Galerijā Māksla XO ir skatāma Annas Heinrihsones personālizstāde Kad es nomiršu, kļūšu par gaisu, kuru tu elposi. Šī "aizmiglotā sentence" (A. H.) sasaucas ar Pola Kalaniti grāmatas Kad elpa pārtop par gaisu/When Breath Becomes Air nosaukumu. Grāmata par pēdējo elpu vēsta, kā padarīt dzīvi jēgpilnu un turpināmu nāves priekšā.
Abpus skatuvei
Mortālais punkts neizklausās diez cik līksms vai maigi vilinošs. Iepretim veļu laikam, kad eksistenciālās robežas tiek strikti sakārtotas, te ir jaušama difūzi plūstoša vēlme savienot nesavienojamo. Ņemot vērā Annas Heinrihsones pieredzi scenogrāfijas un kostīmu veidošanā neskaitāmām teātra izrādēm, diviem baletiem, kā arī Hektora Berlioza dramatiskās leģendas Fausta pazudināšana koncertuzvedumam Liepājā, ir jāatgādina viņas spēja izkust daudzos tēlos un vienlaikus atstāt sevi ārpus skatītāja uztveres. Māksliniece racionālismā prasmīgi ievieš krietnu devu romantiskas fantāzijas. Romantisms, kā zināms, ietver sevī nāves kultu. Ne jau velti leģendārā kostīmu māksliniece Večella Varslavāne par sava darba turpinātāju uzskatīja tieši skaisto Annu Heinrihsoni ar viņas artistiskajiem cilts rakstiem.
Arī ārpus skatuves autores iekšējā ainava ir uzbūvēta uz atgriezeniskām attiecībām. Šoreiz ar kādu, kura nav. Vai arī kādu, kuram no tevis neko nevajag, kuram nevajag tevi. Iespējams, šis kāds jau ir miris, atstājot neatrisinātu mīklu, nenoslēgtu geštaltu, kas provocē atkārtot vienu un to pašu situāciju, rotējot uz vietas.
"Meklējot kādu izeju no šīs situācijas, rokos arvien dziļāk pagātnē. Vairs ne tikai savā, bet to cilvēku, kuru pievilkšanās saikni jūtu vēl arvien. Dažreiz jūtu, ka skatos ainavā vai uz kādu ielas stūri ar viņu acīm. Gribas saprast, ko viņi varēja un gribēja izdarīt, lai apzinātu katru mirkli, kuru ir nepieciešams piedzīvot. Jo vairāk skatos sevī, jo skaidrāk redzu punktus, kuri savieno laika attāluma matēriju. Viss ir saistīts. Visdrīzāk arī tajā bezgalībā ir pilns ar meliem, taču tos uztveru kā savus, nevis no citiem piedzīvotos," izstādes anotācijā raksta Anna Heinrihsone.
Vientulības rinda
Izstādi ievada četras amatierfotogrāfijas, kas "peld" podiuma plaknē. Attīstot 24 x 36 mm filmu, melnbaltajiem attēliem ir pieķērušies klāt putekļi. Izgaismojot filmu uz fotopapīra, attēls tiek palielināts un sīkaļi pārtop par baltiem punktiņiem. Tādu irdenu sniega šķidrautu, kas aizsedz piejūras kangarus un priežu mežu, kurā omīte, vectētiņš un puika spēlē bumbu. Attēli ir rotaļīgi un priecīgi, bet, cenšoties saskatīt konkrētus vaibstus, ieraugi, ka fotogrāfijas iekausētas biezā stiklā vai varbūt iesaldētas ledū. Stikls, ledus un zem tiem melnas haotiskas švīkas baltā plaknē sastājas vientulības garajā rindā. Nāc un pievienojies, kā Hansa Kristiana Andersena Kajs ar stikla lausku acī pievienojās Sniega karalienes pajūgam, lai no ledus gabaliņiem censtos izveidot vārdu "mūžība". Stindzinoši aukstajā pasakā tas aizstāj vārdu "nāve".
Galerijā pa perimetru izvietotas fotogrāfijām analogās gleznas, četri lielformāta audekli bez apakšrāmjiem. Tie, demonstrējot mīkstu aptuvenību, neko skaidri un tieši neapgalvo. Mazie stikla/ledus gabaliņi ir izšķīduši kā buljona kubiciņi daudzslāņu lazējumos. Krāsas sablīvējušās sarecējumos vai notecējušas patvaļīgā ritmā – vertikālā vai horizontālā. Jūtu kušanas temperatūrā īpaši dziļi, dzidri un skaisti ir uzziedējušas zilo krāsu – kobalta un ultramarīna – noktirnes. Zilo papildina sarežģīts zaļais, kas veidojas no smaragda un olīvu zaļā, droši vien vēl no kādas citas krāsas. Liekas, ka šis bezšķirnes jauktenis jūtu bēgumu, stratēģisko at kāpšanos neaptveramajā izplatījumā, cenšas par katru cenu noturēt pie zemes. Nepieciešamība katru slāni nožāvēt, pirms tiek turpināts tālāk, pārvērš glezniecības procesu meditācijā. Tā ir ilgusi pusgadu.
Raugoties uz četru mazformāta gleznu bloku ar mežu un spēlmaņiem, iedomājos par Kolku un līvu karoga krāsām – zilo, balto un zaļo. Tik sakārtota ir vizuālo elementu struktūra. Tik mierpilns, aizsargāts liegums.
Figūras, atrāvušās no fotogrāfijām, joprojām ir palikušas ahromātiskas kā ēnas, un vienīgais elements, kas ir ieguvis krāsu, turklāt sarkanu, ir bumba. Izceļojies no viena audekla uz otru, sarkanais punkts kļūst par vienojošo elementu, kuru visi tiecas satvert. Jādomā, ka tieši tur, ideālajā formā, ir noglabāts veselums, kas mums tiek piespēlēts īsam brīdim.
Slepenais rezervuārs
Izstādē ir vēl viens objekts – iepretim gleznai novietots krēsls. Protams, tajā var apsēsties. Taču, ja ir darīšana ar Andra Freiberga scenogrāfijas skolu, kuru pārstāv Anna Heinrihsone, būtu jāmin viens no meistara mazajiem uzdevumiem – krēsls telpā. Šajā gadījumā tukšais krēsls atsaucas uz nenoslēgtā geštalta terapijas praksi. Ja realitātē saruna neizdodas vai arī vispār nav iespējama, krēsls palīdz palūkoties uz klāt neesošo cilvēku no malas. Tas ir krēsls Iztēlojamajam, ar kuru attiecības fiziskajā pasaulē ir beigušās. Krēsls iedod mērogu, palīdz domāt konkrēti, atcerēties, kā cilvēks ir apģērbts, kā sēž, kā vēro, kā reaģē. Krēsls ir Žana Kokto telefona ekvivalents.
Savelkot izstādes fragmentus kopumā, redzam, ka gleznās jūtu pārpilnība plūst pāri esības malām, tiecoties apskaut neredzamo cilvēku krēslā. Ja arī viņš savā aklumā neko nevar vai negrib gribēt, vismaz pastāv iespēja autorei izpaust noklusēto pārdzīvojumu. Paskatīties uz to no attāluma un padarīt par slepeno rezervuāru, kurā neslīkst un kuru var izmantot tad, kad vajag tikt pāri tukšumam.
Ja izdotos mīklu atminēt… Iespējams, skatītājiem notvert emocionālo kustību palīdzēs dīdžeja Riharda Bražinska skaņu ainava audiokolāža. Bet vai vajag? Mākslā jūtu rotācija pa amerikāņu kalniņiem var būt ļoti auglīga. Te labi barojas trauksmes un neirozes, un visi viņu draudziņi. Var būt nemaz nevajag rauties ārā. Varbūt zaudējums ir ieguvums, kas zin’.
Anna Heinrihsone
Izstāde Kad es nomiršu, kļūšu par gaisu, kuru tu elposi
Galerijā Māksla XO līdz 25.XI