Izrādes-pārgājiena Mārupīte recenzija. Pārdaugavas asinsrite

Četru cilvēku kompānijā, kurā bridu jaunās Dirty Deal Teatro producētās Valtera Sīļa Mārupītes takas, trīs bija īsti rīdzinieki, kuri ne reizi nebija bijuši tās krastos. Manas zināšanas par Rīgas ārpuscentra rajoniem aprakstāmas ar plaši interpretējamu žestu klāstu, turklāt Mārupītes gadījumā lietotais «kaut kur tai virzienā» tikpat labi varētu attiekties kā uz Bolderāju, tā Baložiem. Tāpēc trīs stundas, kas pavadītas pārgājienā pa vietām, kurās nekad neesmu bijusi un diez vai citādi nokļūtu, jau uzskatu par pietiekamu pamatu, lai Mārupīti atzītu par izdevušos. Lielākajā daļā vidē radītu iestudējumu pievilcības avotu klāstu tas izsmeļ. Patīkami, ka Valtera Sīļa izrāde nav šis gadījums.

Mārupīte un...

Mārupīte ir piecu cilvēku kopdarbs - izrādē piedalās aktrise Daiga Kažociņa, aktīvu dalību ņem režisors kopā ar dramaturgu Jāni Balodi, attālinātāk - komponists Edgars Raginskis, bet scenogrāfa Uģa Bērziņa darbs novērtējams, tā teikt, «dabā». Izrāde šajā gadījumā nozīmē, ka no Dirty Deal ar 7. tramvaju nokļūsiet Pārdaugavā, aiziesiet līdz Ojāra Vācieša muzejam un... iestudējuma gidu pavadībā sāksiet iet no Māras dīķa gar Mārupītes krastu uz augšu. Iestudējums veltīts Mārupītes katastrofai (atceraties ķīmisko preparātu noliktavas degšanu, kas pirms neilga laika paralizēja mikrorajona ūdensapgādi, raisot vairāku dienu paniku medijos?), bet pakāpeniski pārgājiena laikā apaug ar citām tēmām - Mārupīte Rīgas vēsturē, Mārupīte un piesārņojums, Mārupītes apbūve, Mārupītes bioloģiskā daudzveidība...Pastaiga tiek organizēta ar tādiem kā kontrolpunktiem, kuros izrādes dalībnieki stāsta, rāda, izspēlē savas emocijas, savāktos datus, iesaistīto stāstus, iezīmē kontekstu. Aprakstā neizklausās īpaši interesanti, bet patiesībā - ir. Un nav pat nozīmes, ka izrādās - par Mārupīti jau zināt ievērojami vairāk nekā pašiem šķita. Izrādes veidotājiem izdevies precīzi atrast informācijas proporciju un intonāciju, kas liek iedziļinoties, ar uzticēšanos klausīties arī to, ko tu zini, lai nepalaistu garām ko sev jaunu. Tas ir bezgala svarīgi - pieupītes krūmājā bez izejas iedzītu skatītāju grupu labāk nenokaitināt, augstprātīgā intonācijā stāstot pašsaprotamas lietas. Teksta autori ir visi izrādes tapšanā iesaistītie, tāpēc jāuzsaka grupas darbs, kaut arī riskēšu īpaši izdalīt režisoru un dramaturgu. V. Sīlis sajutis gājiena organisko ritmu un pratis to izkārtot tā, lai skatītāja uzmanība neatslābtu. Šķietami nejaušo detaļu precizitāte atbruņo - skaņas atplūst, personisks stāsts it kā uzpeld, priekšmeti (sākot ar pārvietojamiem atkritumiem līdz citos gadsimtos celtām ēkām) maģiski parādās tieši brīžos, kad nepieciešami. J. Balodis savukārt iebur dabā dramaturģijas struktūru. Un runa šeit nav tikai par stāstu. Skaidrs, ka pats gājiens gar upi līdz grāvim, kur ķīmiskais piesārņojums ieplūdis ūdenī, jau ir dramaturģiska ne tikai laikā, bet arī telpā izkārtota notikumu secība. Jautājums tāpēc ir - kā organizēt pasauli, kas nevis top, bet jau eksistē pēc saviem, ārpus teātra likumiem? Darbs šajā gadījumā, šķiet, noticis ne tik daudz ar vārdiem, kā ar asociācijām, vizuālās zīmēs balstītiem nozīmes pārnesumiem. Liela loma te ir faktam, ka vismaz daļai izrādes veidotāju Mārupīte ir vairāk nekā tikai tēma. Mārupīte ir bērnība, atmiņas, sakņu sistēma. Iestudēta tiek dzīve, ko pazīst līdz šūnu līmenim. Tas ir izrādes lielais pluss, diemžēl - arī trūkums vienlaikus.

Tikšanās ar dzīvi

Mārupīte iesākas kā gājiens gar Māras dīķi. Tā ir atgriešanās katastrofas hronoloģijā (J. Balodis megafonā lasa piesārņojuma hroniku), ceļojums pagātnē (V. Sīlis skaita O. Vācieša dzeju, atgādina, ka Māras dzirnavas tās pašas «vella kalpu» dzirnavas vien ir, stāsta par pludmali viņa vecmāmiņas jaunībā). Tas ir arī gluži reāls ceļojums Rīgas šodienā - ar svētdienas vakara slāpes dzesējošiem, vasaras vakaru baudošiem bomžiem un pusaudžu bariem, pīlēm, jaunām ģimenēm un pensionāriem. Dzīve ļoti cieši saskaras ar mākslu, un tas ir interesants pārbaudījums abām. V. Sīļa un J. Baloža personā izrāde pārliecinoši uzvar - abiem piemīt harismātiska spēja noturēt gājēju uzmanību un dabiski, nesaspringti komunicēt ar neprognozējamo apkārtējo vidi. E. Raginskim un D. Kažociņai iet grūtāk - ir jūtams lielāks saspringums, iekšēja norobežošanās no mainīgajiem apstākļiem. Īslaicīgajā sadursmē uzvar dzīve - auss skaidrāk uztver garāmejoša alkoholiķa replikas, acs pievēršas izmisušai saimniecei, kas vālē iekšā krūmos pakaļ aitusuņa nobaidītai kaprīzai taksenei... Līdz zināmam brīdim šīs interakcijas ar dzīvi - tagadnes un pagātnes formā - iestudējumam palīdz. Tad virsroku gūst dzīve. Notiek tas paradoksāli - mīlestības dēļ.

Aptuveni divas pirmās stundas mēs visi ejam gar Mārupīti tādēļ, ka vēlamies uzzināt to plašāku par sevi. Kas te notika? Vai kāds uzņēmās atbildību? Arī - kāda dzīve šeit rit? Un - cik dīvaina un skaista ir mīlestība, kas liek šo tumšo, netīro grāvi saukt par upi, apdzejot par Amazoni (skat., O. Vācieti), uzlūkot par dzīves artēriju (kā V. Sīļa izrādē)... Pēdējo stundu mēs ejam tāpēc, ka režisoram bijis grūti šķirties no upes. Gribas parādīt vēl vienu, jā, negaumīgi izremontētu, bet vai tikai tāpēc lamājamu īpašumu (?), gribas pacienāt ar tēju, pastāstīt vēl vienu ģimenes stāstu... Katrs, kas reiz vedis draugus pastaigā pa dzimtajām vietām, zina, kā tas ir. Fakts, ka skatītāji nekurn, liecina tikai vienu - V. Sīlis iepaticies. Ir jauki. Tikmēr noskaņas, jautājumi, dramaturģija aizmirstas, un, kad tumsā beidzot skatītāji nonāk piesārņojuma epicentrā... to nav iespējams saskatīt. Kulminācijas nav, izrādes mērķtiecība izgaisusi. Vispār ir vienalga - es tāpat iesaku apaut kājās sporta apavus un garas bikses (nātres), sapulcēt ap sevi draugus un iet. Pastaiga paliks atmiņā. Bez pēdējās stundas Mārupīte kļūtu arī par notikumu ar lielo «N» Latvijas teātrī.

www.dirtydeal.lv/teatro/
Tuvākā izrāde 27. augustā plkst. 18 (ilgums 3,5h)
Biļetes: www.bilesuparadize.lv
Katrā izrādē-pārgājienā var doties 15 skatītāji