Bariņš jauniešu, sasēdušies lielākoties nevis skolas solos, bet uz tiem, nedaudz naivi un patētiski spriedelē, kādu iemeslu dēļ pārējiem būs tiesības sadot viņiem pa seju, ja kaut kas nebūs paveikts pēc 12 gadiem. Tā sākas dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa kārtējais sadarbības projekts Pieaugušie, kurā līdzdarbojušies astoņi nosacīti jaunākās paaudzes Nacionālā teātra aktieri.
Jau tajā brīdī skatītājs saprot, ka daudz kas no sapņotā nepiepildīsies. Vairāk nekā divas stundas bez starpbrīža astoņi varoņi mēģinās saprast, kas ar viņiem īsti ir noticis un kas nav. Rezultāts ir tāds, ka skatītājā ieslēdzas personiskais veiksmju un neveiksmju skaitītājs, izraisot papildu emocionālo fonu. Nepieslēgties izrādei kļūst neiespējami.
Izrādes struktūra ir samērā vienkārša. Ir klasesbiedri – tāda kā draugu kopa, jo klasē, ja runa ir par Cēsīm, vajadzētu būt vairāk nekā astoņiem cilvēkiem. Viens no viņiem – Artūra Krūzkopa atveidotais pusveiksmīgais rakstnieks – nolemj uzrakstīt grāmatu un sāk savus klasesbiedrus uzmeklēt. Viņš ir neatlaidīgs un dodas arī pie tiem, kuri aizbraukuši uz ārzemēm. Līdztekus tagadnē notiekošajām intervijām tiek izspēlētas arī skolas gadu ainiņas, kas ļauj saprast, cik lielā mērā 12 gadu laikā šie cilvēki ir mainījušies. Artūra Krūzkopa loma ir grūta, jo nepateicīga, – viņš lielā mērā ir rezonieris, bet viņam visi sižeta posmi jāsasaista organiskā secībā. Tas izdodas, pateicoties aktieru ansambļa atvērtībai. Tā kā visi ir piedalījušies izrādes tapšanā ar savām idejām, radītie raksturi ir dzīvi, organiski, un var diezgan droši teikt, ka lomas Pieaugušajos katram no šiem aktieriem ir nopietns fakts radošajā biogrāfijā.
Vismaz ir laba alga
Katra varoņa atbilde uz jautājumu: "Ko tu tagad dari?" tiek konfrontēta ar pagātni, iezīmējot variācijas par tēmu "par ko es varēju kļūt". Ir dažas vietas, kurās šie stāsti slideni balansē uz didaktikas robežas, piemēram, kad meitene – taisnības cīnītāja Dace (Liene Gāliņa), kura gribēja būt ārste un par tādu arī izmācījās, bet tagad strādā farmācijas firmā, – lepni rāda pa logu savu dienesta mašīnu ar dibenā bāžamo svecīšu reklāmu. Taču aktrise veiksmīgi parāda, cik grūti viņai ir neatzīt to, ka pašreizējā dzīve nebūt nav tas, par ko sapņots, bet vismaz ir laba alga.
Ļoti precīza, reizē smieklīga un skumja ir aina, kurā Kārļa Krūmiņa ornitologs Jurģis, kurš tagad ir preču izplatītājs, neveikli mēģina iesmērēt bērnības draugam negaršīgu vitamīnu dzērienu, ik pa brīdim uzmundrinoši ieteikdamies: "Garšīgs!" Gluži sajūsminoši izrādē atraisījies Kaspara Aniņa talants, Jāņa Bērziņa lomā ļaujot aktīvi līdzpārdzīvot pat šķietami tik seriāliskā situācijā kā atmiņas zaudēšana. Mēs redzam cilvēku, kurš saspringti mēģina saprast, kāds ir bijis senāk, bet visi bērnības drauga stāstītie joki un kuriozi neveiklības sajūtu tikai vairo.
Pieaugušie ir stāsts par slēpšanos un nepaslēpšanos. Aiz bravūrīgā, krievu vārdus ap sevi svaidošā biznesmeņa (Jānis Vimba) redzam puisi – lūzeri, Līgas Zeļģes Astra mēģina paslēpties interneta spēlē, bet viena no izrādes pērlēm ir aina, kurā tālu ziemeļos sevi ieslodzījusī Ingas Misānes-Grasbergas Aleksandra aizgūtnēm ber kuģa reisu sarakstu, kuru iegaumējusi, – viņa uz šī kuģa tirgo tēju, kafiju un citus spirdzinājumus.
Apšaubāmais īstums
Mazliet sapiņķēta ir galvenā varoņa Andžeja un viņa draudzenes Agneses attiecību līnija. Madaras Botmanes Agnese sākumā parādās, bet vēlākajās ainiņās nav redzama, lai, vairāk nekā divas stundas garajai izrādei virzoties uz izskaņas pusi, atgādinātu par sevi. Atšķirībā no pārējiem klasesbiedriem tiek izspēlēta nevis kāda viena ainiņa, bet garāks attiecību posms, kas beidzas ar šķiršanos. Turklāt vienīgo reizi izrādes veidotāji iziet ārpus konkrētības, liekot Madarai Botmanei dziedāt Edgara Raginska komponētu dziesmu. Diemžēl šis iestarpinājums nav organiski iekļāvies izrādē. Tāpat neobligāts, jo varoņu vientulību dekoratīvi pastiprinošs, šķiet Uģa Bērziņa veidotās dekorācijas "logs" ar kailajiem kokiem telpas kreisajā stūrī.
Izrādes beigās ir viltīgs gājiens. Tiek izspēlēts it kā turpinājums, acīmredzot testējot, vai publika ir gatava noticēt jebkuram notikumu attīstības scenārijam. Ainiņa, kurā izrādes varoņi stāsta, kā tālāk attīstījusies viņu dzīve, šķiet optimistiska, tad vēl optimistiskāka, tad pavisam aizdomīgi cukursalda. Arī tas darīts ar gudru ziņu – mēs patiešām vēlam šiem cilvēkiem labu un ceram, ka ar viņiem viss būs kārtībā, tomēr kādā brīdī saprotam, ka gluži tā, kā tiek stāstīts un rādīts, arī nevar būt. Un tad mēs vienu fiktīvas biogrāfijas daļu uztveram kā "īstu", bet otru – kā "neīstu", kaut šis laikam tomēr nav pilnīgi dokumentāls teātris, un arī tajā "īstums" var būt apšaubāms.
Pieaugušajiem gribas ticēt, un gribas noticēt šo astoņu cilvēku ja ne laimīgai, tad vismaz harmoniskai un piepildītai nākotnei. Skolas solos sasēdinātie mūsu laikabiedri ir viena konkrēta paaudze, bet tikpat labi tie varētu būt arī vecāki vai jaunāki cilvēki. Sīļa – Baloža tandēmam ir izdevies viscaur izturēt nepārspīlēti ieinteresētu intonāciju – vienlaikus gana nopietnu, tomēr arī humorpilnu. Tieši tādu, lai skatīties varētu ar prieku.
Pieaugušie ****
Nacionālā teātra Jaunajā zālē