Vladislavs Nastavševs vienmēr bijis izcili lakonisks, iezīmējot darbības telpu. Maskavas Gogoļa centra atvestajā Mēdejā viņa lakonisms sasniedzis nākamo pakāpi: paaugstinājums, pelēka siena, divi krēsli bez kāda stila iezīmēm. Vieta un laiks – kā Ziedonim – tutepatās. "Tepatās" ir mīts, kuram nav hronoloģiskas piesaistes, tas ir vispārinājums vispārākajā pakāpē, tiklab šodien, tiklab vienmēr. Savukārt "tu" – šis vietniekvārds – Nastavševa iestudējumos ir principiāls: viņa izrādes nav vienkārši vēstījums, tas ir katram skatītājam pašam vēlreiz interpretējams teksts. Te būs mans minējums.
Antīkais paraugs
Nastavševa izrāde manā apziņā vistiešākajā veidā sasaucas ar sengrieķu teātri. Ne izpausmēs – nav te ne ziedokļa, ne koturnu vai masku, – bet būtībā.
Strikta forma – taupīgs, izsvērts, nozīmīgs žests; nekustība kā enerģijas uzkrāšana pirms sprādziena; vienkārša melodija, kuru skandē koris – Mēdejas bērni –, burtiski iegravējot smadzenēs tos pāris trīs arhaiskos toņus; antīko vārsmu hipnotiskais ritms; varones balss modulācijas – crescendo, kas izaug no mēma kliedziena; Gunas Zariņas klasiski izteiksmīgais profils.
Forma satur tik daudzus sensenus kodus, ka, domājams, tiešā ceļā iedarbojas uz zemapziņu, uzvandot no turienes tikai kopatmiņā glabātas sajūtas un instinktīvas reakcijas. Taču režisors apelē pie saprāta, ne mirkli necenšoties iedarboties uz emocijām. Cilvēka individuālajā kosmosā šīs divas daļas – zemapziņu un intelektu – šķir gaismas gadu attālums. To sadursmē notiek sprādziens – katarse.
Zariņas fenomens
Nekas no tā nebūtu iespējams, ja režisora demiurga rokās nebūtu radošās substances, dievišķā māla – unikālās aktrises Gunas Zariņas. Izrāde man šķiet izaugusi no aktrises garīgās un fiziskās kapacitātes kā no sēklas.
Sākumā viņa ilgi vienkārši sēž, nelielajam saspringtajam stāvam it kā vēl vairāk saraujoties melnajās drēbes. Uz melniem ceļgaliem – baltas stiegrainas plaukstas. Pa gabalu pretī sēž un dzied viņas dēli (Jeļisejs Bočarovs un Artemijs Šarovs), vēstīdami to, kas bijis, to, kas būs. Un šajā pilnīgajā nekustībā Mēdejas seja nemanāmi pārvēršas, līdz tas ir gorgonas Medūzas nāvi nesošais skatiens. Nav mainījies ne vaibsts, bet dzīva, reāla sieviete ir transformējusies par biedējošu skulptūru no Parīzes Dievmātes katedrāles galerijām vai murgu tēlu. Tikpat nemanāmi sākas kustība – kā vilnis, kā paātrinājumā ieraudzītas tektoniskās svārstības – Mēdeja izstiepjas un kļūst par pūķi, ko reiz aizmidzinājusi, lai Jāsons dabūtu zelta aunādu; viņa saraujas kamoliņā, apvijas krēslam kā indīga efeja – varones ķermeņa atmiņā iegravētas visas ciešanas un briesmu darbi, kas darīti argonauta neuzticīgā vīra dēļ. Aktrises plastiskā meistarība ir fenomenāla, cita vārda man nav. Viņa vārda tiešā nozīmē spēlē savu ķermeni kā mūzikas instrumentu, izvilinot no tā aizvien jaunas, neaptveramas fiziskās izteiksmības iespējas, pat vislielākajās sāpēs saglabājot skulptūras, pabeigta mākslas darba daiļumu.
Mēdeja ir pats mīta iemiesojums, biedējošs un pārlaicīgs. Jo citādā formā viņas ciešanas nemaz nav izpaužamas.
Asaras un sviedri
Nastavševa izrādē cilvēki ir vīrieši. Mazie puikas, kas dzied vai tiecas pēc tēva, burtiski kāpdami pāri sāpēs sabrukušajai mātei, – Mēdeja sakņūp uz grīdas ar visu krēslu, un tā atzveltne kļūst par tiltu, kuram pāri Jāsons pārved dēlus. Kādā brīdī Jāsons (Mihails Troiņiks), tāpat uz krēsla sēdēdams, saaug par vienu būtni ar bērniem, savu nākotni un izpirkumu. Tieši vīriešiem – vājiem un iegribu mētātiem – piemīt visas miesiskās izpausmes. Viņi raud, savukārt Mēdeja asaras nepazīst; viņi šausmās par saviem un burves nodarījumiem nevis pārakmeņojas, bet pludo sviedros. Viņi ir miesa, gļēva, bet cilvēciska.
Vīrieši ir tie, kas mēģina iemiesot veselo saprātu, – kā Kreonts (Vjačeslavs Giļinovs), kurš grib konfliktu atrisināt ar cilvēkiem pieejamiem varas līdzekļiem. Viņi ir tie, kas saprot notiekošā šausminošo jēgu un kļūst par liecinātājiem, – kā Ziņnesis (Aleksandrs Gorčiļins), kurš cenšas nodot tālāk vēsti par Kreonta meitas nāvi zīmju valodā, ko saprot varbūt viens no tūkstoša. Tik cilvēciska ir viņa naivā varonība.
Nav viņiem cerību pretoties Mēdejai, mīta radībai, burvei, – viņas skatiens kā sitiens pa gabalu ķer Jāsonu. No viņas ciešanām brūk Visuma kārtība, uzsprāgst zvaigznes – jo kas gan cits teātra nozīmju sistēmā ir prožektori, kas ar dārdoņu krīt, Jāsonam cenšoties attaisnot laulības pārkāpšanu. Miesa vienmēr zaudēs mītam.
Un tad pēkšņi mīta čaula plīst. Izdarījusi visus dievu inspirētos un pareģotos briesmu darbus, Mēdeja atkal kļūst par cilvēku. Bezgalīgi skaista un atbrīvota viņa sēž ar svētā vientieša apgaroto smaidu sejā. Viņai ir dāvāts vājprāts un miers.