Izstādes nosaukumam šoreiz patiešām nav nozīmes, un tai dotais nenosaukums smalkā veidā izsaka izstādes būtību, kurā noteicošā loma piešķirta neierobežotai mākslinieku pašizpausmei. Izstādes autori un arī tās dalībnieki Ojārs Pētersons, Līga Marcinkeviča un Maija Kurševa ir atteikušies no sinhronas virstēmas vai konceptuāli šauriem izstādes uzdevumiem, to vietā ir "vienkārši" māksla, ko speciāli šim notikumam radījuši Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas (VKN) studenti un absolventi. Vienojošais izglītības aspekts ļauj to klasificēt kā reprezentatīvu šīs nodaļas izstādi, kas vienlaikus ir arī topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja iesildošais pasākums.
Jēgu veido detaļas
Kā vēl viens Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) notiekošās izstādes Nosaukumam nav nozīmes autorus vienojošais faktors tiek piesaukts līdzīgs domāšanas veids. Šādam formulējumam tomēr līdz galam negribas piekrist, jo domāšana ir pārāk introverts un grūti reprezentējams process, lai to varētu vērtēt salīdzinošās kategorijās. Lielākā mērā līdzības saskatāmas emocionāli neitrālajā attieksmē pret attēloto (vai drīzāk mākslinieciskoto, jo tēlojums tradicionālajā izpratnē izstādes darbos neparādās) – ironiski atturīgs, pat vēss fiksējums, bez emocionālas eksaltētības vai kāda didaktiska vēstījuma.
Meklēt tematiskās kopsakarības būtu diezgan neauglīgi, to vietā ir ļoti subjektīvi impulsi, nejaušības un impresijas, piemēram, prātā uzstājīgi skanoši dziesmu vārdi, kas tiek izvērsti efektīgās vizuālās kombinācijās. Nosaukumam jau atkal nav nozīmes, jēgu veido detaļas, to savstarpējās attiecības vai attiecību neesamība, savukārt darba verbālo vēstījumu vai stāstu, ja nepieciešams, var atvedināt no vizuālo formu asociācijām, kas kārtojas apziņas plūsmai tuvā loģikā. Savukārt tehniskajā izpildījumā līdz šim VKN izstādēs dominējošos digitālos un audiovizuālos medijus pamazām nomaina manuāli darināti priekšmeti, tas piešķir lielāku nozīmi raupjai, procesuālai un šķietami nepabeigtai materialitātei.
Daļai skatītāju šis plūstošais izstādes formāts varētu likties pārāk brīvs un lietošanai neērts, jo trūkst skaidru pieturpunktu, attiecībā pret kuriem pozicionēt savu estētisko pieredzi, asociāciju un domu pavedienus. Vienlaikus šīs izpausmes ir jāvērtē (vai drīzāk jāuztver) kā konsekventa, autonoma mākslas valoda, mākslinieku radīti spēles noteikumi. Domu pārrāvumi, formu fragmentācija un paradoksi ir izstādes autoru komunikācijas mehānismi, kas stāstu (ne literārā nozīmē) transformē vizuālā materiālā. Tomēr literatūras klātbūtne šķiet diezgan svarīga lielai daļai jaunākās paaudzes mākslinieku, kuri savus mākslas darbus papildinājuši ar īsprozai radniecīgiem tekstiem izstādes katalogā vai pat integrējuši tos kā objektus.
Daudzos gadījumos šīs literārās pretenzijas diemžēl kļuvušas bezmērķīgas un tikai mazina darbu vizuālo suģestiju ar nepiemērotām atsaucēm, piemēram, Alises Sondores zārka instalācijai Tagad vai jebkad pievienotais teksts objektam liek izskatīties nepārdomātam, jo saikne ar tekstu neveidojas ne skaidrojošā, ne brīvas saspēles līmenī.
Radīšanas izejas punkts
Apvienojot vienā izstādē atšķirīgas sagatavotības un pazīstamības pakāpes māksliniekus, arī pašu ekspozīciju neviļus gribas sadalīt "jauno" un "zināmo" mākslinieku darbos. Nosacīti jauno autoru darbos vēl likumsakarīgi pietrūkst pazīstama rokraksta sniegto priekšrocību, piemēram, iepriekšējās daiļrades konteksta, kas ļauj vieglāk saskatīt un nolasīt mākslas darba kodus. Vienlaikus rodas sajūta, ka jaunākās paaudzes mākslinieku darbi ir cītīgāk nostrādāti, iespējams, to motivējusi nopietnāka sevis pieteikšanas un mākslinieciskās pašapliecināšanās vēlme.
Jauno autoru vidū vēlos izcelt mākslinieci Līgu Spundi, kura ar vienkāršiem, precīziem izteiksmes līdzekļiem spējusi radīt dramaturģiski izteiksmīgu māksliniecisko ainu. Priecē apvienības F5 tai raksturīgajā asprātībā izvērstā "mākslas ārstniecības" etīde, tāpat arī Kristas un Reiņa Dzudzilo arvien pilnīgāk izkoptie teksta un telpas savstarpējās semantikas meklējumi. Tiesa, pirmajā izstādes apskates reizē Dzudzilo darbu netīšām, vēl neorientējoties izstādes bukleta topogrāfiskajā shēmā, sajaucu ar Ģirta Korpa eksponātu Ludvigs. Kad Ģirta Korpa padrūmā paskata video būdu kļūdaini uzlūkoju kā Dzudzilo instalāciju Mīlestība ir akla II, tās nosaukums manā prātā izveidoja no oriģinālā vēstījuma visnotaļ atšķirīgas konotācijas – iespējams, šajā gadījumā nosaukumam tomēr ir bijusi kāda īpatnēji nejauša nozīme, kas sasaucas ar anotācijā minēto klaiņošanas stāvokli kā radīšanas izejas punktu.
Kopumā izstāde ir padevusies viegla un vitāla, tā ir procesu un mirkļu netveramības fiksējums. "Vizkomieši" jau ilgāku laiku veido redzamāko daļu no tā, ko vispārīgi var iezīmēt ar Latvijas laikmetīgās mākslas nosaukumu, taču joprojām pietrūkst kādas ērti lietojamas fenomena definīcijas vai analītiska raksturojuma. Nepretenciozais formāts, lai cik valdzinošs un ieturēts, šajā gadījumā neietver pašrefleksiju par eksponēto, tāpēc izstādei nedaudz pietrūkst pašapzinātas mākslinieciskās identitātes, ko veidotu atbildes uz dažādiem "kāpēc" – tie tomēr ir būtiski arī tajos brīnišķīgajos apstākļos, kad nosaukumam nav nozīmes.
Izstāde
Nosaukumam nav nozīmes
LNMM līdz 19. novembrim