Lai gan intervijā režisors atklāj, ka lugu un aktierus – vismaz galvenās lomas tēlotāju Ditu Lūriņu – izvēlējies Nacionālais teātris, nevis pats Georgijs Surkovs, nevar nemanīt, ka divu cilvēku mīlestība ir izpētes objekts arī abās iepriekšējās režisora izrādēs – Ivana Viripajeva Ilūzijās Rēzeknes teātrī Joriks un Aleksandra Volodina Piecos vakaros Daugavpils teātrī. Georgija Surkova rokraksts apvieno pētniecību, kā darbojas šādu attiecību mehānisms, kāds, fizikas valodā runājot, ir mīlestības spēks, jauda, inerce un tās iedarbības ilgums, ar emocionālo spriedzi, visbiežāk – surdinētu, ārēji atturīgu.
Pašnāvības vēstules
Arī Terensa Retigana lugas Dziļā, skumjā jūra iestudējumā Nacionālā teātra Jaunajā zālē Georgijs Surkovs ir ieviesis tādu kā sfumato jeb romantisku miglu, kas sedz varoņu rīcību, motīvus, emocijas. Intriģējošs ir pats izrādes sākums (tiešām pats sākums, tāpēc tas nebūs spoileris), kad tumšo telpu, kurā vēl nav iedegtas gaismas, pārklāj Esteres pašnāvības vēstules kā akmeņi smagie vārdi, ko komponisti Toms un Otto Auniņi samiksējuši blīvā, trauksmainā straumē, kas burtiski apskalo skatītājus.
Terensa Retigana luga (1952), par spīti tam, ka aprakstnieki uzsver – viņa varoņi ir no augstākās, pārtikušās vidusšķiras, ir samērā paskarba, vietumis rupja, ne velti drīz tai sekoja "jaunie un dusmīgie" dramaturgi, no kuriem redzamākais ir Džons Osborns ar lugu Atskaties naidā (1956). Terensa Retigana Dziļās, skumjās jūras galvenie varoņi nav tik izskatīgi un cēli, kādus tos redzam Terensa Deivisa filmā (2011) ar Reičelu Veisu un Tomu Hidlstonu, un arī ne tik jauki un apjukuši, kādus viņus redz Georgijs Surkovs. Režisors ir romantizējis Terensa Retigana melodrāmu, kurā Fredijs ir diezgan savtīgs, lai arī cilvēcīgs gļēvulis, tiesnesis Koljers – visai cinisks tips un arī Estere ne tik pievilcīga, kāda, bez šaubām, ir Ditas Lūriņas varone.
Ditas Lūriņas Estere ir smalka gan iekšējās svārstībās, gan ārējās – no iepriekšējās bagātās dāmas dzīves ar tiesnesi saglabājusi zelta rītasvārkus un elegantas smailpapēžu laiviņas slaidajās kājās, ko ietver cieši zīmuļsvārki ar šķēlumu un māksliniecisku piesitienu izšūtu puķu veidā. Lai arī aktrise brīžam nenoturas pretī šādā lomā gluži dabiskai vilkmei aizjūtināties jeb "aiztaščīties", tomēr apbrīnoju viņas izkopto spēju iekšējo koncentrāciju, iekšējo spriedzi tik minimāliem ārējiem līdzekļiem darīt sajūtamu arī skatītājam.
Trīsstūris kā Blaumanim
Tā kā seksuālā vilkme un surdinētās jūtas izrādē tiek atklātas visai atturīgi, Esteres rīcības motivācija ir noslēpumaina, tumša un atvērta telpa skatītāju interpretācijām. Vai tiešām, kā teikts programmiņā, izrāde ir "stāsts par cilvēkiem, kam dzīvē pietrūkst tāda asuma, kādu to redzam filmās, teātrī un grāmatās, tad nu viņi to sev sarūpē paši"? Tomēr nav tik vienkārši. Patīkami redzēt, ka Fredija loma papildina Ģirta Liuzinika pēdējo sezonu izlaušanos no pastīvo lirisko varoņu ampluā (īpaši vērojama izrādēs Lidojošais Travolta, Kaija, Sieviete, Trīne), atklājot gan aktiera humora izjūtu, gan spēju atvērt un nebanalizēt visdramatiskākās lomas. Taču vislielākās pārmaiņas, salīdzinot ar lugu un filmu, notikušas ar Ivara Pugas atveidoto tiesnesi – augstāko aprindu varoni – Esteres pamesto vīru Viljamu Koljeru. Tik tīrs, neuzbāzīgs beznosacījuma mīlestības atveidojums – tikai ar skatienu, ar būšanu vienā telpā kopā ar Esteri, ar tikko pamanāmām ķermeņa reakcijām – sen nebija redzēts.
Žēl, ka abi likteņa lomu nospēlējušie otrā plāna personāži – Ināras Sluckas Eltones kundze un Voldemāra Šoriņa Millers –, ņemot vērā šo aktieru talantu, nav izpelnījušies lielāku režisora uzmanību, lai nospēlētu kaut ko vairāk par dzīves dragātiem moralizētājiem. Tāpat tēma, kam Georgijs Surkovs pievēršas vairākās savās izrādēs, – pagātnes nemitīgā klātbūtne jebkuras mīlestības situācijā – šeit risināta, manuprāt, gaužām ilustratīvi. Režisora ilglaicīgā domubiedre scenogrāfe Dace Sloka pieticīgās un apbružātās jumtistabiņas interjera vienā malā iebūvējusi stikla būri, kurā uz grezna zviļņa (iepriekšējās dzīves zīme) sēž un Esteres tagadējo attiecību mokas novēro bijušais vīrs. Un viņa ik pa laikam ieskatās acīs savai pagātnei.
Ilustratīvs šis paņēmiens šķiet arī tāpēc, ka abu galveno vīriešu lomu tēlotāju enerģētiski biezā, sajūtamā jūtu ķīmija ar Ditas Lūriņas varoni gana runā pati par sevi. Rodas negaidītas asociācijas ar Blaumaņa Purva bridēju – Estere ir kā Kristīne uz "špiļkām", Viljams – Akmentiņš, Fredijs – Edgars. Savulaik Nacionālajā teātrī, kad šis sižets tika interpretēts mūziklā Hotel Kristina, publikai beigās tika ļauts balsojot izvēlēties, ar kuru no abiem Kristīnei palikt kopā. Lielākoties tika balsots par Akmentiņu. Dziļajā, skumjajā jūrā šī izvēle jāizdara pašai Esterei, un tā ir daudz grūtāka, nekā var šķist, ja neatklāj sižetu.
Dziļā, skumjā jūra
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 3., 16.I, 4., 24.II plkst. 18.30
Smukulis
Liene