Grupas Jauns Mēness koncerta recenzija. Vēja rādītājs sastindzis tornī

gadu nogales ir bijis Ainars Mielavs ar grupu _Jauns Mēness. _Kopš 1999. gada tā klusējusi, un apvienošanās pati par sevi nebūtu nekāds gadsimta notikums, jo ģitārists Gints Sola un bundzinieks Juris Kroičs bijuši Mielavam līdzās arī viņa solokarjeras laikā, bet pirmā sastāva kopā sasaukšana gan ir kas tāds, kam gadiem ilgi neticēja neviens. 90. gadu sākumā bundzinieka Guntara Rača, basģitārista Aivja Kalvāna un Uģa Tirzīša rūgtā šķiršanās no Jauna Mēness bija vesela drāma. No šodienas viedokļa tas nešķiet nekas  īpašs – tagad daudzās grupās mūziķu mainīšanās ir normāla parādība, nereti vieni un tie paši mūziķi spēlē vairākās grupās, taču tolaik rokmūzika Latvijā vēl bija samērā jauna un katrs tajā iesaistītais likās ļoti svarīgs gan pats sev, gan  klausītājiem.Jauna Mēness apvienošanās kā kaut kas īpašs tiek pasniegta arī ar paziņojumu, ka šis būs pēdējais atvadu koncerts, lai pateiktos saviem klausītājiem, un tālāk nekas nesekos. Atšķirībā no Led Zeppelin, kas pēc vienīgā apvienošanās koncerta, par spīti baumām par turneju, kas notiks pēc tam, neko tādu neizdarīja, _Jauns Mēness _ir spēris vienu soli pretī vasarai, jau izsludinot papildkoncertu 1. februārī. 1. decembra "pēdējā koncerta" sākumā uz skatuves iznāk ne tikai 1987.gada Jauns Mēness, kā varēja gaidīt, bet vesels orķestris – ne vien abi apvienotie sastāvi, kuros nemainīgs ir tikai Mielava uzticamākais līdzgaitnieks, grupas dibināšanas iniciators un visu dziesmu līdzautors Gints Sola, bet arī Jauna Mēness un Mielava solokoncertos kā viesmūziķi jau spēlējušie Aigars Voitišķis (ģitāra, piedziedājumi) un Uģis Prauliņš (taustiņinstrumenti). Guntaram Račam un Jurim Kroičam ir katram savs bungu komplekts, līdzās agrīnajam basģitāristam Aivim Kalvānam  gan pārsteidzošā kārtā diemžēl nav ilggadējā un īstenā _Jauna Mēness _basģitārista Ilvara Zālīša, bet Norberts Skraucis, kurš spēlē ar lielu aizrautību, jo viņam iejušanās šajās dziesmas ir kas jauns. Nav arī agrīnā sastāva ģitārista Uģa Tirzīša, kuru Mielavs kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ nav uzaicinājis. Ir Māris Muktupāvels, kurš piedzied, spēlē dūdas, kokli, ģīgu un akordeonu, taču nav Ilgas Reiznieces, kuras vijole un arī balss krāšņoja grupas skanējumu vairākās dziesmās.Ievadā skan Pārcēlājs – viens no Jauna Mēness pamatakmeņiem –, un notikums ir sācies. Sajūta patiešām kā pirms daudziem gadiem, kad latviešu grupu koncertus vēl apmeklēja tik kupls apmeklētāju skaits, kas turklāt dziesmās klausās, nevis vienkārši ir kaut kur devušies pavadīt brīvdienas vakaru. Pārējās no agrīnajām dziesmām ir_ Nemanot un Pie tevis_, nevis Bailes vai Esmu vēl dzīvs, kurās Ainara Mielava balsī savulaik bija jaušams jauneklīgi dumpiniecisks aizvainojums un izmisums. Mielavs dzied tās dziesmas, kuras vairāk piestāv viņa turpmākajos gados piekoptajam relaksētākajam dziedāšanas stilam. Pēc trim dziesmām Račs un Kalvāns skatuvi pamet. Mielavs viņiem saka: "Pagaidām uz redzēšanos!" Mirkli vēlāk paskaidrojis publikai, ka grupa gribējusi paplašināt savu auditoriju un tāpēc sacerējusi veselu lērumu dziesmu angļu valodā, kas tomēr izrādījies wrong direction (pareizais virziens būtu austrumi?), Mielavs kā atvainodamies saka publikai, ka nu tā daļu no tām būs spiesta dzirdēt.No katra albuma skan pa trim četrām dziesmām, īpaša uzmanība tiek veltīta albumam 100+1 vēlēšanās, kurā Mielavs sāka variēt ar savu balsi, vietām dziedot oktāvu augstāk. Beidzoties šim grupas muzikāli augstvērtīgākajam periodam ar tādām lieliskām dziesmām kā Divatā, Tavs superveikals un Viens, koncertā sākas atslābums, kuru Mielavs mēģina kliedēt ar jokiem par ilgi gaidīto un ar Raimonda Paula gādību beidzot par pēdējo gadu koncertprogrammām un albumu Dzīvotājs 1998. gadā saņemto Lielo mūzikas balvu. Lai vai kādu koncertu latviešu publika apmeklētu, pa īstam tā atdzīvojas tikai pie šlāgeriem, par kādiem uz pārējās Jauna Mēness daiļrades fona varētu uzskatīt jautrās folkroka dziesmas Nāc ar mani paklusēt, Oga saldā, oga sūrā, un it īpaši jau piedevās atskaņotās _Ai, jel manu vieglu prātu un Kad mēness jūrā krīt_, pēc kuras publika turpina dziedāt: "Vai tu zini, mana mīļā, kāpēc vienmēr jābūt tā…" – tik uzstājīgi varenā korī, ka grupai neatliek nekas cits kā pūlim pievienoties un vismaz daļu dziesmas atkārtot. Noslēdzošajā 100+1 vēlēšanās Mielavs atkal aicina uz skatuves veco gvardi un savus visu laiku tēlainākos dziesmas vārdus vakara varonis atkal izdzied paplašinātas svītas pavadījumā. Pēc ilgām ovācijām vēl skan a cappella Panis Angelicus, bet tā jau ir piedeva ārpus koncerta, kas ir godam beidzies, un ļaudis, apmierināti čalodami vai dungodami kādu no tikko dziedētajiem meldiņiem, lēni pamet bijušo kinoteātri.