Mirdza esmu es pati – tā, savu lugu Vaidelote aizstāvot, savulaik kaislīgi esot saukusi gandrīz trīsdesmitgadīgā dzejniece Aspazija, iebrāzdamās apšaubāmu (pēc autores domām) recenziju nodrukājušas avīzes redaktora Jāņa Pliekšāna kabinetā. Pāris gadu vēlāk Rainis nodēvēs Vaideloti par "ilgu drāmu".
"Heda lielā mērā esmu es pati," pirms pirmizrādes intervijās atzinusi toreizējās Aspazijas tagadējā gandrīz vienaudze režisore Laura Groza-Ķibere, arī mutiski apstiprinot savu acīmredzamo vizuālo līdzību ar pašas jaunākā iestudējuma galveno varoni. Arī Liepājas teātra izrādes Heda Gablere žanra apzīmējums ir "tāsts par ilgām". Henrika Ibsena luga sarakstīta 1890. gadā, Aspazijas Vaidelotes pirmā versija – 1891. gadā. Šīs negaidītās, kaut uzkrītošās kultūrvēsturiskās rotaļas neko būtisku nenozīmē, jo noteikti nav apzinātas, tomēr liecina, ka spilgtas, spēcīgas sievietes – izrādes autores un varones – stāsts būs ļoti personisks. Un kas gan mākslā var būt nozīmīgāks par nepārvaramu subjektīvu nepieciešamību. Tā teikt, te es stāvu, jo citādi nevaru.
Principiāli atšķirīgi
Iemesli, kāpēc Laura Groza-Ķibere savam Hedas Gableres stāstam izmantojusi nevis Ibsena lugas oriģinālu, kura mūsdienīgs latviskojums tapis tikai pirms gadiem desmit, bet britu dramaturga Patrika Mārbera 2016. gada Londonas izrādei rakstīto versiju, ir nojaušami, bet, godīgi sakot, nepārliecina. Ibsens (starp citu, gluži tāpat kā Blaumanis) savās nosacīti reālistiskajās lugās, pie kurām pieder arī Heda, ir absolūtais dramaturgs, kuru nudien nav nepieciešams pārrakstīt, lai panāktu laikmetīgu aktualizāciju. Mārbera variantā notikusi zināma teksta mūsdienīgošana, Lēvborgs pārtapis par Lavborgu, un, primitīvi sakot, dzēstas Ibsena remarkas, tādējādi izplūdinot raksturu un vides konkrētību un ļaujot režisoram visai brīvi izturēties pret varoņu vecuma un sociālā statusa diktēto loģiku. Tieši šis aspekts Liepājas teātra izrādē tiešām risināts novatoriski, vismaz no Latvijā dominējošās šīs lugas iestudēšanas tradīcijas principiāli atšķirīgi. Lai cik dažādi interpretētu lugas galveno varoni, Hedas vīra Jorgena Tesmana un vīra tantes Džuliānas pasaule visos trijos jaunā laika Latvijas iestudējumos konsekventi tikusi tēlota ironiski – aprobežota, sīka, smieklīga un ģenerāļa Gablera lepno meitu degradējoša. Liepājas izrādē toties Egona Dombrovska Tesmans it nemaz nav ne smieklīgs, ne nožēlojams. Jā, nekāds Dieva noskūpstītais zinātnieks viņš nav, drīzāk jau tikai centīgs karjerists, tomēr pilnīgi normāls vīrietis ar smadzenēm, pašcieņu un nepārprotami seksuāli veiksmīgu pagātni. Lugas Tesmana 65 gadus vecā krustmāmiņa Džuliāna izrādē nometusi gadus divdesmit un pārvērtusies žilbinošā, eleganti tērptā blondīnē Ineses Kučinskas veidolā, kura noskūpsta savu krustdēlu ne jau nu tantes gādībā, bet nepārprotamā zinošas sievietes īpašnieciskumā. Šādas tantes atnestai dāvaniņai – vecām čībām no iepriekšējās dzīves – uzreiz ir gluži cita nozīme. Arī Everitas Pjatas Tea, ierodoties Tesmanu namā, gan teorētiski runā par Lavborgu, bet faktiski vismaz sākotnēji skolnieciskā sajūsmā un sievišķīgā cerībā nenolaiž acis no mājas saimnieka.
Salome. Attālināti klātesoša
Tā kā izrādē Hedas laulības šķietamais nejēdzīgums kā izmisumu raisošs apstāklis vismaz ārēji nav nolasāms, konflikts pilnībā pārceļas uz pašu galveno varoni. Liepājas teātra jaudīgā trupa jau sen bija pelnījusi iespēju spēlēt Ibsenu, un Anete Berķe ar vienu no grūtākajām pasaules dramaturģijas lomām varonīgi… cīnās. Pašlaik patiesi var noticēt tam, ka šo Hedu plosa kāds iekšējs, pašai nesaprotams nemiers, kas nepārejoši skrāpējas un netiek ārā. Vai, ja izlaužas, tad tik deformētās un neloģiskās reakcijās, ka rada iespaidu par Hedu kā ne gluži adekvātu būtni. Protams, Mārtiņa Kalitas hipsterīgais, ar dažādām atkarībām sirgstošais Lavborgs, kura krekliņu rotā uzraksts "We should all be feminists", Anetes Berķes varonei šķiet interesantāks par nevainojamos uzvalkus mainošo vīru, tomēr neko būtisku šīs Hedas pašradītajā apziņas cietumā neietekmē arī viņš.
Vienā gadā ar Hedu Gableri uzrakstīta arī Oskara Vailda Salome, kuru Laura Groza- Ķibere savulaik iestudējusi Dailes teātrī. Obrija Bīrdslija Salomes zīmējumi, iespējams, bijuši vismaz attālināti klātesoši, radot Anetes Berķes spēlētās titulvarones nenoliedzami valdzinošo vizuālo tēlu – gari, cirtaini, melni mati, brīvi plīvojoša zīda rītakleita, kas slēpj, šķiet, kailu augumu. Arī vizuāli efektīgā manuskripta sadedzināšanas aina spogulī liek asociatīvi domāt par Hedas attiecībām ar Lavborga grāmatu kā mūsdienu Salomes deju ar Jāņa Kristītāja galvu, gūstot baudu nevis no dzīves, bet no iedomām un nāves. Programmiņā neatrodot horeogrāfa vārdu, atliek domāt, ka gan konkrētās ainas, gan Hedas lomas kopumā ne vienmēr mērķtiecīgās plastiskās izpausmes (rāpošana pa grīdu, riešana kā sunim, karāšanās kāpnēs, erotisks vijīgums u. c.) aktrise meklējusi vai nu pati, vai ar režisores palīdzību.
Cilvēki tā nedara
Izrādes vizuālais koptēls ir ļoti uzrunājošs. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis pie šīs lugas vairāk nekā pēc desmit gadiem atgriežas jau otro reizi un Oļģerta Krodera izrādes slimīgi pārspīlētā, pabeigtā skaistuma vietā sadarbībā ar kostīmu mākslinieci Jolantu Rimkuti, gaismu mākslinieku Jāni Sniķeru un video autoru –8 nu radījis konceptuāli nepabeigtu pasauli. Liela, gaiša, caurvējota un neapdzīvota māja, kuru Andas Albužes noslēpumainā kalpotāja Berte pat nemēģina savest kārtībā, bet Heda nemitīgi spoguļojas tikai pati sevī. Telpas darbīgā noslēpumainība un Kārļa Auzāna muzikālā dramaturģija (ja vien mūzika neskanētu tik daudz par daudz) veido intensīvu atmosfēru, kurā režisores sacerētie pa māju klimstošie Hedas un Tesmana dubultnieki izskatās, pirmkārt, estētiski neveikli (noticēt ilūzijai iespējams tikai izrādes sākumā), un, otrkārt, saturiski pilnīgi lieki. To, ka Hedai ir ne tikai divas, bet daudzas sejas, Anete Berķe nospēlē gana pārliecinoši arī bez mēmā dublikāta.
Viskonsekventākais izrādes raksturs ir Leona Leščinska Braks. Viņš no pirmās līdz pēdējai epizodei vēro Hedas plosīšanos burtiski bioloģiskā entomologa interesē – kā eksotisku kukaini. Liekas, šis Braks varētu izvilkt pat palielināmo stiklu, ja vien tas palīdzētu piespraust šo skaisto, pustrako un totāli nesaprotamo radījumu savas kolekcijas vitrīnā. Un cik daudz pretīguma un vilšanās ir viņa fināla rezumējumā: "Cilvēki tā nedara…" Ibsena Heda Gablere ir no tām, kas, sajūtot pazemojumu, spēj triekt pret grīdu simtgadīgas kristāla karafes. Anetes Berķes varonei, saceļoties riebumā pret Braku, ir atvēlēta vien plastmasas kafijas glāzīte. Var jau būt, ka tieši tur arī slēpjas viss dramatisms. XXI gadsimta Heda vairs traukus neplēš. Tikai ietriec savas glītās kurpītes aso papēdīti skaņu izolējošā sienā.
Heda Gablere
Liepājas teātrī 29.X plkst. 15, 21.XI plkst. 19
Jūsma par jauno
Vai tā?