Jau jūnijā, kas šogad maz līdzinājies vasarai, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) – kādreizējās Sv. Jura baznīcas gadsimtiem senajos mūros – tika uzburta tekstiliju vasara. Nosaukuma Pļava projekcija kā no burtiem veidots izgriezums telpas apsīdas sienā piedāvā aicinoši vilinošu, fragmentāru skatu uz sienas aizsegto ainavu. Vienlaikus košu un niansētu gobelēnu un segu saspēles pavada liega, relaksējoša kokļu mūzika (Ilga Reizniece un Māris Muktupāvels). Kaut gan varbūt drīzumā – cerams! – atnāks arī īstā vasara, varam iezīmēt vismaz pāris iemeslu, kādēļ šo izstādi iekļaut tuvākā laika kultūras ēdienkartē.
Viens no tiem ir iespēja tuvplānā skatīt tehniku, kam, iespējams, daudzu izpratnē ierādāma vieta ne tik daudz šodienas mākslā, kā mākslas vēsturē. Gobelēnu aušana, kuras uzplaukumu kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem sekmēja tekstilmākslinieka Rūdolfa Heimrāta autoritāte un tālāk nesa viņa daudzie studenti Latvijas Mākslas akadēmijā, piedzīvoja problemātisku posmu līdz ar padomju okupācijas beigām un neatkarības atgūšanu. Laika, darba un resursu ziņā ietilpīgo gobelēnu pamatīgi ietekmēja valsts pasūtījumu izsīkums, ko kompensēt privātiem pircējiem bija un joprojām ir sarežģīti, ja ne vispār neiespējami. Tas pārvirzīja akcentus uz mākslinieku pašizpausmei piemērotākām, vieglākām un spontānākām visdažādāko šķiedru tehnikām, ļaujot arī paplašināt tekstilmākslu līdz "šķiedras mākslas" jēdzienam. Tomēr arī gobelēni top joprojām, un Iveta Vecenāne, arī viena no Rūdolfa Heimrāta skolniecēm (viņa vadībā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu 1988. gadā), to pierāda praksē – visi ir pēdējos deviņos gados austi darbi.
Liriskā ekoloģija
Daļu gobelēnu varētu aprakstīt kā stilizētu augu tuvplānus (Vīgriezes, 2018; Cigoriņi; Naktssveces, abi 2019; Zirgskābenes 2020), savukārt citi sniedz tādu kā vispārinātu, vairāk distancētu kopskatu (Mijkrēslis; Mākoņpļava; Taka, visi 2019; Pļavas pamošanās, 2024). Vienlaikus darbs Ugunspuķes (2018), kas arī dod mājienu uz konkrētu augu, ir viens no ainaviskākajiem, liekot domāt par viļņainiem pa kalniem, ko papildina tumša meža josla pie horizonta.
Atšķirībā, piemēram, no Edītes Pauls-Vīgneres Iveta Vecenāne neaizraujas ar faktūru izcelšanu; nekādu plastisku izciļņu un iedobumu, kuplu pušķu, bārkšu vai tamlīdzīgu taktilu efektu, kurus tā vien gribētos pataustīt. Vien dažviet ieausti metāliski pavedieni, kas liek iemirdzēties atsevišķiem segmentiem. Mazi, delikāti pušķīši savukārt papildina no abām pusēm skatāmo, telpā izkārto darbu aizmugures. Tā daļa eksponātu no divdimensionāliem darbiem pie sienām pārtop telpiskos objektos. Kopējais iespaids ļauj runāt par lirisku noskaņu dominanti un atturīgu izsmalcinātību. Tīri formāli lielāko daļu darbu var interpretēt arī kā abstrakcijas. Šur tur augu biežņai līdzīgās, biomorfās struktūras pārtrauc atsevišķu precīzu kvadrātu vai taisnstūru ielaidumi, kas šķiet teju pārnesti no kāda ģeometriskā abstrakcionista, piemēram, Pīta Mondriāna vai Jozefa Albersa, darba (Dubultais, 2020). Rezultāts ir dabisko, organisko, savstarpēji saplūstošo formu saskarsme ar izolēti un mākslīgi precīzajām.
Taču krāsaino diegu caurvītajos fonos var ieplanēt arī kāds putnēns (Mazulītis I, II, 2020), bet uz nepārprotami ekoloģiskām refleksijām vedina darbs Pēdējā pļava (2017). Tajā atlicis vien neliels, saulaini dzeltenzaļš laukumiņš asi šķautņainu, pelēkbrūnu formu ielokā, kas biedējoši līdzinās karstuma vilnī izdegušam mežam. Ekoloģiskā tematika, kas ne tikai Latvijā bija zināmā mērā drošs aizsegs vēlīnā posma padomju režīma kritikai, šobrīd var šķist krietni mazāk aktuāla, jo Latvija taču izskatās daudz zaļāka, mežonīgāka un retāk apdzīvota par daudzām rietumvalstīm. Izstāde, protams, nevar piedāvāt nekādu ideālo biznesa un ekoloģijas līdz svara formulu, tomēr no tās var nolasīt pietiekami skaidru "nē" pieņēmumiem, ka pats svarīgākais ir ar dabas resursiem vienkārši vairāk pelnīt, lai vairāk patērētu.
"Katrs Pļavas darbs veltīts kādai reālai, dabā eksistējošai Latvijas pļavai ar savu "adresi"" (Laura Dumbere, Nenopļauta pļava, Ir, 2025, Nr. 23, 42. lpp.). Tiešu dabas iespaidu tvērumi gobelēnos ir tēma, ko savā Latvijas Mākslas akadēmijā aizstāvētajā doktora disertācijā Ainava gobelēnā. Rūdolfa Heimrāta skolas piemērizpēte (20. gs. otrā puse–21. gs. sākums) (2024) apskatījusi tekstilmākslas pētniece Rita Broka. Par Ivetas Vecenānes darbiem secināts, ka "gobelēnos ieaustajos tēlos iespējams rekonstruēt personīgās pieredzes karti, kur atklājas bērnībā iepazītas ainavas, folkloras iespaidoti mītiski motīvi, ceļojumu impresijas un vietas, kas ilgstošu attiecību rezultātā kļuvušas par tuviem un saistošiem tēlu ģenerēšanas avotiem" (192. lpp.). Ja pētījums pārtaps arī grāmatā, plašākam lokam pavērsies intriģējošs skatpunkts, no kura latviešu gobelēnu ieraudzīt jaunā, aktuālākā gaismā. Proti, ainavas abstraktais, nosacītais raksturs, kas izriet no tehnikas specifikas, nenozīmē tikai mākslinieku sekošanu kādiem vispārīgiem priekšstatiem vai dekoratīviem uzdevumiem.
Krāsu kontrasti
Taču šī nav tikai viena autora gobelēnu izstāde. Anotācija vēsta: "Izstādes iecere ir radīt daudzdimensionālu vidi stāstam par cilvēka, dabas un mākslas attiecībām. Tā sniedz iespēju paplašināt profesionālās un tautas mākslas saskares dimensijas…" Centieni sasaistīt etnogrāfisko un sava laika profesionālo mākslu nebūt nav jauni un aizsākās līdz ar nacionālās pašapziņas formēšanos, kad radās nepieciešamība pēc daudzus gadsimtus vienojoša latviešu mākslas veidošanās stāsta. Viens no piemēriem – gleznotāja, dizainera un teorētiķa Romana Sutas popularizējošajā grāmatiņā Latviešu mākslas 60 gadi vilktās paralēles starp sava laika ģeometrisko modernismu un etnogrāfisko mantojumu – abus vienojot vēlme pēc sintēzes, vienkāršības un skaidrības (60 Jahre lettischer Kunst, Leipzig: Pandora, 1923, S. 22).
Šajā izstādē uzdevums ir pieticīgāks un reālistiskāks – nav pretenziju sastatīt glezniecību un lietišķo mākslu vai šodienas mākslu ar etnogrāfiskiem paraugiem, jo abi eksponātu segmenti pieder pie lietišķās mākslas un milzīgais austo segu klāsts ir mūsdienu amatu meistaru produkcija. Proti, arī segas ir tikai etnogrāfiskā mantojuma šodienas interpretācija. Segu krāsu risinājumi atklājas viļņveidīgās pārejās no siltākām variācijām uz vēsākām, no gaišākām uz tumšākām un tamlīdzīgi. Tīri formāli segas no gobelēniem nešaubīgi atšķiras ar spēcīgākiem krāsu kontrastiem un joslu ģeometrisko raksturu, lai arī šeit netrūkst maigos pasteļtoņos izaustu piemēru. Zināmā mērā šo gobelēnu un segu kombināciju var interpretēt kā robežu nojaukšanu starp profesionālo un tautas mākslu; tā gan ir dažādos veidos aktualizēta jau kopš brita Viljama Morisa deklarētās Mākslu un amatu kustības aizpagājušā gadsimta nogalē. Taču tautas mākslas produkcija muzejā ir uzmanības pievēršana artefaktiem, kurus vieglāk ir iztēloties kādā tūristiem adresētā tautisko suvenīru veikalā. Katrā ziņā to skaits un daudzveidība var likt elpai aizrauties, tomēr kādu īpašu saikni, radniecību vai dialogu ar gobelēniem bez līdzīgu toņu klātbūtnes abās sfērās īsti neizdevās uztaustīt. Vienlaikus seno tradīciju pārnesums no "lietišķajām" segām uz eiropeisko gobelēnu tehniku un dabu kā iedvesmas avotu var kļūt par meditatīvi relaksējošu nacionālās pašapziņas un mākslas pārmantojamības seansu, gan apzinoties romantisma priekšstatu attālo fonu ar tā vienojošā tautas gara koncepciju un visiem tās plusiem un mīnusiem bagāžā.
Izstāde Pļava
Ivetas Vecenānes gobelēni un Latvijas novadu amata meistaru segas
DMDM līdz 24.VIII