu nolemtības sajūtu," autore apgalvo. Šādi – ar jaunībai raksturīgo kategorismu – tiek vilktas šķietami nepārkāpjamas līnijas, ar aizkustinošu bērnišķīgumu izdzīvoti pieaugšanas mulsuma brīži, ar dzeldīgu ironiju diskutēts par Latvijas uztveri mūsdienu jaunieša prātā kā "valsti, kurā viss ir tik absurdi, cik vien var būt", par esamības jēgu vai tās trūkumu. Taču šī jaunieša uztvere atspoguļo nevis kādu idealizētu vai antiutopisku pasaules modeli, bet reālu, elpojošu eksistenci, kurā ir pogu kastītes, tēja ar upeņu ievārījumu, pēdējās kapeikas diennakts alkohola veikalā, savdabīgi tipāži Maskavas vilcienā, un nekas no tā visa nav nejaušs. Autore apzināti klāj stāstam pāri paskarbas ironijas plīvuru, šķiet, attiecībā uz daudziem aktuālajiem jautājumiem izvēloties pozīciju "jāsmejas, lai nebūtu jāraud".
Valoda, lokana un noslīpēta
Romāna sižets pats par sevi nav nekas īpaši oriģināls – galu galā ikvienam klasiskam mīlasstāstam ir iesākums, attīstība un šādas vai citādas, bet – beigas. Taču Sabīne ar pārsteidzošu emocionālo lādiņu ataino gan abu varoņu viļņveidīgo – jo periodisko, vilciena Rīga–Maskava dunoņas gabalos sašķēlēto, – satuvināšanos, gan individuālās pasaules sabrukumu, vienlaikus arī lielākās līnijās analizējot, ko nozīmē cerība, kas tas tāds – liktenis, kas mēdz visu pārsvītrot, un ko ar šo pārsvītroto darīt tālāk, ja dzīve pārsteidzošā kārtā piedāvā nevis punktus, bet komatus.
Vāka tekstā romāns nosaukts par miniromānu stāstos, taču faktiski sižeta līnija ir vienota, tekstu nav iespējams sākt lasīt no jebkura fragmenta. Izņēmums ir pats romāna iesākums, kurā varone gari un plaši vēsta par saviem vecvecākiem un diezgan samudžinātajiem radurakstiem, kuros arī netrūkst dažādu tautību rasola, un par iespaidu, kādu šis rasols atstājis uz meitenes domāšanu. Otrs izņēmums ir stāsts par varoņu draugiem, sižetiskā ziņā arī dubultniekiem – krievu jauniešiem Kostju un Angelīnu; stāsts, kurš novietots tuvāk romāna noslēgumam un kura iznākums zināmā mērā prognozē arī "lielā stāsta" finišu. Taču neatkarīgi no šiem iestarpinājumiem romāna kopējais vēstījums ir grods un veido noslēgtu, kompaktu stāstījumu, kurā nav nekā lieka.
Bauda ir iedziļināties autores valodā, tā ir kopta, lokana un noslīpēta. Vietumis Sabīne aizraujas ar jaunvārdu darināšanu, citviet mazliet untumaini un bez brīdinājuma maina izteiksmes stilu, taču tas viss iederas meitenes, kura stāsta šo stāstu, tēlā – jaunā, kategoriskā, saviļņotā, īstā. Ja reiz šāda ir Bereļa prognozētā jaunā literārā paradigma, ir patīkami apzināties, ka mūs gaida, iespējams, vēl citi darbi, kuru autori varbūt vēl kops un lolos savu literārās meistarības dārziņu, bet kuriem teksta dvēsele vairs nav jāmeklē – tā jau tur ir un, ja esam godīgi, kož līdz kaulam.