Aktieru spēles dēļ. Vaina jāmeklē gan tēlotāju darbībā, gan režisora uzdevumos, kas vienīgie nosaka precīzu psihofizisko spēles ritmu un stilu. Piemēram, kas ir tas interesantais sievu veidojums? Lauku sievu klaču kopums vai varbūt savdabīga antīkā teātra parafrāze? Vai varbūt vienkārši daudzbalsīgs sižeta komentārs? Un kāpēc tik teatrāli tiek pozicionēts nopietnais Elīnas Vānes Raudupietes dialogs ar savu sirdsapziņu? Skan gluži kā pamācību stunda jauniešiem. Bet tad monologs tā arī būtu jāspēlē, proti, nemiksējot deklarēšanu ar pārdzīvojumu, klau, skolotāja runā. Paņēmiens, kas organiski ietilptu izrādes veidolā. Tiesa, programmiņā uzvedums pieteikts kā kaisles stāsts, ko Elīna Vāne un Inga Siliņa (Marija) brīžiem pārliecinoši izspēlē. Tikai ko lai dara, ja Kārļa nav?... Režisora Elmāra Seņkova un scenogrāfa Reiņa Dzudzilo veidojumam tas nav principiāli, jo viņu kaisle ir Blaumanis pats, kam arī veltīts talantīgais un pavisam negaidītais izrādes autoru stāsts. Tikai, lūk, noveles varoņiem tajā vēl jāiedzīvojas.**Henrieta Verhoustinska – *****Elmārs Seņkovs jau trešo reizi ķēries klāt Blaumanim, lai ar klasiķi kaismīgi diskutētu par daudzām no Blaumaņa prozas un dramaturģijas neatdalāmām lietām – par zināmo patiesību, ka "žogam, ko prāts uzceļ, jūtas kāpj pāri", par psiholoģiski izslīpētiem dialogiem un niansēm – vai tie maz vajadzīgi, vai tie nav senili stereotipi... Jaunā un vecā pretstatījums uzsvērts, sākot izrādi ar diskusiju starp skolēnu grupu un nobriedušu dāmu pulciņu, kā arī – līdzīgi kā Indrānos Krievu teātrī – ieviešot muzeja motīvu Reiņa Dzudzilo izcili tēlainajā scenogrāfijā, kura sacenšas ar Vāni par prioritāti. Tomēr uzveduma grupa neattīsta nevienu citu motīvu kā Elīnas Vānes pašaizliedzīgi izdzīvotās Raudupietes kaislību un apsēstību. Iekāres ne vienmēr pievilcīgo seju, kura (seja!) izrādes laikā izaug tik liela, ka aizņem veselu sienu. Tā ir vairāk Anna Kareņina, nevis Silmaču Antonija. Vidējais latviešu vīrietis – Mārtiņa Lūša korektais Kārlis – ir bezspēcīgs, viņu noslauka no vecā vīra jūga atbrīvotās sievietes dziņu vētra. Vānes Raudupiete ir viens no šokējošākajiem aktrišu darbiem pēdējās sezonās, tomēr... ne tik ļoti, lai šo vienu motīvu eskalētu divarpus stundu bez starpbrīža. Vienas kaislības anatomijai – kas taču noved līdz bērna nāvei – pietrūkst draiva un tempa, bet dziļākam stāstam – nianšu, taču izrādei ir knifs – paejot laikam pēc noskatīšanās, iespaids padziļinās, nevis izčākst.
Izrādes Raudupiete recenzija. Iekāres seja. Raudupiete kā Anna Kareņina
Latvijas teāru Ābolu ķocis. Rūdolfs Blaumanis. Raudupiete. Režisors Elmārs Seņkovs. Valmieras Drāmas teātris Maija Svarinska – ****Kad izrāde sākās, nodomāju: nu tik būs! Bija. Bet ne tik... Asprātīga iecere, ko varētu nosaukt par Blaumaņa noveles prezentāciju tīņu un jauniešu auditorijai, manā skatījumā vēl nav attīstījusies pilnskanīgi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.