Iestagnējusī latviešu popmūzika jau gadiem – pat gadu desmitiem – bija pelnījusi pārmaiņas. Paaudzēm mainoties, līdz šim ieilgusī tautas šlāgerizācija kaut kur pagājusi sāņus, bet, pirms tā ar joni atkal atgriežas, ir laiks jauniem varoņiem. Par to liecina dziedātāja Chris Noah triumfs šīgada Zelta mikrofonā – viņš saņēma piecas balvas. 2025. gada janvāra pēdējās nedēļas viducī klausītāju kupli apmeklētus koncertus sniedza divas grupas, kurām pavisam noteikti ir izredzes tuvākajos gados kļūt par vienām no galvenajām spēlētājām vietējās popmūzikas lauciņā, ienesot tajā svaigas vēsmas. Grupa Kautkaili spēlēja izpārdotu koncertu Palladium 29. janvārī, savukārt trio alejas piepildīja Tallinas ielas kvartāla Angāru 30. janvārī.
Panākumi tevi dzen
Grupas Kautkaili ceļš uz arvien lielākām skatuvēm līdz šim noticis, ieguldītajā darbā sarūpētajiem panākumiem mūziķus tā kā dzenot uz priekšu, tomēr pašiem, šķiet, izliekoties tos nemanām vai līdz galam sev nenoticot. 2018. gada debijas hitā, kas koncertā pataupīts beigām, bija vārdi "Darbs tevi dzen" – tiktāl viss sakrīt. Par pieticību liecināja arī debijas albuma sākotnējais nosaukums Kāda jēga (tā sauc vienu no dziesmām), kas joprojām redzams iekalts digitālajos ziņojumu dēļos, kuri vēstīja par tā prezentācijas koncertu M/Darbnīcā 2023. gada nogalē. Albums tomēr tika nosaukts ievaddziesmas Personas kods vārdā, un arī prezentācijas vieta izrādījās par mazu. Turpmāk Kautkaili dziesma Ļauj man ieguva septīto vietu Latvijas Radio 2 aptaujā Muzikālā banka, grupas soliste Kristīne Pāže demonstrēja savas lieliskās balss dotības, piedaloties Jāņa Šipkēvica soloprojektos un dziedot pasaules popmūzikas klasiku Cabaret izrādēs Palladium gadumijā, taču tik un tā Kautkaili nelēca uzreiz pāri vairākiem pakāpieniem, un nākamie divi koncerti Stricka villā atkal izrādījās pārpildīti.
Bija skaidrs, ka nākamreiz noteikti mazāku zāli par Palladium ņemt nevajag, un, protams, 29. janvāra koncerts bija pilnībā izpārdots, un turpat jau izsludināts papildkoncerts 22. aprīlī. Kas ir Kautkaili trumpji, kas grupas nebūt ne tik vienkāršo (izņemot dažus hitus) mūziku atkodē visai plašam klausītāju lokam? Protams, tā ir Kristīnes balss un savstarpējā ķīmija ar Didzi Bardo, abi veido grupas pamatu, kas laika gaitā ir apaudzis ar citiem lieliskiem mūziķiem – multiinstrumentālistu Kristu Krūskopu un bundzinieku Rūdolfu Daņiļeviču. Pērn sastāvam pievienojās ģitārists Rūdolfs Ozols, Palladium koncertā – arī viņa grupas biedrs no psihodēliskā roka grupas The Bad Tones Edvards Broders, kurš spēlē taustiņinstrumentus, perkusijas, ģitāru un arī piedzied. Šāds prasmīgs instrumentālistu sastāvs nodrošina koncertsniegumu, kas nespēj atstāt vienaldzīgu pat visprasīgāko klausītāju. Tajā ir atrasts – vai dabiski izveidojies – kaut kāds nervs, kas Kautkaili ceļ uz arvien lielākām skatuvēm, bet neatsvešina no publikas. Viss ir profesionāli un bez liekām ambīcijām – Kristīne Pāže varētu mierīgi aiziet no rīta uz tirgu nopirkt zivis, un neviens autogrāfu mednieks viņai kāju priekšā neliktu, jo Kristīne, šķiet, pat negrasās kļūt par skatuves mākslinieci ar glamūrīgas popzvaigznes zīmogu sejā jeb lelli, kurai parādoties telpā visi sastingst un sačukstas: re, re, kur tā slavenā Pāže! Gan jau pat bijušās klasesbiedrenes nesaka: tā jau nu gan no slavas kļuvusi iedomīga – deguns gaisā! Jo tā nav.
Kristīne Pāže arī ļaujas avangarda popa projektam P.S.PMS ar draudzenēm – divām lieliskām dziedātājām un mūziķēm Eviju Vēberi un Elīnu Silovu. Palladium koncertā ienāca prātā, ka Kautkaili nākamreiz vajadzētu paaicināt ne vien Renāru Kauperu un ansi kā viesmāksliniekus, bet arī abas Kristīnes draudzenes kā piedziedātājas – tas noteikti būtu efektīgāk nekā šīs sieviešu papildu vokālās partijas atskaņot jau iepriekš ierakstītas, kā tas bija šoreiz. Lai abas spēlējas ar balsīm sev raksturīgajā manierē – līdzi ņemot visus kukainīšus un pārējos pasaku meža iemītniekus. Bet to jau Kautkaili paši izlems, cik lielā mērā šāds ieteikums der un vai tas kopainā iederēsies, pārāk to neizraibinot un klausītāju nenogurdinot.
Uz galvas baseinā
Kautkaili mūzika tikusi dēvēta par inteliģentu nostalģisko popu (kaut nevar noliegt, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais), savukārt trio alejas – Kirils Ēcis, Spāre Vītola un Reinis Žodžiks – metas iekšā visā tajā, kas ir raksturīgs mūsdienu pasaulei, vai lai izdomātu un atstātu Latvijas populārajā mūzikā pēc sevis kaut ko tādu, kā tajā pirms viņiem pietrūcis un, iespējams, pat sapņos nav rādījies, kā tas varētu izklausīties. Aleju koncertpiedzīvojums atgādina visās varavīksnes krāsās zaigojošu baseinu, kurā gan paši trio dalībnieki, gan klausītāji lec iekšā uz galvas, nezinot un pat nesatraucoties, vai tajā vispār ir ūdens un kāda ir tā temperatūra, lai peldētu tik ilgi, kamēr pietiek elpas, un arī vēl kādu laiciņu pēc tam, kad jau būs aizmirsies, ka vispār jāelpo, jo tas taču, pateicoties instinktiem, notiek tik un tā.
Kirila Ēča (no kreisās), Spāres Vītolas un Reiņa Žodžika trio alejas koncertpiedzīvojums atgādina visās varavīksnes krāsās zaigojošu baseinu. Foto – Annemarija Gulbe
Kirils Ēcis ir dzejnieks, un viņa dziedātie vai rečitētie teksti ir pamatā dziesmām, kuras Reinis Žodžiks un Spāre Vītola kā skaņu burvji ar neredzamiem, bet ar sirdi sajūtamiem instrumentiem dāsni kā tādu svētku eglīti izpušķo ar visu nepieciešamo, asprātīgi un trāpīgi, vietām bērnišķīgi viegli un rotaļīgi izmantojot elektroniskās mūzikas neierobežotās iespējas, arī semplus un autotune, kā arī piebalso, kad tas iederas, īpaši Spāre, kuras trauslā balss ir nenopulēta pērle pati par sevi, lai ko tā tobrīd vēstītu. Protams, neizpaliek pirmā – 2019. gada – albuma Stāsti par dabu hits Zvērs un Dzelteno pastnieku seno gabalu par mazo un nemanāmo autobusu atgādinošie "suņi, kaķi, autobusi" (dziesma Vienlaicīgi) no otrā – 2021. gada – albuma Austrālija. Kādai citai reizei būs jāpienāk, lai sagaidītu skaisto Romanci par traukšanos bez gaismām un bez iemesliem ar melnu "tačku", bet arī jaunajā albumā Ardievu, ledus laikmet! nepietrūkst ne "izrubītu gaismu", ne bēgšanas ar sporta mašīnīti.
Koncerta finālā uz skatuves pievienoties aleju ballītei tiek aicināta publika – cilvēki tik kāpj un kāpj, skatuve piepildās arvien vairāk, bet ir jābūt kaut kādai robežai, kad vietas tur, augšā, vairs nav, tomēr cilvēki turpina un turpina rāpties, otro reizi dārdot albuma dejojamākajam hitam Sirds DJ II, kas publikas iekustināšanā pārspēj pat aizpagājušā gada grāvēju Ūdensvīrs, kas ir grupai netipiska dziesma, kuru dzen uz priekšu postpankam raksturīga un atkal neredzama basģitāra – eksperiments, kas pārvērties par ieradumu, no kura vairs nekur neaizbēgt pat ne ar to jau pieminēto sporta mašīnīti.
Pēc Kautkaili koncerta tikko Palladium zālē notikušajam ir kaut kādi pieturas punkti vai no virvēm sasietas cilpas, kurās esi ieķēries un viegli šūpojies, turpretim pēc aleju koncerta fināla vēl kādu laiku esi tādā kā bezsvara stāvoklī, ar kāju pirkstgaliem stiepjoties virzienā, kur tikko vēl bija Zeme, bet tev ir aizdomas, ka tās tur vairs nav, un arī nevajag. Angāra durvis atveras, un tu sajūti pavasari, kas šajā tikai pēc kailiem kokiem abās aleju malās atpazīstamajā janvārī pat bez gaidīšanas nāk ne saukts, ne aicināts.