Izrādes Šis bērns recenzija. Piecpadsmit pļauku

Izrādē Šis bērns, kura tapusi pēc franču režisora un dramaturga Žoela Pomrā lugas, cita citai seko gan desmit lugā ierakstītās, gan kādas piecas (skaitā varu kļūdīties) režisores Ināras Sluckas un aktieru kolektīva sacerētās bezvārdu epizodes. Piecpadsmit pļaukas pa zālē sēdošo skatītāju – vecāku – labticīgajiem vaigiem. Kuri taču saviem bērniem – visu to labāko. Kuri tik daudz dara savu bērnu labā.

No skapja

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Abika spēles telpu iekārtojusi kā tādu skapi ar pienbaltām, puscaurspīdīgām durvīm visas skatītāju rindas garumā. No skapja sekcijām, dzīvoklīšiem, katrā attiecīgajā epizodē iznāk tās varoņi, sasēžas baltās plastmasas mēbelēs un metra attālumā no Aktieru zāles skatītājiem atklāj... Ko tad?

Pomrā dramaturģiskais materiāls ir spēcīgs ar to, ka franču intelektuālajai dramaturģijai raksturīgajā runājošajā veidā (kad tiek atskaņotas arī domas un asociācijas) tiek rādītas visumā reālistiskas ainas no visumā normālu cilvēku dzīves. Te nav, piemēram, skandināvu ģimenes filmām raksturīgo skeletu, incestu, neiedomājamas vardarbības (izņemot vienā epizodē). Tomēr attiecības starp vecākiem un bērniem – tikko dzimstošiem, bērnudārzniekiem, pusaudžiem, jau pieaugušiem – atgādina sadursmes, kuras, teātra nesaudzīgo prožektoru izgaismotas, iegūst katastrofas mērogu. Lugas traģiskais samezglojums un neatrisināmā spriedze visās epizodēs rodas no neizturamajām gaidām, ko vecāki kā smagu nastu krauj uz savu bērnu pleciem. Viņi sagaida no bērniem atbalstu, mīlestību, savu ilgu piepildījumu, burtiski šantažējot viņus. Visa lugas "pamācība" ir vērsta uz to, ka bērni – tas nav nekāds vecāku problēmu risinājums, ka bērni – tā nav un nedrīkst būt panaceja pret vientulību, ka vecāks var justies tikpat vientuļš (bet varbūt pat vairāk) kā visīstākais vientulis.

Nacionālā teātra izrādes ievirze ir mazliet cita – uzsvars ir nevis uz dramatisko neatbilstību starp mūsu gaidām un ģimenes realitāti, bet uz vecāku kļūdām, nespēju tuvināties saviem bērniem, nespēju bērnam sniegt to, kas viņam visvairāk vajadzīgs, – nesavtīgu mīlestību, beznosacījumu tuvību.

Roka nenoglāsta

Francijā Pomrā luga iestudēta vairākkārt, to darījis arī viņš pats, uzsverot, ka īstais darbs iestudēšanas procesā notiek tikai kolektīvā veidā. Iespējams, līdzīgi noticis arī Nacionālajā teātrī – par to liecina vairākas bezvārdu etīdes, no kurām atsevišķas šķiet palikušas pāri no meklējumu un mēģinājumu procesa. Dažas – visai trāpīgas, piemēram, piedzēries tēvs (Jānis Āmanis), kurš mēģina neapsēsties garām krēslam un kura nedrošā roka tā arī nenoglauda mazās meitas (Kristīne Sīmane- Ambaine) galvu, kad viņa novelk tēvam jaku un kurpes. Meita (Līga Zeļģe), kura, lasot laikam jau obligāto literatūru, paslepus aplūko bildītes un par to saņem no mātes dusmīgus belzienus pa pakausi. Dažas – ne tik veiksmīgas un, galvenais, neobligātas – kā Guntas Virkavas spēlētās skolnieces centīgā un greizā vijoles čīgāšana vai Āmaņa varoņa pārģērbšanās mammas drēbēs, vai Jurģa Spulenieka personāža deja ar Lolitas Caukas varoni, kas pāraug seksuālā uzmācībā.

Etīdes (nelielas ainas ar lakonisku, ne pārāk sarežģītu uzdevumu) ir noderīgs paņēmiens, lai aktieris izrādē varētu nospēlēt četras līdz sešas lomiņas, tomēr ar to nepietiek, lai katru no tām noslīpētu dziļumā un arī formā. Tāpēc katram no deviņiem aktieriem ir spožākas solo lomas vai spožāks dueta iznāciens, kā Jānim Āmanim apzinīgais, bet mātes mīlestības pieprasījumu psiholoģiski terorizētais skolnieciņš vai Lolitas Caukas un Līgas Liepiņas kaimiņieņu morga apmeklējums, meklējot dēlus. Vai Jurģa Spulenieka pusaudža ārdīšanās, dusmas – un aiz tām slēpto izmisumu – par tēva drīzo nāvi gāžot pār šī paša tēva galvu. Vai Ģirta Jakovļeva akmenscietā "pareizā" tēva sejas izteiksme, apjaušot, ka kaut kur attiecībās ar dēlu ir neglābjami kļūdījies. Katram aktierim ir ticis pa odziņai, taču īpaši gribas izcelt Normunda Laizāna smalko darbu gan mīlestību no piecgadnieces paģērošā neveiklā tēva lomā, gan sava tēva traumētā jau pieaugušā dēla ādā.

Kā jau etīdēs, visi var spēlēt visu, pieauguši vīrieši – bērnus vai vienas paaudzes aktrises – māti un meitu. Vienotā buntītē visu sasien Edgara Mākena mazliet sirreālā mūzika – dažādas versijas par Aijā, žūžū, lāča bērni tēmu. Etīžu principa dēļ dažas epizodes ir drusku formālas, viena – formā spoža. Tā ir muzikāli ritmiskā, tumsā aiz stikla durvīm notiekošā dzemdību aina, kurā bezpersoniskais slimnīcas personāls, teju repojot, pieprasa, lai sieviete spiež ārā bērnu, līdz viņa atzīstas, ka baidās laist bērnu pasaulē. Lielākoties koncentrētie, īsie dialogi (vai sarunas trijatā) ir precīzi un trāpīgi. Vienīgi izrādes noslēgums, kurā režisore dialogu starp jau pieaugušo meitu (kura, saprotams, māti ienīst) un māti sinhroni dublē starp "bagāto" un "nabago" ģimenēm, uzskatāmi uzsverot to gan ar varoņu tērpiem, gan dāvanām, ar kurām abas mātes cenšas pielabināties meitām, izskan par didaktisku. Tomēr režisores ieceri var saprast, un, ja esi pacietīgi pārcietis vecākiem veltītās pļaukas visas izrādes laikā, tai nevar nepiekrist. Līdzīgi kā nāve skar visus, pat visgudrākos profesorus, arī vecāku un bērnu savstarpējās saskarsmes problēmas skar gan apkopējus, gan uzņēmējus, gan intelektuāļus, gan puķu pušķīšu tirgotājus.

Režisora Jura Podnieka ikoniskajā filmā jautājums "Vai viegli būt jaunam" ir retorisks – pēc filmas noskatīšanās atbilde ir skaidra. Režisores un divu bērnu mammas Ināras Sluckas izrādē Šis bērns jautājums – kā tas ir – būt vecākiem – it kā netiek uzdots, tomēr tas ir galvenais, ar kuru mājās aiziet skatītāji. Un atbildes nebūs vieglas. 

Šis bērns
Režisore Ināra Slucka
Nacionālā teātra Aktieru zāle
11. jūnijā plkst. 18.30