Sākot mūsu dzīvē klusāko Ziemassvētku periodu, visdrīzāk daudz laika tiks veltīts filmām un audiovizuālām baudām. Stresa pilnais pandēmijas gads, kas sāk atgādināt "bezsakara trilleri", diez vai mudinās ķerties pie asiem un skarbiem žanriem. Kaut, protams, tā ir gaumes lieta. Citus gadus zēla un plauka tradīcija ap šo laiku veidot Ziemassvētku filmu ieteikumus, izlases un topus. Tikpat iestrādāta, lai neteiktu – banāla, tradīcija ir izvilkt aizvadītā gada esenci – kas piedzīvots, redzēts, kas saviļņojis, kas satriecis.
Šogad ir citādi, virpināt Ziemassvētku filmu izlases nenesas prāts, un nav arī redakcionāla pasūtījuma. Skumji, ka viena no vērienīgākajām un eksotiskākajām Ziemassvētku filmām Latvijas kino pieredzē – režisora Jāka Kilmi Ziemassvētki džungļos – pandēmijas dēļ ir nolikta plauktā. Filma, kas veidota kā Baltijas valstu sadarbības projekts un pamatā ir filmēta Indonēzijā, ir spiesta gaidīt nākamos Ziemassvētkus, cerot, ka kinoteātri 2021. gada nogalē darbosies.
Šos Ziemassvētkus pavadīsim ar citām, iespējams, jau redzētām filmām, ko piedāvās gan TV kanāli, gan interneta platformas. Tomēr ir arī jaunumi – Netflix decembra pirmizrāžu klāstā ir dažs labs izstrādājums, piemēram, romantiska komēdija bez īpašām kvalitātēm Kalifornijas Ziemassvētki/A California Christmas. Ja Ziemassvētku pieminējums filmas nosaukumā nav obligāts, daudz jēdzīgāks būs cits jaunums – muzikālā filma The Prom ar Merilu Strīpu un Nikolu Kidmenu paputējušu Brodvejas zvaigžņu lomās, un tie nebūt nav vienīgie Netflix decembra piedāvājumi.
Autora rokraksts
Visā šajā rotaļīgajā raibumā ir vērts uzrakt šķietami necilu, melnbaltu filmu, kuras tapšanas gads nespeciālistam pirmajā acu uzmetienā nebūs viegli identificējams. Tā ir filma Manks/Mank, kas Netflix ir skatāma kopš 4. decembra. Filmu uzņēmis Deivids Finčers – viens no tiem amerikāņu režisoriem, kura darbus raksturo spilgts rokraksts. Kino viņš ienāca 90. gados, kad veidoja nozīmīgas filmas – trilleri Septiņi/Seven (1995) un īpaši Cīņas klubu/Fight Club (1999), ko droši var dēvēt par vienu no būtiskākajām XX gadsimta pēdējās desmitgades amerikāņu filmām.
2008. gadā Deivids Finčers piedāvāja ekstravaganto Neticamo stāstu par Bendžaminu Batonu/The Curious Case of Benjamin Button, 2010. gadā – filmu par Facebook dzimšanu Sociālais tīkls/The Social Network, 2011. gadā – Meiteni ar pūķa tetovējumu/The Girl with the Dragon Tattoo. Režisora filmas raksturo noteikti tematiskie motīvi un stilistiskie paņēmieni, tās ir arī vizuāli skaistas – te sevi liek manīt Deivida Finčera saknes, savulaik viņš veidojis videoklipus popzvaigznēm, to vidū arī Madonnai. Deivids Finčers laiku pa laikam aizraujas ar skarbiem žanriem, trilleriem (bez jau pieminētajām filmām Septiņi un Meitene ar pūķa tetovējumu ir arī Bunkurs/Panic Room (2002), Zodiaks/Zodiac (2007) un Neatrodamā/ Gone Girl (2014)), laiku pa laikam viņš veido niansētākus, sociāli nozīmīgus un trāpīgus darbus, kam izdodas notvert laikmeta garu un kaites, – tāds ir Cīņas klubs un Sociālais tīkls. Dažreiz mākslinieks ļaujas sentimentam – spilgtākais piemērs ir Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu, kas tika nominēts trīspadsmit Oskariem. Pats Deivids Finčers divas reizes ir bijis nominēts Oskaram kā labākais režisors – par Bendžaminu Batonu un Sociālo tīklu.
Pēdējos gados Deivids Finčers ir bijis viens no tiem režisoriem, kurš azartiski meties kvalitatīvu seriālu veidošanā. Viņš ir piedalījies pirmā ārkārtīgi sekmīgā Netflix seriāla Kāršu nams/House of Cards (2013–2018) radīšanā. Kāršu nams būtībā aizsāka Netflix oriģinālprodukcijas uzvaras gājienu. Deivids Finčers ir bijis Kāršu nama producents, kā arī režisējis vairākas sērijas. Šādā kapacitātē viņš darbojies vēl viena Netflix seriāla Mindhunter (2017–2019) uzņemšanā – tā varoņi ir FIB aģenti, kuri padziļināti pēta sērijslepkavu pieredzi.
Bumba ar laika degli
Šajā atskatā uz Deivida Finčera varonīgo pagātni daļēji ir meklējama atbilde, kālab filma Manks ir tapusi kā Netflix oriģinālprodukcija. Deivids Finčers ir ne tikai atzīts amerikāņu autors, bet arī cilvēks, kurš daudz ieguldījis Netflix radošās reputācijas kaldināšanā un vispirms jau leģendārā Kāršu nama "būvniecībā". Manuprāt, te arī ir atbilde uz jautājumu, ja kādam tāds rodas, – kāpēc izklaides gigants 2020. gadā laiž klajā melnbaltu filmu, kuras darbība risinās XX gadsimta 30. gados, turklāt tās centrā ir nebūt ne vienkārši izsekojamas un izprotamas norises tā laika Holivudā.
Filmas galvenais varonis ir scenārists, dramaturgs, savulaik arī teātra kritiķis Hermanis Mankevičs jeb īsāk Manks, kuru izcili nospēlē Gērijs Oldmens. Filmas darbība sākas brīdī, kad Mankevičs ar lauztu kāju ievācas kādā rančo, lai turpmāk tikai strādātu un strādātu. Mankevičam piemīt vājības, viņš ir alkoholiķis, bet rančo ir pasludināts par "sauso zonu", taču arī par šo problēmu ir padomāts. Mankevičs ir pieņēmis darba uzdevumu – radīt filmas scenāriju jaunam ģēnijam, kurš ieradies, lai satricinātu Holivudu. Šis jaunais ģēnijs ir Orsons Velss, kurš bija parakstījis unikālu kontraktu ar studiju RKO, viņa debijai kino bija augstākais labvēlības režīms, un tika garantēta radoša brīvība.
Divdesmit četru gadu vecumā Orsons Velss jau bija atzīts teātra aktieris, Šekspīra speciālists un spilgts viņa varoņu tēlotājs. Viņš bija arī viens no populārākajiem tā laika radiofona aktieriem, kuram ar Herberta Džordža Velsa radioiestudējumu Pasauļu kari bija izdevies radīt paniku labticīgo amerikāņu radioklausītāju vidū. Tik pārliecinoši autentisks un dokumentāls bija Orsona Velsa veidotais iestudējums. Šo visu jūs no filmas Manks neuzzināsiet. Tomēr tie ir noderīgi fakti, kas ļauj precīzāk izprast Manka norises. Orsons Velss Mankā parādās epizodiski, ir dzirdama viņa balss telefona sarunās, redzams varens, nebūt ne divdesmit četrus gadus veca vīrieša stāvs.
Šķiet, Deivids Finčers savā filmā rāda Orsona Velsa mītu, nevis reālu cilvēku. Tādu, kāds ir kanonizēts Amerikas kinovēsturē, – Orsons Velss kā ģeniāls režisors, kurš savu labāko filmu Pilsonis Keins (1941) uzņēma, būdams debitants. Pilsoņa Keina scenārija autori bija Hermanis Mankevičs un Orsons Velss. Ap filmu Pilsonis Keins ir radīta tikpat visaptveroša mitoloģija kā ap pašu Orsonu Velsu. Šī filma ir mākslas darbs, kas satricināja Holivudā kanonizētos klasiskā vēstījuma principus – loģiku, hronoloģisku sakārtotību, saprotamību.
Pilsonis Keins, kas stāsta par multimiljonāru Čārlzu Fosteru Keinu, tika veidots, izmantojot modernisma elementus un izārdot tolaik Holivudā pieņemtos vēstījuma principus un uzticību laika hronoloģijai. Filma sākas ar Keina nāvi, pēcāk seko kāda žurnālista, būtībā cilvēka ēnas, mēģinājums rast atbildi uz jautājumu, kas tad bija Čārlzs Fosters Keins, kurš pārvaldīja mediju impēriju, mēģināja veidot politisku karjeru, šķīrās, precējās, vēlējās no savas otrās sievas izveidot operas zvaigzni, bet atdūrās cilvēka spēju ierobežotībā – griestos. Griesti ir būtisks jēdziens filmā Pilsonis Keins, pateicoties zemajiem rakursiem, kurus daudz izmanto Velss.
Pilsonis Keins ir ģeniāls darbs gan ar stilistisko risinājumu, gan dramaturģisko uzbūvi. Turklāt šī filma toreiz tika uzskatīta par "nekaunīgu" darbu, būtībā tā bija bumba ar laika degli. Tās galvenā varoņa prototips – mediju magnāts Viljams Rendolfs Hērsts – bija uzkrītoši atpazīstams. Pēcāk Hērsts tiecās iznīcināt filmu, tas gan viņam pilnībā neizdevās, bet Hērsta preses izdevumos šo filmu bija aizliegts pieminēt. To bija aizliegts pieminēt arī Hērsta pilī – Sansimeonā (netālu no Losandželosas), kas parādās arī filmā Manks.
Nezināmais Mankevičs
Zinot visu, kas Holivudas kinovēsturē ir saistīts ar Pilsoni Keinu un Orsonu Velsu, kura turpmākā karjera Holivudā bija problemātiska, Manku skatīties ir interesanti. Atšķirībā no Orsona Velsa par Hermani Mankeviču ir daudz mazāk zināms. Viņam nav tikušas veltītas īpašas filmas (par Orsonu Velsu ir tapušas gan dokumentālas filmas, gan spēlfilmas – skat. enciklopedija.lv, šķirklis Orsons Velss). Mankeviča vārds – atšķirībā no Orsona Velsa vārda – nekad nav asociējies ar ģenialitātes un izņēmuma auru. Tālab filma par Mankeviču vispirms ir interesanta arī kā materiāls, kas balstīts uz dokumentāliem faktiem.
Mankevičs nav bijis eņģelis – par to pārliecina filma Manks. Filmā viņš smagi dzer un vienmēr ir dzēris, viņš mēdz būt riebīgs un rupjš, īpaši pret sievietēm – gan pret savu sievu, gan arī asistenti mis Aleksandru (lomā – Lilija Kolinsa). Starp citu, arī filmas Pilsonis Keins varoni – Čārlza Fostera Keina otro sievu, kuru viņš vēlējās padarīt par operzvaigzni, – sauc mis Aleksandra. Mankevičs iedvesmu savam scenārijam dāsni smēlās no dzīves un savas Holivudas pieredzes – par spīti rupjajai mēlei, viņš bija pietuvināts Rendolfam Hērstam un viņa mīļākajai Merionai Devisai, viduvējai Holivudas aktrisei, kuru Hērsts dievināja un kura kopā ar Hērstu dzīvoja grandiozajā Sansimeonas pilī. Tur regulāri tika rīkotas ballītes Holivudas elitei, un Manks tur bija biežs viesis, kurš tika sēdināts līdzās ietekmīgajam namatēvam. Viss, protams, līdz noteiktam brīdim, un Manka gadījumā šis brīdis pienāca daudz agrāk nekā Pilsoņa Keina pirmizrāde.
Pils un stils
Kaut kad pirms pandēmijas, šķiet, jau citā dzīvē, man bija izdevība nokļūt Sansimeonā – Hērsta lielummānijas radītajā pilī, kuras būvniecībai no Eiropas tika vestas autentiskas pils daļas. Tai līdzās bija gan zooparks, gan joprojām ir ar zeltu noklāti baseini un grandiozs skulptūru dārzs. Naudas un varas triumfs pār veselo saprātu – efekts joprojām ir graujošs un pārliecinošs.
Kāpēc Hermanis Mankevičs iekoda rokā, no kuras ēda? Proti, kālab filmas Pilsonis Keins scenārijā atļāvās par galveno varoni padarīt un atkailināt ietekmīgu cilvēku, kurš turklāt viņam maksāja daļu no algas? Atbildi uz šo jautājumu var meklēt filmā Manks. Tomēr filma ir interesanta ne tikai haotiskās un destruktīvās Mankeviča personības, bet arī stila dēļ. Sāksim ar to, ka Manks nav vienkārši melnbalta filma, tā ir filma, kurā Deivids Finčers apzināti mēģina imitēt Pilsoņa Keina vizuālo stilistiku, apgaismojuma izmantojumu un dziļo fokusu – īpaši būvētas mizanscēnas, kas savulaik tika uzskatīts par ģeniālu Orsona Velsa sasniegumu. Arī Sansimeonas pils epizodes, šķiet, filmētas autentiskā vidē – kaut visdrīzāk tā nav, jo Hērsta impērijā, pat tās daļā, kas padarīta par publisku atrakciju parku, Pilsonis Keins un viss, kas ar to saistīts, nav īpaši populāra tēma.
Ja skatītājs nav iesvaidīts šajos kinovēstures smalkumos, skatīties Manku nebūt nav vienkāršs uzdevums, jo ir nepieciešama saikne ar šo aizgājušo laikmetu un radošā procesa niansēm. Par saikni – vienīgo iespējamo un pārliecinošo – kļūst aktieri. Iespējams, Gērijs Oldmens par Manka lomu saņems Oskaru. Šis ir bijis tik haotisks gads, ka Manks noteikti piesaistīs ASV Kinoakadēmijas uzmanību – arī tāpēc, ka tā stāsta par Holivudas vēsturi. Turklāt Netflix vienmēr ir tiecies pēc Oskariem. Ar citu smalku melnbalto filmu Roma (2018, režisors Alfonso Kuarons) Netflix pirms diviem gadiem tas jau izdevās. Manks ir šī gada Netflix trumpis. Filmā līdzās Gērijam Oldmenam droši nostājas arī Amanda Saifrida Merionas Deivisas lomā. Viņa veido Merionu kā asprātīgu, inteliģentu un jauku būtni. Kāpēc gan lai tāda nebūtu aktrise, kurai par godu Hērsts uzbūvēja savu pili? (Deivisas un Hērsta attiecību stāsts tomēr krietni atšķiras no filmas Pilsonis Keins galveno varoņu attiecību stāsta.) Labi, ka Orsona Velsa tēls filmā ir sekundārs – aktieris Toms Bērks nespēj pārliecināt par savu piemērotību lomai, savukārt sirmais britu kungs Čārlzs Dānss Rendolfa Hērsta lomā ir nevainojams.
Manka scenārija autors ir Deivida Finčera tēvs, kurš aizgāja mūžībā 2003. gadā. Uzņemt šo filmu pēc tēva nāves Deividam Finčeram ir bijis svēts pienākums, turklāt XXI gadsimta sākumā nerealizējās iecere filmēt Manku ar Kevinu Speisiju galvenajā lomā. Pats Hermanis Mankevičs nomira 55 gadu vecumā, un Oskars, ko viņš saņēma kopā ar Orsonu Velsu par labāko oriģinālo scenāriju, ir augstākā formālā atzinība gan viņa, gan Orsona Velsa karjerā. Tas ir vienīgais Oskars, ko saņēmis Pilsonis Keins, kuru turpina uzskatīt par vienu no izcilākajām filmām vēsturē.
Lai pilnvērtīgi izbaudītu Manku, vēlams redzēt arī Pilsoni Keinu. Diemžēl šo filmu Holivudas vēstures stunda Netflix savā bibliotēkā nepiedāvā.