Kopš pasaule griežas ātrāk, visi sūdzas par vienu un to pašu – laika trūkumu –, tāpēc cenšas cits citam palīdzēt, veidojot dažādus top sarakstus. Arī viedais mākslinieks Krišs Salmanis savu jaunāko personālizstādi nosaucis, it kā atrazdamies uz šī viļņa. Intriģējošais, ironiskais nosaukums 100 grāmatas, ko nevajag paspēt izlasīt gan izrādās tikai metafora – par vilšanos labticīgam skatītājam nekāda grāmatu saraksta izstādē nav.
Patiesību sakot, Salmanis ir rūdīts vilšanās meistars. Jau 2004. gadā īsi pēc grāda iegūšanas Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā viņš kopā ar gleznotāju Daigu Krūzi sarīkoja personālizstādi 100% vilšanās, kurā pieteica savu asprātīgo domāšanas veidu, un pēc tam turpināja saistoši reflektēt par eksistences šķietamo bezjēdzību dažādos vizuālajos medijos, ātri gūstot cieņu, slavu un atzinību, piemēram, divreiz tiekot nominēts Purvīša balvas fināla atlasei un pārstāvot valsti 2013. gada Venēcijas biennālē kopā ar Kasparu Podnieku.
Aiz pauguriņa slēpjas kalns
Manā redzeslokā nepārspēts palicis viņa darbs 2013. gada izstādē Sarkanā istaba Dailes teātrī (kuratore Inga Brūvere) – koši sarkani krāsota siena, no kuras nemitīgi lobās nost krāsa, veidojot plaisas un lēveriem vien krītot uz pulētās grīdas. Šim darbam bija arī bezgala melanholisks nosaukums – rindas no Augusta Strindberga romāna "... un tad pienāca pavasaris ar sabrukušām cerībām, sauli un zaļumu un drīz arī vasara kā skumjā rudens priekštece".
Izstādi, kas līdz Ziemassvētkiem aplūkojama Laikmetīgās mākslas centra kim? pirmajā stāvā, Krišs Salmanis komentē kā "vairāk vai mazāk neveiksmīgu paņēmienu pierakstu, kas fiksē mēģinājumus panākt nokavēto". Eksponēti septiņi darbi, kurus visus var raksturot kā tajos attēloto parādību kondensātus vai interferences. Dažus mākslas darbus skatītājs var pat nepamanīt – tik reducētā veidā tie ir nokļuvuši līdz izstādīšanai, tomēr zinātājam nerodas šaubas, ka aiz mazā, savā nodabā dreifējošā pauguriņa slēpjas vesels kalns, kas turklāt ir atlūzis no mūsu sarežģītās pasaules (ja atļausiet izmantot tēlainu līdzību ar aisbergu). Uzskatāmi minētā piemēri ir darbi Piemirstā varavīksne un Ainava. Pareizie triepieni nepareizā vietā. Varavīksne ir maza, zila svītriņa kolonnas lejasdaļā, par ko mākslinieks kautrīgi izsakās: "Zīmējums, kas sanāk, ja nekad nevar atcerēties, vai varavīksnei sarkanais ir loka ārpusē vai iekšpusē." Savukārt ainava ir sīks skulpturāls veidojums uz postamenta, kas veidojies, gleznotas ainavas triepieniem nez kāpēc kļūmīgi trāpoties vienā un tajā pašā vietā, – akrila triepienu paugurs.
Starp vārda tiešā nozīmē pamanāmākajiem ekspozīcijas darbiem ir minama 100 pilnmēnešu videokolāža, kurā apkopota neskaitāmās kinofilmās uzieta klišeja – kadrs ar pilnmēnesi, kam dažkārt pārslīd mākonis vai uzgaudo vilkacis. Nav īsti skaidrs, ko mākslinieks ar šo mēness kadru katalogu grib pateikt, tāpēc pieņemu, ka viņš vienkārši vēlas vērst uzmanību uz pilnmēness tēla klišejisko izmantojumu kinoindustrijā un dara to atbilstoši sev ierastajai konceptuālās mākslas metodei.
Miljons skūpstu
Līdzīgi ir ar otru vizuāli uzkrītošāko izstādes darbu Nepabeigta animācija, kurā paliela rādiusa aplī uz sienas uzlīmēti žurnāla izgriezumi ar ejošām modelēm. Iztēlojoties šo darbu kā pabeigtu zootropu, tam varbūt arī rodas sava jēga. Interesanti, ka tieši vizuālos ekspozīcijas akcentus mākslinieks, šķiet, apveltījis ar pārāk mazu jēgu; varētu domāt, ka šīs arī ir tās "grāmatas", ko viņš mums iesaka labāk nelasīt. Visabsurdākā un skumjākā izstādes stāsta statusā, manuprāt, pretendē nokļūt darbi, kuru spriedzi rada neatgriezenisks jēgas zudums – 1000000 skūpstu un 104 simfonijas. Par miljons reižu noskūpstīto fotogrāfiju man nav ko teikt – tā ir noskūpstīta tukša, balta universāla fotoalbuma formāta bilde, novietota uz neaizsniedzami augsta plauktiņa – kā Džuljetas balkona vai ikonas statīva. Intrigu rada izstādes pavadones stāstītais, ka fotogrāfija vienkārši ir pagriezta otrādi; kāds droši vien zina, kurš tur ir dokumentēts... Turpretim skaņu plate 104 simfonijas piedāvā pusstundas laikā ar matemātisku vēsumu noklausīties visas Jozefa Haidna sarakstītās simfonijas vienlaikus. Dažas no tām ir īsākas, citas – garākas, tāpēc mākslinieks programmiņas vietā ir sarūpējis grafisku interferenču tabulu, saskaņā ar kuru klausītāji var izvēlēties atpazīstamāku vai kakofoniskāku sev piemērotu trokšņu mūzikas fragmentu. Haidns šajā lasījumā/klausījumā pavīd tikai kā laika gara zīme ar sev raksturīgo ritmu un harmoniju.
Sabiedrībā jau vairākkārt ir dzirdēts, ka laikmetīgās mākslas pīlāriem Latvijā piemīt tieksme uz tādu kā brīvmūrnieku mistiku, tāpēc laikmetīgās mākslas un sabiedrības, kas to uztur, attiecību dēļ šķiet pilnīgi brīnišķīgi Laikmetīgās mākslas centra kim? zālēs sastapties ar ekspozīcijas pavadoņu servisu – iegūt sarunu biedru. Bez pavadones norādēm droši vien arī manis nemanīts paliktu ekspozīcijas darbs nr. 3 – putekļu skulptūra ar gribot negribot līdzpaņemamiem noslīpētās grīdas putekļiem.
Krišs Salmanis
Izstāde 100 grāmatas, ko nevajag paspēt izlasīt
Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 24.XII