Pirms mājas kinozālē TV sākt skatīties šīs desmitgades skaļāko skandināvu nacionālo kino bestselleru (lai jums neliekas dīvains šāds ģeopolitisks apzīmējums filmai – Stīga Lārsona Millennium triloģijas ekranizācijā tiešām iesaistījušās galvenās Skandināvijas valstis Zviedrija, Dānija, Norvēģija, pat Vācija), būtu saistoši zināt pāris faktu.
Pirmkārt, Stīga Lārsona bums nav radies iz zila gaisa: detektīvžanrā skandināviem ir senas un stabilas kvalitātes tradīcijas – pietiks nosaukt kaut vai citus gadsimtu mijas starptautiski atzītos un karsti uzreiz angliski drukātos to "jocīgo valodu" detektīvu autorus – Jū Nesbē (Norvēģija), Kamilla Lekberga (Zviedrija), Jūhans Teorins (Zviedrija), Arnaldurs Indridasons (Īslande)… Kuri savukārt izauguši, piemēram, uz astoņdesmito un deviņdesmito gadu topa rakstnieku Pēra Valē un Majas Šēvales vai Henninga Mankella (kurš gan nepazīst inspektoru Valanderu?) populāro krimiķu bāzes.
Redzamākā smaile
Lārsona triloģija, kas pasaulē pārdota teju 70 miljonos eksemplāru, ir "skandināvu buma" jeb bestselleru aisberga redzamākā smaile, kas tikai apstiprina likumu – labā, bagātīgā augsnē laikpalaikam var rasties kāds izcils ūnikums (tas būtu jāņem vērā, piemēram, latviešu filmu lauciņa kopšanā – kvantitāte rada augsni kvalitātei, ja gribam kādreiz redzēt "oskarotus" augļus).
Otrs fakts, kas dara pievilcīgu t. s. reģionālo detektīvu, ir kāds šķietams sīkums, ko izcili izmantojuši tieši skandināvi. Tas ir tikai mīts, ka vispārējās globalizācijas laikmetā visi cilvēki jūtas un grib justies kā anonīmi pasažieri kādas unificētas starptautiskas lidostas uzgaidāmajā telpā. Gluži otrādi – cilvēki alkst atšķirīgā, citādā, īpašā, identificēties ar kaut ko savu, neatkārtojamu, unikālu, oriģinālu. Tieši tāpēc viņu skatieni un intereses vēršas šī "citādā" virzienā, tikai jāprot šo interesi par atšķirīgo likt lietā. Detektīvs, kura darbība notiek kaut kādā tur Zviedrijā, kur cilvēkiem ir ellīgi grūti izrunājami vārdi, – un tāds var ieinteresēt Amerikas daudzdesmitmiljonus lasītāju? Protams! Un tusnīgais zviedru politiskais aktīvists, žurnālists un veiklais rakstnieks Stīgs Lārsons (1954–2004) ir dzīvs pierādījums, ka jocīgi atšķirīgais var kalpot par āķi detektīva panākumiem.
Stīgs, Mīkaels un Līsbeta
Līdzīgi kā paša radītais romānu trijotnes galvenais varonis Mīkaels Blumkvists, arī Stīgs Lārsons pārtikā galvenokārt lietoja neveselīgu fāstfūdu, viņa dzīvoklītis bija, maigi sakot, pieticīgs – pašas nepieciešamākās IKEA mēbeles –, viņš nenodarbojās ar sportu (kaut aptaukošanās no ilgstošas kvernēšanas pie darba datora taisni brēca pēc trenažieru zāles), un, protams, viņš dienā nokāva četras paciņas cigarešu. Frīks, kas privāto dzīvi ziedoja darbam, kaut pats no tā emocionāli cieta.
Toties otra triloģijas varone – Līsbeta Salandere – bija vēl desmitkārt lielāks frīks, ja mērām sīkpilsoniskās izpratnes standartos, kādai būtu jābūt kārtīgai un labi audzinātai meitenei. Toties (un tas, lūk, ir trešais fakts, kas jāņem vērā potenciālo bestselleru panākumu sapņotājiem) Līsbetai bija kāds talants – viņa bija kompjūterģēnijs – hakere, proti, viņa prata savā un citu labā izmantot tehnoloģiskās inovācijas. Un bez tām XXI gadsimtā, izrādās, nekur tālu netiksi. Var droši teikt, ka Līsbeta – hakere, panks – ir Lārsona oriģinālais izgudrojums, kas šos baisi biezos romānus padarīja makten pievilcīgus jaunatnes auditorijai, kura, kā zināms, ar grāmatu lasīšanu ir drīzāk uz jūs nekā uz tu.
Bez šaubām, abu šo dēkaiņu pāri vieno vēl kāda obligāta īpašība – saasināta taisnīguma izjūta, līdz ar to spēja apelēt pie labākā, cēlākā, cilvēcīgākā, kas ir katrā lasītājā.
Un nu laiks ķerties pie Millennium triloģijas I daļas – Meitenes ar pūķa tetovējumu jeb stāsta par Vīrieti, kurš ienīda sievietes (oriģinālnosaukums) – un doties kopā ar Mīkaelu un Līsbetu no Stokholmas uz mazu, gleznainu ciematu Zviedrijas ziemeļos, lai izmeklētu četrdesmit gadu senu noziegumu – multimiljonāra Vangera radinieces pazušanu XX gadsimta sešdesmitajos. Sāgas pirmā daļa noris zem kādas situētas dinastijas grēku pūžņa ārdīšanas un ģimenes baiso noslēpumu atklāšanas zīmoga – paskrubini, kuru no Vangeriem gribi, atklāsies tas, ko cilvēkiem ļoti nepatīk par sevi zināt.
Interesentiem – lielisks raksts par skandināvu detektīva fenomenu
Triloģijas Millenium II daļu Meitene, kas spēlējās ar uguni iespējams noskatīties 25. septembra vakarā kanālā LNT