Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ir aplūkojama neparasta formāta izstāde Ceļojums uz Nekurieni, kurā savijušās dažādu izstāžu žanru iezīmes – tā ir gan neliela performance, gan izstāde, kurā retrospekcijas un dokumentālisma elementi apvienoti ar jaunām darbu interpretācijām. Dokumentētājas un interpretētājas lomā iejutusies fotogrāfe Iveta Vaivode, ar dažādu mediju starpniecību pievēršoties mākslinieka Artura Riņķa daiļradei. Izstāde tiek pozicionēta kā kopdarbs, kurā abi mākslinieki pēta viens otru un iejūtas dažādās lomās, starp kurām dominē mākslinieka un viņa mūzas attiecības.
Ivetas Vaivodes klātbūtne palīdz atdzīvoties Artura Riņķa mākslas pasaulei un pārtapt pasakai līdzīgā stāstījumā – daži sižeta fragmenti nokļuvuši līdz izstāžu zālei, tomēr šķiet, ka interesantāko no abu autoru mijiedarbības nav iespējams pārnest eksponējamos objektos, jo mākslinieki koncentrējas uz sajūtām, impulsiem un noskaņām.
Pasaka nekurienes vidū
Izstādes pamatimpulss nāk no mākslinieka Artura Riņķa daiļrades, kas, lielā mērā pateicoties mākslas zinātnieces Ievas Astahovskas vadītajiem pētniecības projektiem, un sevišķi izstādei Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam (2014), pēdējā laikā nonākusi daudz plašākas sabiedrības uzmanības lokā un guvusi mākslas profesionāļu atzinību. Lai arī mākslinieks darbojas kopš XX gadsimta 70. gadiem kā viens no padomju kinētiskās mākslas pionieriem, viņa loma Latvijas mākslas vēsturē vēl tiek rakstīta un arī šī izstāde ļauj mākslinieku atklāt no jauniem skatpunktiem.
Viņš pieradis strādāt nomaļus savā nodabā, un lauku mājās tapis arī Artura Riņķa mākslas dārzs Nekurienes vidū, kurā ar gaismas, skaņas un kinētiskiem objektiem mākslinieks centies radīt meditatīvu, pārpasaulīgu vidi. Pasaku dārzs, kurā fantāzijas mijas ar stīmpanka estētiku un tehnoloģisko romantismu, savulaik iedvesmojis mākslinieci Ivetu Vaivodi dokumentēt neparasto vietu un personību. Tomēr izstāde nav tikai stāsts par "nekurienes vidu" vai Artura Riņķa portrets, tā krietni paplašina ierastās dokumentalitātes robežas un tiecas radīt nekurienes dārzam līdzvērtīgu Gesamtkunstwerk, kurā dažādu mākslas mediju sintēze psiholoģiski iedarbotos uz skatītāju, sniedzot iztēles piedzīvojumu.
Ceļojums uz Nekurieni piedāvā skatītājam to mākslas pieredzi, ko pazīstam no bērnības, – patveršanos no garlaicīgās ikdienas dažādās fantāzijās, kuras tiek iedzīvinātas ar neparastiem scenogrāfijas un tērpu elementiem. Šķiet, izstāde tikai iegūtu, ja tās veidotāji būtu vēl vairāk izvērtuši vai pat pilnībā pievērsušies šim izrādes motīvam un izstādes telpu pilnībā pārveidojuši par mākslas dārzam līdzvērtīgu estētisko pieredzi.
Iztēles kairināšana
Izstāde tiek dēvēta par abu mākslinieku dialogu laikā un telpā, tomēr šajā sarunā daudz labāk sadzirdams ir Arturs Riņķis, turpretim Ivetas Vaivodes loma kļuvusi sekundāra. Māksliniece izstādē ir viņas pašas dokumentētās pasaules "ciemiņš" – Iveta Vaivode vairāk darbojas kā tēls, nevis autore. No vienas puses, to varētu interpretēt kā tradicionālu kultūras patriarhālisma piemēru, kurā sievišķais pakļaujas maskulīnajam radīšanas spēkam (atsauces uz dzimumu lomām ir arī izstādes tekstos). Proti, Ivetas Vaivodes sniegums, fotogrāfijas un video, paliek dokumentēšanas instrumenta līmenī, izstādes uzmanības centrā izvirzot Artura Riņķa darbus. Nenoliedzot fotogrāfiju māksliniecisko pašvērtību, var secināt, ka interesantāki tomēr šķiet tajās fiksētie priekšmeti – gaismas gleznas un vides objekti romantiskā dabas ielokā. No otras puses, sadarbība ar Ivetu Vaivodi piešķīrusi jaunus vaibstus Artura Riņķa darbiem, jo caur fotogrāfiju un video sižetiem tie no pasīviem objektiem ir kļuvuši par daļu no performances stāsta un daudz intensīvāk kairina skatītāja iztēli. Iveta Vaivode "nekurieni" pasniedz estetizēti, caur gaismu un krāsu saspēlēm, kas sasaucas ar Artura Riņķa darbos izmantotajiem vizuālajiem efektiem.
Izstāde atgādina par tiekšanos uz fantāzijas pārvaldītajām zonām, mūsu mēģinājumiem caur mākslu pieskarties citiem pieredzes laukiem, neparastajam un neikdienišķajam. Tas viss ir klātesošs arī mūsdienu izklaides industrijas produktos un masu kultūrā, tomēr Arturs Riņķis pret savu darbu skatītāju izturas kā pret spēles dalībnieku, nevis pasīvu patērētāju un rada telpu, kurā skatītāja prāts un tā radītās asociācijas spēj pārvietoties neierobežotos virzienos. Izstāde ir abu mākslinieku rotaļas dokumentācija, taču tiek eksponēti tikai atsevišķi fragmenti no tās, skatītājam tas liek apkārtesošo uzlūkot kā teatrālu performanci.
Formāta nenoteiktība un žanru sajaukums veido izstādes Ceļojums uz Nekurieni interesantākos vaibstus – Ivetas Vaivodes drosme eksperimentēt ar portreta žanru ir radījusi mākslinieciski pašvērtīgu stāstu par Arturu Riņķi un viņa neparasto mākslas pasauli. Vienlaikus šis portretējums ir precīzs, tajā uzsvērtas zīmīgas detaļas, nekas pilnībā nenozūd fantāzijas tēlu un fikciju pasaulē. Kad mākslinieki darbojas atsevišķi, katra rokraksts šķiet visnotaļ atšķirīgs, taču šajā projektā tie ik pa brīdim saplūst gaismas uzplaiksnījumos (burtiskā nozīmē) un mēģinājumos notvert neparasto cilvēka un dabas saskarsmē. Autori apliecina romantiskā pasaules redzējuma nemirstību – tas turpina pievilkt un vieno, par spīti vecumam un paaudžu atšķirībām.
Izstāde
Iveta Vaivode un Arturs Riņķis
Ceļojums uz Nekurieni
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 10. aprīlim