Igauņu režisora Margusa Paju spiegu trilleris Suflieris (Igaunija, Latvija, Lietuva, Somija; filmas igauņu nosaukums O2, starptautiskais nosaukums Dawn of War) izdevīgi izceļas starp visiem līdzšinējiem starptautiskajiem kopražojumiem, kuros ieguldīts arī Latvijas finansējums un kinoprofesionāļu darbs. Pirmkārt, protams, ir prieks vērot pazīstamus aktierus patiešām lielās lomās (nevis otrā plāna epizodēs, kā visbiežāk kopražojumos), un īpaši jau Kaspara Znotiņa tēlotais padomju vēstniecības darbinieks Ivans Kostrovs, kurš neglābjami sapinies politikā, parādos un personiskajā dzīvē, ir atkal viens jaudīgs ieraksts aktiera filmogrāfijā.
Otrkārt, priecē Latvijas puses producentu (studija Film Angels Productions) negaidītais un šķietami mazliet vecmodīgais lēmums dublēt filmu latviešu valodā – ideāla iespēja atpūsties no parastās prakses, kurā pusi ekrāna aizņem subtitri divās valodās, novirzot skatītāja uzmanību no iespējas izbaudīt nianses attēlā un darbībā. Turklāt tāda "iezemēšana" un lokalizēšana vēl jo skaidrāk parāda Baltijas valstu vēsturisko kopību un it kā kompensē nepieciešamību izstāstīt tādu kinostāstu arī par Latviju.
Jūtu uzliesmojums
Suflieris patiesībā ir ļoti interesants gadījums – filma, kas skatītājam liek domāt ne tik daudz par sižetu un tēlu attiecībām, kādas uzkonstruētas scenārijā, bet gan par paņēmieniem, ar kādiem autori veido stāstu un liek pavisam citā gaismā redzēt dažādas norises vai sižeta līnijas. Visspilgtākais piemērs ir filmas mīlas stāsts – pēkšņā un kvēlā kaislība starp mākslas vēsturnieci Mariju (lomā Agnese Budovska) un spiegu Fēliksu (Prīts Veigemasts) –, kas neko daudz neatšķiras no līdzīgiem jūtu uzliesmojumiem citās filmās, un tā mēs to arī uztvertu, ja stāsts tiktu pasniegts lineāri un hronoloģiski. Bet tikai viena neliela čekas pratināšanas aina pašā filmas sākumā, kas vienlaikus izmantota arī kā iespēja īsi iepazīstināt skatītāju ar varoņiem, uz visu turpmāko ekrāna laiku piešķir šim mīlas stāstam traģiskas nolemtības auru, katrs mirklis kļūst ietilpīgāks un daudznozīmīgāks.
Šī ir tā teritorija, kurā filmas autori prasmīgi spēlējas ar iespēju skatītājam zināt vairāk vai mazāk, nekā zina filmas varoņi. Par Marijas un Fēliksa attiecību nākotni skatītājam ir doti tādi mājieni, par kuriem abi mīlētāji neko nenojauš, tāpēc mēs viņu liktenīgo satikšanos redzam dziļāk un tālāk. Pavisam cits gadījums ir filmas spiegu intriga, kas taču ir tik svarīga, ka pat nosaukumā izcelta, – Suflieris ir viens sliktais, kura nodarījumus satraukti apspriež divi igauņu militāristi Ģirta Krūmiņa un Jura Kalniņa balsī, un es pat uzjautrinos par sevi, jo jau no paša sākuma pilnīgi neko nesaprotu, ko sliktu tas Suflieris dara un kas mainīsies, ja viņu izskaitļos un atradīs.
Laimīgā kārtā visi filmas varoņi zina un saprot vairāk nekā es, Fēlikss pat pārtrauc labprātīgo un kvalitatīvā alkoholā mērcēto depresiju Helsinkos un atgriežas savā spiegošanas un domāšanas profesionāļa statusā Tallinā. Tiesa, nesaprašanas stafeti uz brīdi pārņem arī viņš, varbūt tāpēc, ka pieci aizdomās turētie ir pārāk līdzīga izskata igauņu puiši, bet skatītājam netiek dota iespēja pamazām sākt viņus atšķirt, jo pie kāda trešā arī pats Fēlikss atmet ar roku cerībai vienu no viņiem atmaskot. Ap to laiku vārdā tiek nosaukts citas spiegu intrigas galvenais elements un "svētais Grāls" – mistiska "Sarkanās armijas kodu grāmata" –, un visi metas meklēt tagad to.
Nedrīkstam būt naivi
Pārsteidzošā kārtā visā šajā mudžeklī interesantākais ir tas, ka nesaprotama intriga un noslēpumainas sarunas pilnīgi nemaz netraucē izbaudīt filmu, gluži otrādi – var pievērsties gan vispārējai eleganti radītajai laikmeta sajūtai, gan dažādām smalkām detaļām kinovalodas paņēmienu paletē un spiegošanas profesionālajā ābecē (piemēram, uzzināt, cik svarīgu palīdzību spiegam var sniegt salauzts sērkociņš vai ar krītu uzvilkta svītriņa uz laternas staba). Ar asprātīgi askētisku paņēmienu filmas sākumā iezīmēta stāsta vēsturiskā un politiski ģeogrāfiskā situācija, diplomātu ballītē kinokamerai noslīdot pa nozīmītēm, kas rotā viesu formastērpu un uzvalku krūtežas; atmiņā paliek arī neparastā un tāpēc daudznozīmīgā rakursā filmētie bērni, kas spēlē paslēpes, Gatis Gāga ārkārtīgi īsā, bet spilgtā epizodē, galvenās lomas tēlotāja Prīta Veigemasta laikmetam lieliski piemērotā faktūra un amizantais spiega palīgs Tomass (igauņu aktieris Johans Kristjans Aimla), aizraujošais spriedzes kāpinājums efektīgajā finālā ar lidmašīnu un vēl citi filmas elementi.
Taču pāri visam – ļoti precīzi sajustā, tik pazīstamā laikmeta gaisotne, tā naivā ticība, ka pasaules karš, lai gan stāv kā smags un melns mākonis virs galvas jau sen, tomēr tieši mūsu mazajai valstiņai apmetīs līkumu un aizies citur snigt un ar krusu šaudīties. Arī Latvijas vēsturiskajās kinohronikās atrodami precīzi tādi paši sižeti kā filmā iekļautie igauņu arhīva kadri, arī Latvijā Kārlis Ulmanis teica precīzi to pašu, ko igauņiem Konstantīns Petss, – apkārt Eiropā trako kara vētras, bet mūsu mazā valsts saglabā neitralitāti un pasaules karš mūs neskars… Jā, arī par to mēs tagad zinām vairāk nekā abi trīsdesmito gadu prezidenti un filmas Suflieris varoņi un tik naivi vairs nedrīkstam būt.