Tūlīt pie ieejas galerijā mūs sagaida mazs, mīlīgs veidojums uz grīdas – vadu mudžeklītis un nervozi izlocījušās baltas neona caurulītes. Neatkarīgi no iepriekšējiem pieņēmumiem skatītājs var justies sajūsmināts, jo, no vienas puses, mākslas darba necilais novietojums un izmērs signalizē, ka tālāk būs darīšana ar laikmetīgo mākslu. No otras puses, vīlušies nebūs arī zināma revanšisma piekritēji, kuri "pavisam laikmetīgo" mākslu nevar ciest ne acu galā. Neona gaismeklis sterili baltajā galerijas vidē ir kā sveiciens no tālajiem 60. gadiem, kad Brūsa Naumana un Dena Fleivina darbi Amerikas progresīvajās mākslas telpās sludināja atbrīvojošo vēsti, ka modernisma pārnopietnajai ekspresijai pienācis gals, vietā liekot minimālisma tiešumu, konceptuālisma burtiskumu un redīmeidu vieglprātību. Jāpiebilst, tā bija desmitgade, kad liela daļa mūslaiku konservatīvo vērtību aizstāvju bija vēl bērna vecumā.
Arī franču mākslinieks Džons Kornu, kura instalācijas ievada ekspozīciju galerijā Māksla XO, vēl nebija dzimis, kad Brūss Naumans neona burtiem uz sienas rakstīja: "Īsts mākslinieks palīdz pasaulei, atklājot mistiskās patiesības" (1967). Tomēr viņa darbi parāda, ka iepriekšējo paaudžu atklājumi un revolūcijas nākamajām kalpo par iedvesmas avotu, piemēram, citētā klasiķa frāze joprojām liekas vienlīdz nopietna un amizanta. Džona Kornu neona spuldzes gan vairs nekādu konkrētu tekstu neveido, vēstījuma vietā atstājot vizuālu zīmi – tiklab atsauci uz veselu mākslas tradīciju, kā konkrētu radošas darbības faktu, kas nepakļaujas vispārinājumiem. Otra Kornu instalācija – izmēros daudz lielākā koka konstrukcija, kas atgādina taisnstūra būri, kura atsevišķi spraišļi gan ir izlocījušies nepakļāvīgās formās, – atstāj iespaidu ar abstrakti grafisko valodu un materiāla izmantojumu. Džona Kornu – vēl gana jauna, bet jau plaši novērtēta mākslinieka (par viņa izstāžu ģeogrāfiju un sasniegumiem iespējams uzzināt galerijā) – stils kopumā ir kā komentārs izstādes nosaukuma divdomīgumam. It kā runa ir par kaut kā (modernās mākslas?) beigām, bet tās kā nenāk, tā nenāk. Gluži otrādi – mākslas vide ir pietiekami daudzveidīga, lai nodrošinātu vienlaicīgu daudzu pieeju līdzāspastāvēšanu.
Mišels Kastaņē, izstādes dalībnieks un kurators (kopā ar Ilzi Žeivati), sadarbojas ar galeriju Māksla XO jau ilgāku laiku. Viņa izvēlētā tēma liekas aktuāla, meklējot pasaules mākslas tendenču un specifiskās Latvijas situācijas saskares punktus. Nesen piedzīvojām vērienīgas skates, kas laikmetīgās mākslas ģeopolitisko un kultūrvēsturisko kontekstu atšķirības vienkārši ignorē (Re:visited) vai pašpietiekami nepamana (Sveika, galva!), savukārt nelielā galerijas izstāde piesaka vērā ņemamu veidu, kā domāt par modernās un konceptuālās, materiālā un tēmā balstītās mākslas attiecībām. Paša Kastaņē darbi it kā iesaistās dialogā ar Kristapa Ģelža jaunāko stila reinkarnāciju: franču mākslinieka darbi pirmajā acu uzmetienā izskatās pēc līmētām lentēm, tomēr katra svītra ietver iespējamu paplašinājumu līdz "īsta" gleznojuma formātam. Turpretī Ģelža līmlenšu autortehnikā darinātie taisnstūri, kādus esam redzējuši jau viņa iepriekšējās skatēs, metrialitātes aspektu arvien vairāk slēpj par labu gleznieciskām kvalitātēm, kas turklāt papildinātas ar sižetiskiem, stāstošiem elementiem. Piemēram, attēlojot viedtālruņa ekrānu, kurā estētisku sprādzienu papildina funkciju ikonas.
Elegantu un reizē vienkāršu saikni starp "modernisma estētiskajām iezīmēm, kas panāktas, pakļaujot materiālu" (citējot izstādes koncepciju), un laikmetīgi kompilatīvu pieeju izdevies atrast trešajam izstādes francūzim Entonijam Farū. Viņa radītās kolāžas – īpaši pāris, kas apskatāms pie pārejas no vienas galerijas telpas otrā, – ne tikai sasaucas ar vēsturisko žanra mantojumu un demonstrē atklātas tehnikas tēlveides potenciālu, bet tiešām rada iespaidu par mistisko patiesību klātbūtni. Līdz ar to, jādomā, palīdz pasaulei. Vismaz saprast savas un laikmetīgās mākslas attiecības.