Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 25. aprīlis
Līksma, Bārbala

Izrādes Salemas raganas recenzija. Tu esi viens jeb baletomānija

Režisore Laura Groza-Ķibere Dailes teātrī iestudējusi Salemas raganas – izrādi par kaislību un godu

Laura Groza-Ķibere savos iestudējumos bieži lūkojas pagātnē, lai runātu par šodienu. Arī Salemas raganās viņa brīvi pārbīda laikmetu kauliņus, kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un kostīmu mākslinieci Jolantu Rimkuti atsaucoties gan uz 50. gadiem, kad amerikāņu dramaturgs Arturs Millers uzraksta savu lugu, gan mūsdienām ar jostas somām, cigaretēm un allaž lietošanai gataviem mobilajiem tālruņiem, gan uz kādu nenotveramu laiku kādā antiutopijā, kurā visi iedzīvotāji apvienojušies savādā sektā (vēsturiski salemieši bija puritāņi). Tajā, līdzīgi kā seriālā Kalpones stāsts/The Handmaid’s Tale, iedzīvotāji vienojas ticībā un māņticībā, savādos rituālos un simboliskos sveicienos – noslaukot rokas pie vēdera, zīmējot gaisā apli un uzrunājot cits citu ar draudzīgu vai steidzīgi paviršu ceremoniālu "tu neesi viens".

 

Trāpīts

Milleram Salemas raganu prāvas, kas vainagojās ar vairāk nekā simt apsūdzībām un teju divdesmit pakārtajiem, bija tieša analoģija ar absurdajām apsūdzībām un piespiešanu ziņot par saviem tuvākajiem ASV senatora Džozefa Makārtija izmeklēšanā pret komunistiem, kas skāra tūkstošiem cilvēku un iemantoja apzīmējumu "raganu medības". Nekritiska ticība un brīvprātīga ļaušanās manipulācijām – lūk, Salemas raganu problēmu loks. Nav pirmā reize, kad Lauras Grozas-Ķiberes iedvesmas avots ir filma, uzņemta pēc lugas motīviem, nevis pirmavots. Šoreiz tā ir angļu režisora Nikolasa Hitnera filma Smags pārbaudījums/The Crucible (1996), kurai Arturs Millers, būdams ne vien lugas autors (1953), bet arī filmas scenārists, pierakstīja gan sākuma epizodi – Salemas meiteņu naksnīgo rituālu puišu pieburšanai, gan epizodi cietumā, kurā skaistā pusaudze Abigaila – visu Salemas likstu cēlonis – vedina galveno varoni Džonu Proktoru bēgt kopā ar viņu. Pārceļot Salemas raganu darbības laiku uz nosacītām mūsdienām, Dailes teātris trāpa desmitniekā, proti, šodienā, kad no čekas maisiem tiek izcelti simtiem parakstītu dokumentu, kas katrs liek aizdomāties par paraksta cēloņiem un apstākļiem. Kad atkal kļūst sarežģīti atšķirt safabricētu apsūdzību no īstas.

Oļģerta Krodera izrāde Nacionālajā teātrī pēc šīs pašas lugas un tās galvenās lomas tēlotājs Ivars Puga 1995. gadā ieguva divas Spēlmaņu nakts balvas. Pirms 24 gadiem izrādes centrā bija Proktoru pāris. Viņu attiecības, nesalaužamā stāja un pretošanās "banālajam ļaunumam" bija oda nesen piedzīvotajai Atmodai, bet ar viņiem notiekošais tiesas process – nenovēršams, likumsakarīgs un drūms sistēmas apliecinājums. Teju ceturtdaļgadsimtu vēlāk Dailes teātra Salemā haosu izraisa pusaugu meiteņu histērija un mēģinājums vairīties no soda par "izlaidību". Viņu uzmanības deficīts beidzot var tapt apmierināts, teiktais beidzot tiek uzklausīts. Tāpat kā Nikolasa Hitnera filmā, Lauras Grozas-Ķiberes izrādē palaišanas mehānisms ir kaislība, tāpēc par galveno varoņu pāri kļūst Jura Žagara Džons Proktors un Ilzes Ķuzules Abigaila. Taču, lai nonāktu līdz divdesmit pakārtajiem, būtisks ir kas cits.

 

Kukurūzas bērni

Pēdējos gados Lauras Grozas-Ķiberes izrādēs līdzās seksa (arī kā varas instrumenta) un nāves tēmai bieži bijusi nemīlestības tēma, īpaši – starp vecākiem un bērniem. Bērniem, kuri sveši saviem vecākiem. Bērniem, kuriem vecāku vara saistīta ar nebrīvi un kuri brīvību atrod grupveida apmātībā. Šī tēma nav bijusi vienaldzīga arī pašam Milleram, kurš garā remarkā, pirms darbība vispār sākusies, apraksta tumsonīgā mācītāja Parisa attieksmi pret saviem bērniem kā dīdāmiem zaldātiem.

Dailes teātra izrāde sākas nevis ar meiteņu velnišķo deju mežā ap ugunskuru, bet nobružātā lauku skolas aktu zālē ar skatuvi un bareljefiem, uz kuriem naivi vīd uzraksts "Viena tiesa, viena taisnība visiem". Šajā nomācošajā telpā (kas vēlāk kļūst par tiesas zāli) notiek klasiskā baleta nodarbība pie stieņa. Balets ir visvairāk institucionalizēta, disciplinēta dejas forma, kas ierobežo, bet arī izaicina. Striktie ierobežojumi izraisa niezei līdzīgu vēlmi tos pārkāpt, savukārt tā – histērisku, teju slimīgu uzbudinājumu, kas meitenēm liek vienoties elsās, mest nost drēbes un raustīties drudžainās kustībās.

Tā ir pirmā reize, kad baleta meiteņu grupiņa – viens no nozīmīgākajiem tēliem izrādē – raisa neomulīgu, biedējošu sajūtu. Taču (ne pārāk organiski iekļautā) epizode ar meitenēm, kuras pašu rosinātās raganu tiesas laikā izmisīgi zvana saviem vecākiem, atklāj, kas viņas ir patiesībā – no šausmu filmām nākušās, kā ēna pāri skatuvei mēmās grupās slīdošās erīnijas (trilleris ir svarīga izrādes žanra sastāvdaļa). Viņas ir nobijušies bērni – vispirms viņas biedē pašu apspiestā seksualitāte, pēc tam – sekas, ko tā izraisījusi.

Mobilie telefoni, ar kuriem laiku pa laikam meitenes iemūžina notiekošo (īpaši neveiklas situācijas), kā paaudzes simbols varbūt nav tas veiklākais izrādes ieviesums, jo dažkārt jauc notiekošā loģiku (piemēram, kad bez turpinājuma izčākst Proktora telefonā glabātais Abigailas vainas pierādījums), tomēr šodienas pusaudzim vajāšana, apsmiešana, apkaunošana nereti saistīta ar sociālajiem tīkliem telefonos. Bērnu attiecības ar vecākiem ir spriedzes pilnas un nomācošas. Piemēram, pat pie nemaņā guļošas meitas gultas (Betijas lomā atzīstams pavisam jaunās aktrises Elīzas Marijas Rešetinas darbs) Ginta Grāveļa tāds kā apstulbušais mācītājs Pariss spēj domāt tikai par savu karjeru, kuras augstākais punkts ir dievkalpojums Jaunās paaudzes stilā – vēl viens šermuļus uzdzenošs brīdis izrādē.

 

Glāsmainā apsēstība

Jurim Žagaram ļoti labi padodas lomas, kurās manifestējas spēks un vīrišķība (Henrijs izrādē Lauva ziemā, Lielais Tētis Kaķī uz nokaitēta skārda jumta). Tā kā aktierim ir laba humora izjūta, viņam padodas arī ironiskas, dažbrīd komiskas ne tik stipru, var pat teikt, vāju cilvēku lomas (kā Jūhans Laulības dzīves ainās vai Protasovs Saules bērnos). Salemas raganās Džons Proktors ir paradoksāls tēls, vienlaikus vājš, vairāk pakļauts savai grēcīgajai miesai un stiprs savā pārliecībā. Savukārt Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Abigaila ir skaista, biedējoša, glāsmaini mierīga līdere, kura slēpj eksplozīvas dusmas, kurās pa skatuvi lido krēsli, un kura ir radusi panākt savu. Katrs, kurš bijis vai ir pusaudzis, sapratīs, kāpēc pārējām meitenēm vairāk nekā no nevainīgu cilvēku nāves ir bail no viņas dusmām. Viņa ir apsēsta ar Džonu Proktoru, taču šajā izrādē tas ir abpusēji, jo viņai grūti pretoties. Abigaila ir panākusi savu, tāpēc vēl jo nesaprotamāka viņai šķiet Proktora pēkšņā atteikšanās no viņu attiecībām.

Režisore savā vēlmē attaisnot Abigailu ir ieviesusi ainu, kurā Proktors viņai piedod nodarīto, taču tā nav diez cik pārliecinoša un, manuprāt, nav arī īpaši vajadzīga. Šis Proktors nav nedz ideālists, nedz taisnais, nedz arī vēlas kļūt par pretošanās kustības līderi. Vērot procesu, kas viņu ved līdz principiālam fināla lēmumam, ir ārkārtīgi interesanti. Tāpat arī skatīties uz Dārtas Danevičas pusaudzi Mēriju Vorenu, tipisku atstumto "botāniķi" ar pudeļu dibena biezuma brillēm, kura vienīgā pretojas vienaudžu kompānijas trendiem.

Interesants, taču neizprotams ir Daiņa Grūbes eksorcists Džons Heils, kurš no fanātiska sātana mednieka pēkšņi pārtop par reālpolitiķi. Viņus visus (diezgan pesimistiski) raksturo tas, ka kādā brīdī viņi pretēji Salemas sloganam paliek pilnīgi vieni, un arī tā ir daļa no sātana tiesas procesu diagnozes.

 

Kas mēs esam

Režisores raganu prāvas diagnoze ir skaidra. Ne jau Laura Subatnieka ikdienišķais, lietišķais apsūdzības uzturētājs Danforts viens ir notiekošā vaininieks. Tie ir viņi – blāvās, adītās jaciņās vai nātnos, pieklājīgos mētelīšos tērptie Salemas pilsoņi, tādi kā bailīgais Pariss, Andra Buļa omulīgi savtīgais Patnems un Mārtiņa Upenieka iztapīgais Čīvers, kuri vai nu pakļaujas masu histērijai (kā Olgas Dreģes ārpus realitātes mītošā Tituba), vai, noslēpumainu, savtīgu iemeslu dzīti, metas naski ziņot par kaimiņu sakariem ar sātanu. Mirdzas Martinsones mierīgā, harismātiskā Rebeka vai kašķīgais, pašpārliecinātais Jura Bartkeviča Džailss, tāpat kā Proktora sieva – Ingas Alsiņas atveidotā pašpārliecinātā Elizabete –, no masu psihozes māktajiem kaimiņiem atšķiras ar veselo saprātu, ne ar kādiem citiem pārdabiskiem talantiem.

Izrādē pat bez izsmeļošās programmiņas ļoti skaidri redzams, cik viegli manipulējami esam. Un par to arī ir Lauras Grozas-Ķiberes, manuprāt, labākā Lielās zāles izrāde kopš M.Butterfly laikiem.

 

Salemas raganas

Dailes teātra Lielajā zālē 14., 20.II plkst. 19, 3.III plkst. 15, 9.III plkst. 18, 20.III plkst. 19

Top komentāri

Dilemma
D
Pēc izrādes pats no sevis uzradās jautājums, vai tas, ka aktieri spēlēja labi, ir pietiekami, lai izrāde patiktu. Un papildus - vai trāpījusi desmitniekā ir izrāde vai tomēr luga.
un atkal jau
u
Un atkal drūmai, garastāvokli bojājošai izrādei ir atrasti cēli zemteksti, cildinoši vārdi un tik ļoti ciešā saistība ar mūsdienām. Un atkal būs, kas noticēs; un atkal simtiem cilvēku sēdēs ar šausmām acīs; un atkal cilvēki aplaudēs bez iedvesmas un patiesiem smaidiem sejās; un atkal...
Tāpat vien
T
Regulāra pasaulslavenu darbu izvēle arī par kaut ko liecina. Interesanti būtu, kas sanāktu, ja iestudētu kādu mazpazīstamu dramaturgu vai rakstnieku.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja