Jābūt necilvēcīgam monstram, lai neļautos Laura Reinika burvestībai viņa Ziemassvētku koncertā Arēnā Rīga. Dziedātājs, šķiet, izmanto visus aizliegtos paņēmienus un pārkāpj labas gaumes robežas – sākot ar to, ka ierodas zālē ar velorikšu, kas izrotāta ar lampiņām. Uz skatuves viņu izstieptām rokām un reliģiskā ekstāzē sveic desmitiem bērnu no deju grupas Dzirnas (horeogrāfijas autors Agris Daņiļevičs). Koncertu atklāj dziesma All I Want for Christmas Is You no amerikāņu popdīvas Meraijas Kerijas repertuāra.
Gāgai nebija slidkalniņa
"Dzīves krāšņākie ziedi" ir Laura Reinika uzticamākā auditorija, un šis ir estrādes mākslinieka un televīzijas zvaigznes galvenais alibi un trumpis. Mazuļu jaudīgā, nepārtrauktā čaloņa un virpuļošana visā arēnā rada pozitīvas un, kā mēdz teikt pašmāju TV šovos, sirsnīgas vibrācijas, kas atstāj iespaidu pat uz ciniska kritiķa viedokli par visu šeit notiekošo. "Bērni visu jūt", "bērnus nepiemānīsi" – tās ir vecas gudrības jeb klišejas, ar kurām viegli piesegties, taču visi Latvijas bērni noteikti spēlē Laura Reinika komandā. Varbūt viņiem pat ir skaidrs, kāda jēga ir iešifrēta dziesmas Tik balti rindā "Mēs šonakt nozagsim sniega eņģelim spārnus". Pirmkārt, zagt nav labi. Otrkārt, ko mēs darīsim ar sniega eņģeļa spārniem, turklāt mūsu ir tik daudz? Spārnotais sniega eņģelis ir tikpat noslēpumains tēls kā meitenīte, kas tēlo zaķi un mutē atnes Laurim burkānu. Dziedātājs to grauž un gandrīz aizrijas: "Nu, zaķi, dabūsi pa kaklu!"
Koncerta scenogrāfija atsauc atmiņā šovasar Mežaparkā piedzīvotā un pārdzīvotā Lēdijas Gāgas šova The Born This Way Ball noformējumu – Gāgai bija liela gotiska pils, Laurim ir dažas mājiņas un izgaismots Rīgas siluets. Pa mājiņu durvīm un slidkalniņu uz skatuves ierodas viesi, kuru vidū ir bērnu vokālais ansamblis Knīpas un knauķi, Jana Keja, Kaža, Reiniku ģimene un citas prominences. Šajā rēvijas teātrī piedalās arī koris Pa saulei un Latgales grupa Laimas muzykanti.
Laura Reinika šovs uzbūvēts kā totāls mākslas darbs, kurā katram elementam ir sava nozīme (Gāgai, starp citu, nebija slidkalniņa). Mūziķis paskaidro, ka darbība notiek Ziemassvētku pilsētiņā un viņš esot tās mērs. Koncertā skan jaunā albuma Lauris Reiniks Ziemassvētkos dziesmas, kuras speciāli šim ierakstam un šovam aranžējusi Holivudā strādājošā komponiste Lolita Ritmanis (viņa pirms trim gadiem palīdzēja veidot Lindas Leen projektu Ziemas skaņas). Lielākā daļa kompozīciju ir labi zināma – tā ir Ziemassvētku izdzīvošanas komplekta klasika un Laura Reinika zelta repertuāra vienības jaunā slīpējumā.
Amerikāņu hitu Jingle Bell Rock dziedātājs piesaka kā "īstu rokenroku jeb zvaniņu tusiņu"; koncerta otrās daļas noslēgumā klausītājus gaida arī visuresošais Zvaniņš skan jeb Jingle Bells, un Lauris piedraud publikai: "Kas nedzied, tas ir Ziemassvētku nodevējs!"
Intelekta pazemināšanas spēle
Bez zvaniņu tusiņiem latviešu popmūzikas kroņprinča programmā, protams, mierīgi var iztikt. Interesanti, ka jaunais džeza dziedātājs Daumants Kalniņš pirms nedēļas KDi publicētajā intervijā deva mājienu, ka ir laimīgs, jo viņam Ziemassvētku sezonā nav jātērē spēks, dziedot tik banālas dziesmas kā All I Want for Christmas Is You un Zvaniņš skan. Lauris Reiniks absolūti nevairās no banalitātes un paredzamības – viņš to bezbailīgi pieņem un nenoliedz. Viņš nebaidās būt smieklīgs un infantils, mūziķa vienkāršība un šķietamā nepretenciozitāte padara viņu neaizskaramu, un pat visasākās kritikas bultas nenodara kaitējumu Laura Reinika reputācijai – viņš ir supervaronis, kurš "ar vienu skūpstu ņem un bur". Taču viņa kultivētā vienkāršība robežojas ar primitīvismu, iepriekš atstrādātu gājienu atkārtošanu.
Dziedātājs dara to, ko no viņa gaida, – un ne vairāk. Viņa klausītāji, pat ja tie ir bērni, pelnījuši ko vairāk par Jingle Bells un Es skrienu (jaunā versijā – Es brienu) dubultdevu – nu cik tad var? Tā kļūst par intelekta pazemināšanas spēli, mākslinieka orientieris ir kaut kāda "vidējā gaume", kurai viņš vēlas izdabāt. Lauris Reiniks pēc sava veiksmīgākā albuma Es skrienu (2010) izdošanas jau ilgi vārās savā sulā, cenšoties nevis no jauna apjēgt savu daiļradi, bet multiplicējot vienu dziesmu visās pasaules valodās. Viņš mēģina no jauna iepakot vecas melodijas – šoreiz holivudiskos aranžējumos ar Vidzemes kamerorķestra un diriģenta Andra Veismaņa palīdzību (orķestris ir gan albumā, gan uz koncerta skatuves). Skaidrs, ka ar jaunām muzikālām idejām ir grūti – Lauris ir zaudējis savu spožāko līdzautoru Mārtiņu Freimani, un viņam būs jāmeklē atbilstoša kandidatūra nākamā oriģināldziesmu albuma ierakstam.
Apbrīnojams neizteiksmīgums
Kompozīcijas, kas tapušas kopā ar Mārtiņu Freimani, – Debesis tomēr ir, Nevar būt kā savādāk, Sirds sadeg neparasti, Pasakā un Labāk vēl neaizmiedz – koncertā aizēno visus importa un lokālos Ziemassvētku šlāgerus. Taču pat vislabākās dziesmas izgaismo vēl vienu problēmu. Ieklausieties Laura Reinika balsī, un jūs sapratīsiet, ka emocionāla var būt viņa skaņdarba melodija un vārdi, bet Laura balss pati par sevi nespēj aizraut, tā atstāj klausītāju vienaldzīgu, jo ir apbrīnojami neizteiksmīga un plakana. Tāpēc tā prasa ļoti labu materiālu, oriģinālu skanējumu un noformējumu sev apkārt.
Varbūt tas ir nevis pianists Vestards Šimkus, bet Lauris Reiniks, kuram ir jāgremdējas radošajos eksperimentos ar elektroniskās mūzikas duetu Elvi/Dunian un videomākslinieci Katrīnu Neiburgu. Progresīvo kultūras darbinieku kontaktus Lauris var palūgt Vestarda dzīvesbiedrei soprānam Elīnai Šimkus, ar kuru viņš dzied Sezāra Franka Panis Angelicus, jo "Ziemassvētki ir arī garīgi svētki, un mēs iezīmēsim šo Ziemassvētku šķautni". Šajā skaņdarbā Laurim ir otrā plāna loma, un operdziedātāja Elīna Šimkus, kura ikdienā nav pieradusi dziedāt mikrofonā, skan burvīgi.
"Kas tas par puķu uzlidojumu?" – Lauris komentē situāciju, kad bērni pie viņa nāk ar ziediem un dāvaniņām kā pie sava garīgā līdera. Sirds tiešām sadeg neparasti, kad koncerta sākumā pati pirmā pie viņa tiek mazā Brigita no Lietuvas. Daudzi zina šo stāstu par piecus gadus veco meiteni, kura pamodās no komas un kā mantru atkārtoja vārdus no dziesmas Es skrienu lietuviešu valodā. Tagad viņa ir atbraukusi uz sava elka šovu. Tuvāk programmas beigām, skanot Circenīša Ziemassvētkiem, visas arēnas uzmanība pārslēdzas uz sektoriem, kuros sēž Latvijas bērnunamu audzēkņi, kurus Lauris ir uzaicinājis uz šo koncertu. Viņi pieceļas no savām vietām, viņus izgaismo prožektori, viņi dzied līdzi – viņu šeit ir daudz, un viņi ir laimīgi. Ikdienā šie bērni nav tik laimīgi kā šovakar, un vērot šo emocionālo skatu ir gan patīkami, gan sāpīgi. Meitene no kāda bērnunama uzkāpj uz skatuves apsveikt Lauri un aicina viņu atbraukt uz Ziemassvētku eglīti.
Šis ir tas retais koncerts, kurā tas, kas notiek starp dziesmām, iespējams, ir daudz svarīgāks un patiesāks nekā tas, kas notiek dziesmās. Nav nozīmes ne slidkalniņam uz skatuves, ne tam, cik pamatota ir Jingle Bells goda vieta šajā programmā, pat ne Laura Reinika balss īpašībām, bet tam, ka viņš ir cilvēks ar lielu un atvērtu sirdi, kurš savos 33 gados Ziemassvētku vakarā lien zem eglītes pēc dāvanām ar tikpat neviltotu entuziasmu un nepacietību kā viņa koncerta aktīvākie apmeklētāji.