Izstāde sākumā šķiet eklektiska. Tikai nokļūstot līdz pēdējam darbam, kuru atrast bija visgrūtāk, es atcerējos izstādes sākumā redzēto fotogrāfiju un uztvēru pirmo kopsaucēju. Var, protams, teikt, ka visa pamatā ir mākslinieces piedzīvotais, un tā tas neapšaubāmi ir. Taču cita lieta – kā to strukturēt, ko izcelt un kādā veidā, jo dzīvo jau katrs no mums, un katrs to dara citādi. Izstāde, protams, ir pārsteidzoša, jo agrāk Ieva Epnere strādāja ar fotogrāfiju. Tagad viņa strādā teju ar jebkuru mediju. Varbūt tāpēc var rasties zināms pārsātinājuma iespaids, ko, iespējams, kliedētu plašākas izstāžu telpas. Tomēr šāds formāls kritērijs nevar būt izšķirošs, un nākamajā dienā pēc atklāšanas, kad darbus vairs neaizēnoja cilvēku stāvi, izstādi ieraudzīju kā kopumu, kurā viens elements norāda uz otru ar saturisku vai vizuālu mājienu, piemēram, zilpelēku gaismu vai tumšu koka toni. Katrā ziņā izstāde, ja tā var teikt, ir labākajās XIX gs. romānu tradīcijās – ar grodu un nesteidzīgu vēstījumu (pretstatā pirmajā stāvā apskatāmajai Edgara Gluhova un Timotija Fjūrija Three Cheers to the Feet Under the Curtain, kas vairāk atgādina skaitāmpantiņu – izteiksmi, kas parāda galvenokārt to, kur tā beidzas).
Ardievas ziloņiem
Ja uzskaitītu, kādi darbi veido izstādi, tas aizņemtu recenzijas prāvāko daļu. Tiem, kas to nav redzējuši, vien bildīšu, ka te bez fotogrāfijām sastapsiet gan video, gan divus atrastus objektus, gan vairākus darbus, kas ļauj saprast mākslinieces interesi par pēdām, ko izstāžu zālē atstāj mākslinieki. Lai arī uz to vedina izstādes nosaukums un pavadošais teksts, tomēr, aplūkojot darbus, rodas sajūta, ka izstādes koncepcijas pamatā jābūt kam plašākam. Tas varētu būt, piemēram, jautājums par nospiedumiem, kas paliek cilvēka dzīves telpā pēc viņa aiziešanas. Lūk, starp citu, arī pati māksliniece – vairākus gadus dzīvojusi un studējusi HISK Mākslas institūtā Ģentē, tur atstājot kaut ko no sevis. Bet ko? Vai tā būtu Luīzes Buržuā frāze: "Laimīgajiem nav ko stāstīt"? Prātā nāk reiz lasītā Ludviga Vitgenšteina piezīme: "Laimīgajam ir citāda pasaule nekā nelaimīgajam."
Mākslinieka darbnīca, viņa attiecības ar modeli un baltas papīra lapas noslēpumainā klusēšana – šis ir viens no izstādē skartajiem tēmu lokiem, ko varētu traktēt kā «mākslinieka dzīve». Ieva Epnere to konkretizē, izvēršot refleksiju par saviem mācību gadiem un jautājumiem, ko viņa pati sev šajā laikā, iespējams, ir uzdevusi. Arī fotogrāfiju ar ziloni, kuru, ieejot izstādē, redz pirmo, var uztvert kā simbolisku distancēšanos no pagātnes. Cirka tēma fotogrāfijās, ar kuru Ieva Epnere ir strādājusi diezgan ilgi, šeit tiek noslēgta, nomainot mediju – no foto uz pīšanu, tā mainot arī stāstījuma veidu, kas abiem medijiem ir specifiski atšķirīgs. (Māksliniece piebilst, ka šis darbs ir veltījums kādam, kuru katru rītu Rīgā atmodina ziloņa raudas.)
Katram – tas, ko negrib
Otrs tēmu loks ir saistāms ar fizisku atrašanos citā kultūras ainavā, kur mājas jumtus klāj tumši dakstiņi, bet tas būtu mazākais. Viens no šī loka darbiem ir objektu grupa Bez nosaukuma, ko veido fotogrāfija, diaprojekcija un korintiska koka pilastra fragments. Māksliniece stāsta, ka viņa reiz to atradusi, izmestu uz ielas mājas priekšā, kuras jaunā īpašniece esot atbrīvojusies no "krāmiem". Līdzīga epizode lasāma Trīs vīros laivā – kāds veikalnieks aplīmējis grieztos ozolkoka paneļus ar "mazliet kliedzošām dzīvespriecīga ziluma tapetēm", jo tie istabu darījuši pārāk drūmu. Grāmatas autors asprātīgi secina: "Katram cilvēkam ir tas, ko viņš negrib, toties citiem ir tas, pēc kā viņš ilgojas." Iespējams, nokļūšana mākslas telpā tādam koka griezuma fragmentam nemaz nav tik ļauns liktenis. Ieva Epnere tam līdzās eksponē fotogrāfiju, kurā pilastrs – gatavībā mainīt savu statusu un ietīts plēvē – stāv viņas darbnīcā pirms brauciena uz Rīgu. Darbs varētu būt par to, ko mēs paņemam no citiem un ko radām no jauna paši.
Trešais slānis, kas šajā izstādē ir viegls un pacilājošs, ļauj domāt par garīgumu, apzinoties šī jēdziena neskaidrību, it īpaši – mūsdienu mākslā. To saklausīju balss dzidrumā, kad tā piepilda baznīcas velves, Laimai Lediņai izpildot Ekstremālo fūgu vienai balsij vai atskanot vīru dziedājumiem kādā klosterī Ņižņijnovgorodā. Tā ir vitrāžas krāsainībā (tapusi sadarbībā ar Martu Ģibieti) un apžilbinošajā gaismā, kas krīt uz jaunas meitenes izstīdzējušajiem pirkstiem darbā Astoņi.
Lai arī Ieva Epnere uzsver arhitektūras ietekmi uz cilvēku, tomēr baznīcas tornis, kas redzams fototapetē, pazūd miglā. "Izzūdošās arhitektūras" jēdziens ir ļoti daudzsološs. Iespējams, tas iezīmē to attieksmes maiņu, kas atšķir tradicionālu, rituālos un baznīcas priekšstatos balstītu dievbijību no pēkšņām, negaidītām "atklāsmēm", kas var piemeklēt ikvienu no mums gaidītos un negaidītos brīžos.
Telpas atmiņa
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 28. aprīlim