Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Pastaiga pa impērijas drupām. Dokumentālo filmu Homo Sovieticus un Gorbačovs. Paradīze recenzija

Kinoteātra Splendid Palace repertuārā ir divas dokumentālas filmas, kas liek domāt par līdzīgu jautājumu loku, – režisora Ivo Brieža Homo Sovieticus un režisora Vitālija Manska Gorbačovs. Paradīze

Vispirms, protams, abu filmu vienojošais faktors ir impērija un drupas – katra no šīm filmām savā rakursā apcer tēmu loku par kādreizējo lielvalsti PSRS, par tās beigu cēloņiem un sekām; par to, kādu iespaidu šīs valsts pastāvēšana un sabrukšana atstājusi uz daudziem cilvēkiem (Homo Sovieticus) vai uz vienu konkrētu (Gorbačovs. Paradīze). Abas filmas patiesībā ir ne tik daudz politiskas, kā varētu spriest pēc šī tēmu loka, bet drīzāk filosofiskas, jo uzdod jautājumus, uz kuriem nav vienkāršu atbilžu. Homo Sovieticus uzmanības centrā izvirza visai abstrakto formulējumu "padomju cilvēks", meklējot tā pēdas šodienā, savukārt režisora Vitālija Manska sarunā ar kādreizējo padomju valsts vadītāju Mihailu Gorbačovu, kuram pavasarī apritēja 90 gadu, par viedi ironisku filosofiju pārvēršas pat tie jautājumi, uz kuriem filmas varonis izvēlas neatbildēt vai atjokot. 

Sarunas ar vienu dīvaini – tā Mihails Gorbačovs piedāvā nosaukt filmu, pats jautri smīnēdams, un šis piedāvājums skaidri apliecina, ka viņš negrib nekādu pieminekli "pirmajam un pēdējam PSRS prezidentam". Protams, Vitālijs Manskis arī negrasās nekādu pieminekli celt, viņam ir bijis pietiekami daudz kinematogrāfisku darīšanu ar Krievijas svarīgākajiem valstsvīriem (gan filma Putina liecinieki (2018), gan 2001. gadā uzņemtās filmas par Mihailu Gorbačovu, Vladimiru Putinu un Borisu Jeļcinu), un režisora Manska attiecībās ar viņiem nav ne grama iztapīgas bijības, tikai patiesa interese par to, kas notiek valdnieka galvā, un līdzvērtīga sarunbiedra azarts. 

Smalka šī azarta un līdzīgu svara kategoriju ilustrācija ir krievu literatūras klasika, ko Manskis un Gorbačovs citē, vienam otru turpinot un katru nākamo dzejas rindu pasniedzot kā argumentu savam viedoklim, tāpat arī režisora prasme ne tikai uzdot gudrus jautājumus, bet arī zibenīgi reaģēt uz sarunbiedra izaicinājumiem un tīšiem strupceļiem. 

Lēni un vēl lēnāk

Šī apskata virsrakstā nejauši nav iekļuvis arī vārds "pastaiga" – jo staigāšana ir diezgan pamanāms elements abās filmās. Homo Sovieticus autori – režisors Ivo Briedis un scenāriste Rita Ruduša – brīžiem arī paši parādās kadrā, lēni staigājot pa kādām stāstam svarīgām vietām vai arī sēžot un apspriežot svarīgas tēmas; reizēm staigāšana modificējas par ielu intervijām (kas diemžēl nepiedāvā negaidītus pavērsienus, jo nevienam no uzrunātajiem īsti nav ko teikt) vai par slidošanu filmas finālā. Tradicionālāk filmēti eksperti, kuri toties koncentrētāk formulē atbildes uz filmas galvenā jautājuma variācijām, – sociologs Ļevs Gudkovs, padomju vēstures pētniece Anne Aplbauma un vācu politologs Boriss Raitšusters daudz domājuši par to, kas ir "padomju cilvēks", un viņu argumentācijā ir interesanti klausīties.

Mihails Gorbačovs staigā daudz lēnāk, ar grūtībām šļūcot pa sava auksti tukšā nama lielajām telpām Rembranta gaismēnu pustumsā, bet šajā lēnajā kustībā ieslēpta dziļa spriedze – kamēr vecais un kustībās smagnējais vīrs pārvar kaut vai tikai divus pakāpienus lejup, laiks šķiet apstājies, tomēr skatītāja uzmanība nevis atslābst, bet pieaug intensitātē, un pa šo laiku var izdomāties sazin ko. Piemēram, apsvērt jautājumu, kāda būtu un vai vispār būtu šī filma, ja tās varonis būtu vienkārši vecs vīrs bez bijušā ģenerālsekretāra nastas uz pleciem. Nē, nu skaidrs, Vitālijs Manskis droši vien tādu filmu nemaz neiesāktu, viņam ir pārāk personiskas attiecības ar Krievijas neseno laiku vēsturi un daudz grūti atbildamu jautājumu visiem, kas to veidojuši. 

Netiešs komentārs šīm attiecībām ir veids, kā Vitālijs Manskis «ielaiž filmā» Krievijas šābrīža vadītāju Putinu – prezidents visu laiku un diezgan uzkrītoši ir fonā, kaut kur televizora ekrānā kā runājoša galva, bet bez skaņas. Vienīgā reize, kad Putins šajā filmā tiek pie vārda, ir Jaungada uzrunas klaunāde, kur viņš tajā pašā televizora ekrānā gvelž kaut ko banālu par eglīšu mantiņām, bet Mihails Gorbačovs to uzkrītoši nedzird, jo meklē nokritušo dzirdes aparātu un daudz vairāk interesējas par draugu ģimenes mazo sunīti. 

Šī un vēl citas epizodes atgādina to, ko jau neskaidri nojautām, – Mihails Gorbačovs bija varbūt vienīgais dzīvais un iekšēji brīvais cilvēks starp kādreizējām politbiroja lellēm Kremļa tribīnē, un šo iekšējo brīvību viņš nav pazaudējis. (Kad Vitālijs Manskis sagaidīja Jaungadu kopā ar Borisu Jeļcinu filmā Putina liecinieki, noskaņa bija pavisam cita, daudz konservatīvāka, bet arī nervozāka.)

Līnijas un paralēles

Interesanti, ka abas filmas ir salīdzināmas vēl kādā formālā aspektā – pamata pavedienu, ko veido sarunas par svarīgiem jautājumiem, pārtrauc un papildina cita sižetiskā līnija. Filmā Gorbačovs. Paradīze ienāk režisors Alvis Hermanis kopā ar aktieriem Jevgeņiju Mironovu un Čulpanu Hamatovu, kuri gatavojas Alvja Hermaņa izrādē nospēlēt Mihailu Sergejeviču un viņa sievu Raisu Maksimovnu, savukārt filmā Homo Sovieticus papildu līniju veido 1991. gada jauniešu diskusija ar Vladimiru Pozneru, kurš ļauj dažādu PSRS republiku padsmitniekiem izteikt savus dusmīgos viedokļus par padomju varas uzspiesto dzīves kārtību. Televīzijas arhīva kadros mazs un drosmīgs Ingus Bērziņš protestē pret rusifikāciju un balso par to, lai Latvija būtu brīva un nebūtu vairs Padomju Savienības, – tātad par to, ko jau tajā pašā gadā izdarīja Mihails Gorbačovs no "paralēlās filmas".

Acīmredzot starptautiskais politiskais rūdījums tik agrā jaunībā ir atstājis pēdas – šobrīd Ingus Bērziņš ir žurnālists, portāla Delfi galvenais redaktors un kļūst par vienu no filmas Homo Sovieticus varoņiem kopā ar vēl dažiem toreizējiem jauniešiem no citām toreizējām republikām, tagad neatkarīgām valstīm, kopīgi meklējot "padomju cilvēku" sevī.

Fināla pārsteigums ir pavisam negaidīts – filma Gorbačovs. Paradīze manā prātā dīvaini saslēdzas ar citu Latvijas kinodarbu – Dāvja Sīmaņa spēlfilmu Pelnu sanatorija (2016). Abas filmas sākas un beidzas ar noslēpumaina, kokos ieauguša nama kopskatu vēsi pelēkā, rudenīgā krāsu gammā, un šis nams slēpj sevī noslēgtu pasauli, kurā laiks rit pavisam citā tempā, vārdi maina nozīmi un atmiņu tēli ir daudz reālāki par dzīvajiem. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja