Slavenais latviešu mecosoprāns Elīna Garanča, kura pērn dalīja Dzintaru koncertzāles skatuvi ar krievu baritonu Dmitriju Hvorostovski, 11. jūlijā Karela Marka Šišona diriģētajā koncertā muzicēja kopā ar abhāziešu soprānu Hiblu Gerzmavu, sadziedot arī kopīgā duetā – līgani melodiskajā Barkarolā no Žaka Ofenbaha operas Hofmaņa stāsti. Ar šo vienīgo duetu pietika, lai saprastu, ka abu dziedātāju balsis saskan. Abām piemīt samtainums, noapaļotība, tembrālo nokrāsu bagātība un atvērts, plūstošs skanējums. Tam ceļabiedros spodrums, kas nekļūst griezīgs.
Sulīgs piesātinājums
Bija laiks, kad Elīnas Garančas vieglais, augstais mecosoprāns varēja sacensties ar soprāniem, atveidojot Džoakīno Rosīni operu varones Rozīnu un Pelnrušķīti. Tagad viņas balss ieguvusi piesātinātus, sulīgus zemos toņus. Tāpēc viņas Karmena kļūst vokāli arvien spilgtāka, krāšņāka, izteiksmīgāka. To koncertā pārstāvēja svīta ar slaveno habaneru, segidilju un enerģijas dinamikā arvien pieaugošo dziesmu – īstu svinēšanas orģiju tavernā pie Lillas Pastijas. Elīnas Garančas karjerā Žorža Bizē operas titulvarone ir kā labi norūdzis augstākās klases sarkanais vīns. Tumīgs, bagātīgs, niansēts un ar spilgtu raksturu.
Cauri princeses Eboli tēla ekspozīcijai pirmā cēliena dziesmā par plīvuru, kuras rota ir pašapzinīgā spēle ar austrumnieciskiem vokāliem izrotājumiem, aizkadrā vēl ir jūtams darba smagums, toties otra – izvērstā, dramatiskā – ārija dziļi un patiesi pauž kaislīgi pretrunīgās sievietes ekspresīvi sakāpināto pārdzīvojumu gammu. Eboli lomu Džuzepes Verdi operā Dons Karloss Elīna Garanča sagatavojusi franču versijā, lai tajā debitētu Parīzes Bastīlijas operā šā gada oktobrī.
Vokālie izrotājumi spāņu gaumē izcili izgaismojās saulaini temperamentīgajā carceleras no Ruperto Čapi komiskās sarsuelas Zebedejas meita/Las hijas de Zebedeo – Elīnas Garančas un Karela Marka Šišona galā koncertu hitā jau vismaz desmit gadu. Te dziedātāja uzbur īsti karstasinīgu, vitālu Andalūzijas raksturu – iemīlējušos, apņēmīgu sievieti, kura nav no tām, kas asaraini nopūšas kaktiņā.
Dezdemonas pasaule
Hiblas Gerzmavas zelta stunda koncertā bija plašais Dezdemonas skats (skumjā dziesma par vītolu un lūgšana pirms nāves greizsirdīgā Otello rokās). Šī loma ir kā radīta siltajam, apgarotajam, maigajam, vokāli izlīdzinātajam liriskajam soprānam un dienvidnieces sievišķībai: balsī atspoguļojās visa Dezdemonas iekšējā pasaule, priekšnojautas, ciešanas un pakļaušanās liktenim.
Pārliecināja arī Liu, kuru māksliniece šovasar atveido Džakomo Pučīni operas Turandota iestudējumā Londonas Koventgārdena operā uz vienas skatuves ar Latvijas tenoru Aleksandru Antoņenko – princi Kalafu. Harmoniski dziedātājas balsī iegūlusi Normas lūgšana Casta diva no Vinčenco Bellīni Normas, kā arī koncerta piedevā nodziedātais melodiskais hits – liriskā Lauretas ārija no Pučīni komiskās operas Džanni Skiki. Hibla Gerzmava jau 21. jūlijā atgriezīsies Dzintaru koncertzālē festivālā Laima Rendez-vous Jūrmala.
Aizraujošās nianses
Karela Marka Šišona diriģētais Festivāla orķestris bija gan precīzs, gan aizrautīgs. Tas savaldzināja, par spīti Dzintaru koncertzālē pēdējos gados neizbēgamajam skaņas pastiprinājumam, kas nokauj jebkura orķestra dabisko, silto, dzīvo skaņu. Nianšu perfekcijā un spēles atraisītībā orķestris īpaši uzmirdzēja simfoniskajos fragmentos – Verdi operas Likteņa vara uvertīrā, bezgalskaistajā Meditācijā no Žila Masnē operas Taīda ar Sanda Šteinberga vijoles solo, ugunīgi lidojošajā Žorža Bizē farandolā (no svītas Arliete) un austrumnieciski izsmalcinātajā Bakhanālē no Kamila Sensānsa operas Samsons un Dalila, nemaz nerunājot par orķestra epizodēm paša diriģenta sakārtotajā Karmenas svītā un spraigi dejiskajā brazīliešu sambā Tico tico.
Bel canto meistari
16. jūlijā Dzintaru koncertzālē notika amerikāņu dziedātāju tenora Lorensa Braunlija un soprāna Sāras Kobernas koncerts. Lorensu Braunliju pirmoreiz ievēroju Ņujorkas Metropolitēna operas tiešraidē 2009. gada maijā. Viņš atveidoja princi Džoakīno Rosīni operas Pelnrušķīte iestudējumā, kurā titullomā bija Elīna Garanča. Izrādes finālā laimīgie mīlētāji svinēja kāzas milzīgas, greznas tortes virsotnē. Dziedoņa uzstāšanās Dzintaru koncertzālē bija tikšanās klātienē ar izcilu bel canto operstila meistaru.
Tembrāli patīkamā, visā diapazonā skanīgā un atvērtā, ne mirkli neforsētā balsī viņš izpaudās repertuārā, ko spēj nodziedāt tikai retais, to vainagojot ar ārkārtīgi grūto Tonio kabaletu Ah! mes ami – Gaetāno Doniceti komiskās operas Pulka meita atpazīstamības zīmi. Publiku Lorenss Braunlijs paņēma savā varā uzreiz ar izjusti nodziedāto Nemorīno romanci no Doniceti komiskās operas Mīlas dzēriens, pēc tam heroiskajā Arnolda ceturtā cēliena kabaletā no Rosīni operas Vilhelms Tells pārsteidza, cik viegli, bez piepūles un stresa viņam padodas viss vokāli grūtais un sarežģītais. Varētu domāt, ka viņa balss saites ir veidotas no cita, izturīgāka materiāla – augstie do un dodiēzi visā koncerta gaitā skanēja bez mazākā saspringuma, spiediena vai griezīgas pieskaņas!
Lorensa Braunlija un Sāras Kobernas dueti izvērtās ne tikai vokāli saskanīgi, bet arī izteiksmīgā aktiersaspēlē, it īpaši smieklīgajā Adīnas un Nemorīno ainiņā, kurā Nemorīno ir kunga prātā. Lorenss Braunlijs ir lielisks komiķis. Sāras Kobernas kustīgajai balsij īpaši labi padodas spriganie, kaprīzi mainīgie raksturi – tādi kā Seviljas bārddziņa viltīgā Rozīna, kuras kavatīnē dziedātāja nodemonstrēja arī pērļainas koloratūras. Savukārt Elvīras ārija no Bellīni operas Puritāņi apliecināja potenciālu vokāli virtuozajā bel canto drāmā. Sekojot citu amerikāņu dīvu, piemēram, Renē Flemingas, paraugam, Sāra Koberna papildinājusi repertuāru ar populārākajām Sergeja Rahmaņinova romancēm, kurās valdzina gan ar maigu sirsnību (Šeit labi), gan ekspansīvu aizrautību (Pavasara ūdeņi). Liu ārija no Turandotas gan bija vokāli pārtēlota, mākslota.
Baltijas muzikālo sezonu orķestris diriģenta Konstantīna Orbeļana vadībā bija atbalstošs pavadītājs, taču tā solopriekšnesumu jēga nepretendēja ne uz ko vairāk kā vien atelpas sniegšanu dziedātājiem. Teiktais attiecas pat uz Žorža Bizē farandolu, kas tikai dažas dienas iepriekš dzirkstīja nianšu bagātībā uz šīs pašas skatuves Karela Marka Šišona diriģētajā koncertā.