Pēc 1917. gada lielinieku apvērsuma Krievijā vairāki krievu mākslinieki pārcēlās uz neatkarīgo Latviju. Viņu vidū bija savulaik ļoti populārais Nikolajs Bogdanovs-Beļskis (1868– 1945), kurš Latvijā ieradās 1921. gadā. Karjeru viņš bija sācis XIX gadsimta nogalē Krievijā tā dēvētā peredvižņiku reālisma virzienā, ko piekopa Ceļojošo izstāžu biedrība – skrupulozi precīzi nabaga ļaužu atainotāji. Pazīstami tolaik kļuva Bogdanova-Beļska zemnieku bērnu skolas gaitu tēlojumi.
Publikas un valstsvīru atzinība
Padomju posmā peredvižņikus slavināja kā kritizētāja reālisma pārstāvjus. Taču, kā saistībā ar izstādi sarīkotajā lekcijā izteicās Sentendrūsas Universitātes (Lielbritānija) profesors Džeremijs Hovards, atbilstošāks termins peredvižņikiem drīzāk būtu "līdzjūtīgais reālisms" (sympathetic realism), proti, sabiedriskās iekārtas kritika daudzos gadījumos ir acīmredzami pievilkta aiz matiem politisko apsvērumu dēļ. Izstādē šo posmu pārstāv darba Topošais mūks (1889) variants; par šo gleznu autors ieguva mākslinieka statusu un lielo sudraba medaļu Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā. Brūngani pelēcīgā toņu gamma un detalizētās reālijas, kas īpaši neatšķīrās no akadēmiskās mākslas, raksturo plašāku tendenci, kas aptver arī XIX gadsimta vidus Eiropas reālismu.
Nikolajs Bogdanovs-Beļskis papildinājies Mākslas akadēmijā Pēterburgā pie Iļjas Repina un gadsimta beigās praktizējies Parīzē, kur acīmredzot apgūts impresionisms un postimpresionisms. Mākslinieks modernizējis peredvižņiku tradīcijas ar plenēra gaismēnu efektiem un dekoratīvu krāsainību. Gleznotājam Rīgā bija sava mākslas studija, viņš aktīvi piedalījās izstādēs Latvijā un ārzemēs, baudīja gan publikas, gan valstsvīru atzinību, gleznoja galvenokārt pasūtījumu portretus un žanriskus darbus dzīvespriecīgā noskaņā, dažkārt ar spilgti slāviskiem akcentiem tēloja ainas pie ūdeņiem, piknikus, ganu gaitas u. tml. sižetus.
Turpinot savu aizraušanos ar jaunībā iemīļotajiem modeļiem – zemnieku bērniem –, Nikolajs Bogdanovs-Beļskis bieži viesojās Latgalē un gleznoja turienes ainas. Mākslinieks miris Vācijā, kur saglabājušies daudzi darbi un dokumentāli materiāli, kas piedāvāti izstādē Rīgas biržā. Diezgan liela ir Nikolaja Bogdanova-Beļska darbu kolekcija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā.
Idilliski ienesīgās bildes
Ražīgais un augstus honorārus pelnošais Nikolajs Bogdanovs-Beļskis starpkaru posmā izpelnījās daudz kritikas, ka producē ejošas "smukas bildītes", nevis meklē mākslā lietu būtību. Piemēram, teorētiski erudītais gleznotājs Helmuts Markvarts rakstīja, ka "mākslinieks spēj dzīvus cilvēkus pataisīt par nopūderētām un nosmiņķētām lellēm un līdz ar to savu personu līdzīgu nullei" (Latvis, 1921. g. 31. dec.).
Modernistiskās Rīgas mākslinieku grupas biedrs un aizstāvis Uga Skulme sūrojās, ka 13 dienu ilgajā Nikolaja Bogdanova- Beļska izstādē ieņēmumi par biļetēm bijuši Ls 2469, turpretim 21 dienu ilgajā Rīgas grupas izstādē – tikai Ls 615, turklāt Rīgas Pilsētas mākslas muzejs no pieciem Rīgas grupas biedriem nopircis darbus kopā par Ls 1800, savukārt tikai viens Bogdanova- Beļska darbs iegādāts par Ls 1200 (Daugava, 1932, Nr. 5, 591. lpp.).
Taču bijuši arī labvēlīgāki viedokļi: "Viņa krāsas saulainas, spilgti dzīvas, bet ne kliedzošas. Gandrīz no katra audekla izplūst mākslinieka dzīvā elpa, gandrīz katra glezna sevī uzņem, ieslēdz skatītāju it kā savā telpā un laikā un liek līdzi dzīvot, līdzi skumt un priecāties" (Kr., Studentu Domas, 1923, Nr. 10, 114. lpp.). Ir pamats domāt, ka samērā līdzīgi varētu izteikties arī šodienas skatītāji, kuriem šāds modernizēts peredvižņicisms iet pie sirds, turklāt saulaini idilliskā emocionālā toņkārta, šķiet, vedina aizbēgt uz kādu sen pagājušu lauku dzīves "zelta laikmetu" prom no visiem šodienas draudiem un problēmām.
Reālisms, plenērisms, dekoratīvisms
Izstāde ir tradicionāli iekārtota, darbi grupēti vienkop pēc žanriem un tēmām – parādes portreti, bērni, ainavas, ūdeņi. Biržai tradicionālisms piestāv un saskan ar eksponētā gleznotāja kredo. Kopumā izstādē vērojamas dažādas reālisma un modernizācijas impulsu proporcijas. Markvarta nesaudzīgo kritiku, šķiet, visvairāk pelnījuši būtu lielizmēra parādes portreti ar greznām, labi koptām dāmām (Marijas Jemeļjanovas portrets) un cienīgās pozās sēdošiem, sastingušiem vecākiem un jaunākiem kungiem (Martina Erhardta portrets, Ivana Plauktina portrets), kuros reālisma mantojums varētu nemanāmi saplūst ar XX gadsimta 20. gados aktuālās jaunās lietišķības vēsmām. Dažkārt gan parādiskumu koriģē XX gadsimta sākuma noskaņu mākslas atbalsis un vēlme pēc intīmākas atmosfēras, kā dzīvās uguns atblāzma sejā (Antoņinas Erhardtas portrets) vai impresionista Ogista Renuāra laiski hedoniskajiem sieviešu tipāžiem radniecīgās būtnes, tomēr ar krietni mazāku plenērisma un lielāku pasausa akadēmisma devu (Dārzā).
Taču bērnu tēlojumi var lepoties ar lielāku modernizācijas īpatsvaru. Ekspozīcijā centrālo vietu ieņēmusī košsarkanā Rokdarbu stunda demonstrē raksturīgu impresionistiska plenērisma un postimpresionistiska dekoratīvisma līdzsvaru, tajā sastatītas ņirbošas gaismēnas ar pašvērtīgiem ornamentētiem krāslaukumiem. Darbā Bērni skičveidīgais, pagarinātais triepiens var atgādināt postimpresionista Vinsenta van Goga darbu nemierīgo struktūru, tikai bez attiecīgā saturiskā dramatisma, savukārt dzīvespriecīgās Meitenes lakatiņos impresionismu transformē gandrīz fovistiskā spilgtumā.
Ainavu gleznojumos Nikolajs Bogdanovs- Beļskis lielākoties pieturējies pie klusinātākām krāsu gammām, upju krastu līkumos dažkārt atbalsojot jūgendiskas stilizācijas iezīmes; skatāmi arī daži detaļās izstrādāti ziedu gleznojumi. Nikolajs Bogdanovs-Beļskis ir uzlūkojams kā veikls XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma mākslas tendenču variētājs un sintezētājs, kurš transformējis peredvižņiku reālisma tēmas modernākā formveidē, kas apstājusies uz radikālāku deformācijas vai ģeometrizācijas eksperimentu sliekšņa.
*LMA Mākslas vēstures institūts
Izstāde
Nikolajs Bogdanovs-Beļskis. 1868–1945
Glezniecība no Latvijas un Vācijas kolekcijām
Mākslas muzejā Rīgas birža līdz 19. jūnijam