Par „izlīdzināšanu” gan uzzināju no aktieriem - no zāles raugoties, tā vairāk izskatījās pēc kaut kā pazaudēta meklēšanas vai mazu kapa kopiņu veidošanas. Un tā nebūt nav vienīgā aptuveni – gan tā, gan šā – tulkojamā zīme izrādē.
Ērtās gropītes
Savulaik Nacionālā teātra tā brīža mākslinieciskais vadītājs Edmunds Freibergs vairākas sezonas uzsāka ar latviešu klasikas iestudējumiem: Upīša Zaļā zeme, Deglava Rīga, Lāča Zvejnieka dēls. Taču labais nodoms par dižvērtību iedzīvināšanu uz skatuves neizdevās - pārlieka pietāte un dramaturģiski klupieni pat nebija galvenais iemesls. Vienkārši – laba izrāde top, ja režisors izvēlas materiālu, kas viņu aizrāvis tā, ka nagi niez ķerties tam klāt,– nevis tādēļ, ka luga vai romāns būtu obligātās literatūras sarakstā vai uz to var pārdot daudz biļešu. Šādas pārliecības trūka Freibergam toreiz, un tādu nevar manīt Džilindžera Dailes teātra izrādēs pašlaik. Kopš režisors - „huligāns” - pirms pāris gadiem mainīja savu daiļrades metodi uz akadēmiskāku un rāmāku, viņa iestudējumi Dailes teātrī raiti ripo divās gropītēs – tās ir uz pasaules skatuvēm aprobētas situāciju komēdijas (Ja mana sieva uzzinās, Ar vīru nav viegli, Primadonnas) un „klasiski”, tradīcijās balstīti klasikas iestudējumi. Romeo un Džuljeta ir konsekvents Marijā Stjuartē aizsāktā turpinājums, patiesībā abas izrādes taisītas pēc vienas receptes: vispārināti attiecīgā laikmeta tērpi un scenogrāfija, mizanscēnas „pret rampu”, mūzikas izmantojums emocionālās intonācijas paspilgtināšanai ar vienu smeldzīgu solo numuru. Tā kā Marijai Stjuartei un Romeo un Džuljetai ir leģendāru iestudējumu statuss tieši Dailes teātrī, tad abas šķiet kā reveranss dižajam Smiļģim. Uz to vedina gan visai arhaiskā uzvedumu estētika, gan pat jauno aktrišu grims un parūkas a’la Artmane ērmīgajā cīņas ainā, kas aizsāk Romeo un Džuljetas darbību, kur sparīgi, bet ne pārāk veikli zobenus šķindina ne vien kungi, bet arī dāmas. Radot pirmo neatbildamo jautājumu - kāpēc vajadzīgi septiņi aktieri un aktrises (Dainim Grūbem gan ir vēl neliels iznāciens, pavēstot Romeo par Džuljetas nāvi), kas uznāk pirmajā un pēdējā ainā, ja visas ainas, kurās piedalās kāds no Monteki un Kapuleti kalpiem, ir svītrotas, tādējādi dzimtu naidu atstājot neobligātas butaforijas līmenī? Ko režisors centies izcelt, atstājot tikai saujiņu varoņu un arī tiem liedzot pilnībā izpausties, apšņāpdams tekstus līdz telegrāfiskam vēstījumam? Ir taisni brīnumaini, ka Ginta Grāveļa Merkucio, Laura Dzelzīša Benvolio un Ginta Andžāna Tibalts no izrādes izrādē apaudzē savus varoņus ar konkrētām detaļām, rakstura iezīmēm un nojaušamiem dzīvesstāstiem.
Veca, veca, veca pasaule
Izrādē, šķiet, tās autori vēlējušies izcelt divu nesaderīgu pasauļu pretstatu. Veco, apnicīgo un stagnējošo pārstāv Džuljetas ģimene - Kapuleti. Monteki vecākā paaudze ir svītrota, ir pat žēl Jāņa Paukštello Romeo tēva lomā , kuram izrādē jāparādās, lai nomestu zobenu pirmajā ainā un aizsegtu ar rokām acis pēdējā (kā arī paspiestu roku Kapuleti dzimtas galvai), – abi šie uznācieni ir formāli un neko nenozīmē. Savukārt Jura Bartkeviča un Indras Briķes Džuljetas vecāku lomā ir acīmredzams pareģojums, kas ar mīlētājiem var notikt pēc daudzu gadu laulības: Kapuleti ir nodzēries tauriņu kolekcionārs, kas savus mazvērtības kompleksus slāpē ne vien alkoholā, bet arī varmācībā pret sievu un meitu, Džuljetas māte – iebaidīta bezgribas būtne -, kuras dusmas, vīram urinējot istabas kaktā vai ciemiņa klātbūtnē uzmācoties sievai, ir vien nožēlojamas pašcieņas paliekas. „Vecās paaudzes” ilgstošai eksponēšanai, Bartkevičam slīgstot tik nepanesamā teatrālismā, ka pašaizsardzības nolūkos gribas tam piedēvēt negantu ironiju (tomēr tās nav), ir veltīts visvairāk režisoriskās izdomas un milzums skatuves laika. Ir skaidrs, kāpēc Džuljeta slēpj savas jūtas no vecākiem, un pat no aukles, kas Lilitas Ozoliņas veidolā ir tik sanīkusi (pretēji Šekspīra vitālajai draiskulei) un bez spēka, ka enerģijas viņai pietiek vien smagā zobena staipīšanai (vienīgā norāde izrādē, ka kāds vēl uzmanās no „dzimtu naida”). „Veco” pārstāvis ir arī Artura Skrastiņa mūks Lorenco – Šekspīra lugas atslēgas figūra, kas slepus salaulā abus mīlētājus, un intriģējošākais personāžs izrādē. Viņš Romeo ir ne vien biktstēvs, bet arī prāta pavēlnieks, paukošanas skolotājs un visādi citādi – garīgā autoritāte, par kuru rodas aizdomas, ka viņš ir īstenais Romeo tēvs: par viņa vētraino pagātni un iesaistīšanos Monteki – Kapuleti karos liecina rēta uz sejas un acīmredzot kaujā iegūtais aklums. Viņam arī dots uzdevums būt „biedējošam” – ļaunīgi smieties, aizdomīgi skatīties, runāt indīgā tonī, lai radītu aizdomas, ka patiesībā Lorenco kādi savi, draudīgi motīvi un laikam uzturētu spriedzi.
Taureņu herbārijs