Dr. Gunta Belēviča kolekcija_. Toreiz panorāmiskajā ainā no XVIII gadsimta līdz XX gs. nogalei sadzīvoja pazīstami vārdi ar savam laikam tipiskām fona parādībām. Pārlūkojot jaunās izstādes dalībnieku - mūsu laikabiedru - sarakstu, nepazīstamu vai tikai speciālistiem pazīstamu vārdu tikpat kā nav. Tiesa, ir personības, par kuru veikumu publiskajā telpā līdz šim zināms visai maz. Bet par to vēlāk.
Mākslinieku sejas
Izstāde sākas jau foajē ar Ievas Epneres veidotajiem dalībnieku fotoportretiem, kas uzskatāmi par sevišķi veiksmīgu iepazīšanos. Vēl jo vairāk, ja mākslinieki seju pat neparāda, piemēram, kā Daina Riņķe vai Ieva Iltnere. Kā kurš mākslinieks sevi eksponē, uzskatāmi sasaistās ar radošo rokrakstu, un izstāstīt to patiesībā nevar - jāredz. Turklāt foto melnbaltais askētisms izdevīgi kontrastē ar izstādes daudzkrāsainību. Cits atradums ir atraktīva instalācija kā izstādes teorētiskā principa vizualizācija - Lauras Belēvičas, Ārona Robina un Fena Guočuaņa Blīvā telpa no polietilēna šķiedrām, kas jau atklāšanā sagādāja īpašu prieku bērniem, aicinot ikvienu ignorēt muzejiskos tabu (virsū nekāpt, ar rokām neaiztikt). Iekārtojumam izvēlēts dinamisku attiecību princips, negrupējot darbus hronoloģiski. Tomēr manāmas žanriskas un stilistiskas analoģijas, līdzās novietojot virkni kubistisku kluso dabu (Māra Vaičunas, Imants Vecozols, Vilis Ozols), iluzorāka vai gleznieciskāka reālisma garā ieturētu ainavu (Līga Purmale, Dace Lielā, Aleksejs Naumovs) vai figurālu darbu (Felicita Pauļuka, Baiba Vegere, Aija Jurjāne, Maija Tabaka, Daina Dagnija). Tēlniecība - lielākoties kamerstila - rada trīsdimensionālus iestarpinājumus vai nu ar virtuoziem zīmējumiem telpā (Kirils Panteļejevs, Elizabete Melbārzde), vai tradicionālo akmens masu apspēli (Pauls Jaunzems, Igors Dobičins), jaunākus meklējumus pārstāv Ginters Krumholcs ar atbaidošu zivs galvu ieguvušo figūru (Zvejnieka dēls, 2007).
Aktīvie un kontemplatīvie
Estētiski stilizējošā, retrospektīvā līnija (Normunds Brasliņš, Vija Zariņa, Ilze Avotiņa) dažkārt uzlūkota kā principiāli atšķirīga no laikmetīgākām jeb par savu laiku reflektējošām tendencēm (Miķelis Fišers, Kristians Brekte, Otto Zitmanis), lai gan reakcija uz savu laiku tiklab var izpausties arī retrospektīvās formās. Šajā izstādē tādas robežšķirtnes nav, apšaubot tās pastāvēšanas argumentus. Ir cita - kā atklāšanā uzsvēra kuratore, pirmajā zālē ir prometejiska, varētu arī teikt - sociāli aktīva, māksla, otrajā - vairāk orientēta uz spēli, refleksiju, pašas mākslas iekšējo likumību izpēti. Tādējādi viena autora darbi var būt sastopami abās telpās. Supergrafiķu milzīgās cīnītāju figūras, Edgara Vērpes Cilvēki nišās (1989), Semjona Šegelmana neproporcionāliem ķermeņiem pieblīvētās, spriedzes pilnās grafikas, Džemmas Skulmes Figūra uz zemes (1969) u. c. kopumā tuvina pirmo zāli trauksmaini neoekpresionistiskām noskaņām.
Izņēmums ir Ērika Stendzenieka fotogrāfiskie plakāti, par kuru klātbūtni pirmajā mirklī varētu pabrīnīties. Turoties pie intencionālisma doktrīnas (autora ieceres primaritātes), tie var nešķist piederīgi mākslas sfērai. Arī tāpēc, ka padomju posmā plakāta sasniegumi saistījās ar kultūras, ekoloģijas un sadzīviskām tēmām (izstādē ir kanoniski piemēri, kā Jura Dimitera Gulbja desa (Dabas aizsardzība, 1980) un izdrupušais kvalitātes ķieģelis (Par kvalitāti pēc nopelniem, 1984)), bet oficiālās ideoloģijas lozungus neviens neizkāra mākslas izstādēs. Savukārt mūsdienu politiskā reklāma, plaši diskreditēta kā smadzeņu skalošanas instruments, tomēr iekļaujas tai pašā lietišķās grafikas lauciņā, liekot aizdomāties par atraktīvām idejām, kas diemžēl izkritušas cauri ģeogrāfiskā un vēsturiskā konteksta sietam (antiamerikānisma konsekvences Krievijas pavēnī un finanšu krīzes atmaskotā politika «gāzi grīdā»).
Sagatavota arī virtuālā versija
Otrās zāles fokusa punkts ir Ilmāra Blumberga multimediju scenogrāfija operas Burvju flauta iestudējumam; pie zināmiem jaunatklājumiem var minēt Ilzes Strekavinas un Rudītes Dreimanes darbus kā vēl vienu, maz novērtētu šķautni modernisma abstrahējošās pieredzes lietojumā. Abstrakcija, konceptuālisms, postmodernā apropriācija, jaunais reālisms u. c. tendences ir mākslinieku arsenālā, kāpinot telpas stilistiski emocionālo blīvumu un visa kā koeksistences izjūtu.
Kopumā koncepcija ir neizbēgami «vaļīga» un nepretendē paust precīzi mērķētus vēstījumus, jo uzdevums ir prezentēt izcilu artefaktu kopumu. Mākslas izcilību iespējams definēt vismaz divējādi - nekontekstuāli jeb estētiski (formas elementu attiecībās) un kontekstuāli jeb vēsturiski (dialogā ar mākslas un sabiedrības pārmaiņu procesiem). Abu skatpunktu kombinācija, šķiet, izraudzīta kā optimālākā, un rezultāts nerada pretrunas to starpā. Izstādei sagatavota arī virtuālā versija (www.blivatelpa.lv) un apjomīgs katalogs ar Anitas Vanagas tekstu latviešu un angļu valodā par katru izstādē pārstāvēto mākslinieku.
Gunta Belēviča kolekcija. Izstāde Blīvā telpa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls līdz 29.janvārim. Apskatāmi 76 Latvijas un ar Latviju saistīto autoru vairāk nekā 120 darbi, kas tapuši no 60.gadu sākuma līdz 2011.gada.