Uz Džoakīno Rosīni jautrās drāmas Pelnrušķīte izrādi vilina ne tikai itāļu komponista meistarība mūzikā atklāt spilgtus raksturtēlus un darbību, bet arī fakts, ka uz Latvijas Nacionālās operas (LNO) skatuves Pelnrušķītes iestudējums tapis pirmoreiz. Jau noskatoties teātra mājaslapā ievietoto publicitātes video, kurā, skanot dzīvīgajai uvertīras mūzikai, uz skatuves radošā tandēma Barbe & Doucet (Andrē Barbs un Reno Dusē) režijā, scenogrāfijā, tērpos un mizanscēnās izteiksmīgi rosās Rosīni operas varoņi, kļūst skaidrs, ka garlaikoties nevajadzēs. Tā arī ir.
Pirmizrādē 28. novembrī skatītājus uzrunāja dzīvespriecīga, asprātīga, krāsu, kustības, humora un optimisma pārpilna izrāde, kas lika vismaz uz šo vakaru aizmirst nomācošo un nogurdinošo pandēmijas dzīves realitāti un nenoteikto nākotni.
Burleskas šovs
Pēc komponista lūguma operas libreta autors Jakopo Ferreti pazīstamo Šarla Pero pasakas Pelnrušķīte sižetu pārveidoja, atmetot burvestības malā un koncentrējoties uz visnotaļ reāliem raksturtēliem un to attiecībām. Ļaunās pamātes vietā operas sižetā ir patēvs, uzpūtīgais barons dons Maņifiko, labās krustmātes fejas vietā ir prinča mājskolotājs un padomdevējs Alidoro. Ieviests arī jauns personāžs – prinča kalps Dandīni, kuram jāizliekas par princi, kamēr tas iepazīst potenciālo sievu piedāvājumu. Taču Pelnrušķīte (Andželīna) un princis (dons Ramiro), kā arī Pelnrušķītes nejaukās māsas Klorinda un Tizbe gan ir, kur bijušas.
Iestudējuma veidotāji Andrē Barbs un Reno Dusē stāsta varoņiem liek darboties 30. gadu Amerikā, bet tas nelauž konkrētās operas būtību. Nemaz netraucē tas, ka dons Maņifiko šajā interpretācijā ir nevis paputējis barons, bet ienesīga burleskas šova The Button Club īpašnieks, savukārt princis tikko mantojis kādreiz slaveno, grezni spožo, bet Lielās depresijas laikā panīkušo revijas teātri King’s Follies. Lai tajā saimniekotu, viņam vispirms ir jāapprecas – ne jau mīlestības dēļ, bet lai uzlabotu parādos grimstošā teātra rocību… Orķestra starpspēlē, kas ataino vētru, caur pēkšņu policijas reidu burleskas šovā pavēstīts pat par ASV 30. gados noteikto sauso likumu. Un kāpēc ne, ja to pieļauj arī paša operas autora dotais apzīmējums: dramma giocoso – jautra drāma. Pieaugušajiem. Tajā, kā jau komiskās buffa operas žanrā, iederas pārspīlējumi (arī kostīmos ar gigantiskām pogām), izjokošana, pārģērbšanās, spilgti raksturi un negaidītas, pārsteidzošas situācijas.
Temps un kustība
Pirmajā brīdī šķiet grūti izsekot kustīgajām, strauji mainīgajām mizanscēnām un detalizēti ņirbošajam raibumam uz skatuves, taču tas atbilst tempam un šarmantajam vieglumam, kuru diktē Rosīni mūzika. Visgrūtākos uzdevumus straujais temps izvirza dziedātājiem, jo visas vokālās partijas ir sarežģītas, ar īpaši virtuozām, dzirkstošām koloratūrām, sakāpināti veiklas ātrrunas posmiem un lēcieniem plašā diapazonā. Rosīni savas operas varoņu vokālajās partijās koloratūras bārstījis kā no pārpilnības raga un vislabākajās bel canto stila tradīcijās. Tās iekomponētas ne tikai ārijās, bet arī daudzajos šī meistardarba ansambļos – no duetiem līdz pat septetam un korim.
Lai iestudējums izdotos, bija vajadzīgi ne tikai lieliski, lomām atbilstoši solisti ar izkoptu vokālo tehniku, fizisko izturību un atraktīvu aktierspēli, bet arī perfekts ansamblis kā kopējā kvalitāte. Un, protams, komponists nav aizmirsis kārtīgi paspīdzināt arī orķestri, kurš Andra Veismaņa vadībā spēlēja viegli, izteiksmīgi, muzikāli tēlaini, caurskatāmi, taču arī neierasti klusu – tā, lai skanējumā nenomāktu solistu balsis. Te jāatgādina, ka iestudējuma muzikālais vadītājs Pēters Halāss vairs nevarēja piedalīties pandēmijas dēļ jau trešo reizi pārceltajā pirmizrādē.
Nepārspēts etalons
Labestības un piedošanas uzvara. Šāda ir operas Pelnrušķīte finālā nolasāmā morāle. Taču ne mazāk svarīgs ir operas gaitā izceltais vēstījums, ka mūsu lomas un stāvoklis dzīvē var mainīties tikpat strauji, kā tas mēdz notikt teātrī. Ja vien Rosīni un viņa libretists būtu latvieši, viņi, iespējams, savā operā mums piekodinātu: nedari otram to, kas pašam nepatīk. Sākumā Pelnrušķītei jācieš noniecināšana un pārestības un nekas neatliek kā, klusībā sapņojot, dziedāt skumīgo kanconu Una volta c’era un re par karali, kurš izvēlas nevis ārēji grezno un skaisto, bet tikumīgo un labestīgo, savukārt finālā viņa triumfē ar žilbinoši virtuozo āriju Non più mesta, ko titullomai angažētā viešņa – ungāru mecosoprāns Dorotea Lānga – nodziedāja spoži, ar lieliskām koloratūrām augšējā reģistrā. Lai gan viņa Andželīnas lomu iepriekš atveidojusi tikai vienreiz (Hamburgas operā 2016. gadā), tā ir dabiski iegūlusi viņas balsī, kura vokālās tehnikas demonstrācijas vārdā tomēr nezaudē siltumu. Dziedātāja ļoti precīzi iekļaujas iestudējuma mizanscēnās un vokālajos ansambļos.
Piebildīšu, ka nepārspētu šīs ārijas un Andželīnas tēla interpretācijas jaunlaiku etalonu nu jau pirms divpadsmit gadiem piedāvāja Elīna Garanča Mauricio Benīni diriģētajā Pelnrušķītes iestudējumā Ņujorkas Metropoles operā (2009). Taču arī Elīna Garanča neslēpa, ka viņai tas bijis liels izaicinājums, adrenalīna augstākā pakāpe. Pirms tam, 2004. gadā, viņa Pelnrušķīti nodziedāja arī Rīgā koncertiestudējumā ar Karelu Marku Šišonu pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults, un te nu ir jāatceras, ka jau toreiz izpildītāju sastāvā iekļāvās Krišjānis Norvelis – arī šodienas dons Maņifiko, kurš, aizrautīgi un tehniski spoži izpildot buffa basu kroņa numuru Sia qualunque delle figlie, pirmizrādē 28. novembrī piedzīvoja zelta stundu. Atsvaidzināt atmiņā savulaik koncertiestudējumā dziedāto Klorindas lomu pienācis laiks arī Ingai Šļubovskai-Kancēvičai, kuru jau drīz šajā tēlā redzēsim uz Nacionālās operas skatuves.
Dzirkstošais prieks
Pelnrušķītes galvenais skatuves partneris princis Ramiro – kolumbiešu opermākslinieks Pablo Martiness – paliks atmiņā ar patīkamu liriskā tenora balsi un īsti dienvidniecisku temperamentu, kas labi noderēja gan mīlot (duetā Un soave non so che pirmoreiz sastopoties ar Andželīnu, 2. cēliena ārijā Sì, ritrovarla io giuro), gan izrādes finālā karstasinīgi dusmojoties uz iemīļotās nejaukajām māsām un patēvu.
Ir tik ierasti īpaši izcelt izrādes mīlētāju pāri, taču mākslinieciskā ieguldījuma un izaicinošās vokālās sarežģītības aspektā šajā partitūrā un stāstā patiesībā visi ir galvenie. Te nu beidzot arī mūsu operas trupas zemo balsu īpašnieki var demonstrēt buffa basu tehnikas veiklību un aktierspēli, un to viņi arī dara. Gan vokāli, gan teatrāli savaldzina artistiskais bass Kalvis Kalniņš kā izmanīgais viltus princis Dandīni (īpaši spoži mūzikas raksturā strauji mainīgajā kavatīnē).
Virtuozitātē neatpaliek viņa pieredzējušais kolēģis Rihards Mačanovskis, kurš ar acīmredzamu prieku un azartu iesaistās spēlē un spēj iekļauties kvinteta ansamblī pat no attālākā skatuves stūra. Dona Maņifiko meitas Klorinda un Tizbe Jūlijas Vasiļjevas un Lauras Greckas atveidojumā ir patiesi komiskas, turklāt arī pārliecinoši dažādas savā iedomībā un niķīgumā. Turklāt arī viņām ātrrunas un virtuozo stretu veiklībā jātur līdzi basiem. Iespējams, viss izdodas tik dzirkstoši, viegli un droši tieši tāpēc, ka maijā plānotās pirmizrādes pārcelšana vēl un vēl deva laiku pamatīgi iestrādāt sarežģīto materiālu balsī un atmiņā?
Atgriežoties pie mīlētājiem – būs interesanti salīdzināt, kad princi donu Ramiro pienāks kārta dziedāt pašmāju tenoram Mihailam Čuļpajevam. Savukārt titullomā gan kādu laiku nāksies salīdzināt tikai viessolistes, jo šai vokālajai partijai atbilstošu augsto mecosoprānu LNO trupā pagaidām diemžēl nav.
Pelnrušķīte
LNO 3., 10.XII, 26., 28.I, 2., 18.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–40