Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 8. februārim ir iespējams pagriezt laiku atpakaļ un ieviest korekcijas mūsu puslīdz vienotajos, gatavajos priekšstatos par latviešu 80. gadu glezniecību. Tur izstādīti Ilzes Strekavinas darbi – piecpadsmit gleznu, kas dienas gaismu redzējušas vien dažas reizes kopš 1984. gada, un viena glezna, kas tapusi pēc senas skices pagājušogad. Izstādei dots trāpīgs nosaukums – Aprite. Tas palīdz iekļūt gleznu specifiski apcerīgajā noskaņojumā un vienlaikus arī priecīgi ziņo, ka Ilzes Strekavinas darbi beidzot ir atgriezušies vietējā mākslas apritē.
Izstādes stāsts aizsākās pirms vairākiem gadiem, kad kuratore Līga Lindenbauma, tobrīd Tukuma Mākslas muzeja vadītāja, mēģināja netradicionālā veidā aktualizēt muzeja krājumu, izstāžu sērijā Duets apvienojot modernisma klasiķu un mūsdienu jauno mākslinieku veikumus. Viņu ieinteresēja līdz tam nezināmā māksliniece, par kuru cildinoši atsaucās muzeja vecākie kolēģi un kuras darbi, pirmoreiz ieraudzīti, mākslas zinātnieci pārsteidza ar spēku un aktualitāti. Izrādījās, ka Ilzes Strekavinas pirmā personālizstāde, kas notika 1984. gadā Zinību namā (tagadējā Rīgas Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrāle), ir palikusi viņas vienīgā personālizstāde, lai gan guva panākumus un tika augsti novērtēta sava laika presē. Turpmāk mākslinieces darbi tikai paretam ir parādījušies grupu izstādēs, piemēram, Tukuma muzejā.
90. gadu sākumā viņa pārtrauca savu spoži aizsākto gleznotājas karjeru, ko laikam nevar skaidrot citādi kā vien triviāli ar sociālpolitisko un ekonomisko apstākļu pārmaiņām – mežonīgā kapitālisma spiedienu, kas jūtami traumēja ne vienu vien stipru, radošu, iepriekš izkoptajā kultūrā audzinātu garu. Zināms, motivācija pārtraukt radošo darbību vienmēr ir personiska, Ilzes Strekavinas gadījumā droši vien bremzējošais spēks bija viņai allaž piemitušais paškritiskums un pašcieņa, kas nesaderēja ar tā laika mārketinga principiem. Laimīgā kārtā līdz pat šai dienai māksliniece turpina vadīt Tautas glezniecības studiju Varavīksne VEF Kultūras pilī, ko dara kopš 1975. gada. Viņas darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības un Gunta Belēviča kolekcijās.
2013. gadā, Ilzes Strekavinas 65 gadu jubilejā, Līga Lindenbauma Tukumā sarīkoja viņas personālizstādi Plastiskie komentāri, kas bija iecerēta kā Zinību namā notikušās personālizstādes rekonstrukcija (un kuras rekonstrukcija zināmā mērā ir pašlaik notiekošā izstāde Aprite). Nosaukums Plastiskie komentāri bija aizgūts no Alekša Osmaņa 1984. gada izstādes recenzijā izteiktas līdzības, kam var tikai piekrist arī izstādes Aprite skatītāji: šīs gleznas ir tieši tas – intelekta, domu, pārdomu plastiski komentāri, turklāt komentāri ar patstāvīga vizuālās mākslas darba īpašībām, proti, runājoši tikai un vienīgi krāsu, formu, līniju, faktūru, tēlu un žestu valodā.
Tādas ir gleznas Komentārs Imanuela Kanta kategoriskajam imperatīvam (1984) un Strasbergs – režisors (1984). Savukārt glezna Ceļojuma piezīmes no Vecmokām uz Jaunmokām (1984) ir interesanta kā apliecinājums pieņēmumam, ka Helēna Heinrihsone savā dabiskajā ekspresijā nebūt nav vientuļa parādība mūsu 80. gadu glezniecībā. Tāpat glezna Dzelmju dzelme (Latvju batiskafs) (1991) nenoliedzami sasaucas ar Džemmas Skulmes labi pazīstamo vizuālo valodu, kas ir pilna ar Latvijas trešās atmodas laika alūzijām.
Atbilstoši sērijas Duets konceptam Ilzes Strekavinas darbiem Tukuma muzejā nācās "sarunāties" ar Daigas Krūzes glezniecību, kurai raksturīgi ar plašu žestu saplūdināt dabas ainavu un cilvēka emocijas. Ilzes Strekavinas darbos vērojama radnieciska ekspresija, tomēr ekspresīva ir tikai krāsa un līnija, kamēr stabilās, spēcīgās kompozīcijas šķiet risinātas filosofiskā mierā –kā krietni pārdomātu tekstu refleksijas. Daiga Krūze Dueta Nr. 7 rezultātu komentēja: "Sajutu radniecisku saiti izpildījumā – tīrie laukumi, nosacītība, zīmējums –, skaistumu un skaidrību, attēlojot konkrēto. Pēc tā tiecos arī es. Duets ar Ilzi Strekavinu ir impulss tālākai darbībai un stiprina uzticēšanos savam iekšējam spēkam." Jācer, ka arī Arsenāla izstāde spēs ne tikai pārsteigt un izglītot dažādu paaudžu skatītājus, bet rosināt mūs visus uzticēties sevī mītošajam spēkam.