Komponista Jura Kulakova un viņa izveidotās rokgrupas Pērkons dziesmas pieaugušam latvietim ir aptuveni tādā pašā statusā kā lielākajai daļai angļu – no bravūrīga futbola fana līdz pensionāram – The Beatles un The Rolling Stones kompozīcijas. Abas šīs grupas Kulakovam bija tuvas, un to viņš neslēpa, kādā sarunā vienā no pēdējiem savas dzīves gadiem atzīstot, ka dziesmas Vidus laiks vistiešākais iedvesmas avots esot Ripojošo akmeņu hits Brown Sugar, bet Bītlus viņš savulaik aranžējis orķestrim un arī diriģējis. To viņš lieliski pieprata, jo pūtēju un estrādes orķestru diriģents bija viņa Latvijas Mūzikas akadēmijā (tolaik Latvijas Valsts konservatorijā) iegūtā profesija. Cilvēka mūžs ir jāuzlūko kā vienots veselums, un nenozīmīgu faktu tajā nav. Par to stāsta nesen uz Latvijas kinoekrāniem nonākusī Elizabetes Gricmanes režisētā, Jurim Kulakovam veltītā Vides filmu studijas pilnmetrāžas dokumentālā filma Mākslas darbi rodas mokās.
Kādu laiku vēl planē
Mūsdienu pasaulē arvien vairāk dominējošā tendence visu sadalīt mazos gabaliņos ir pretrunā ar mūžseno patiesību, ka cilvēks ir viss, ar ko viņš atgādina par savu kaut kādā laika nogrieznī ierobežoto klātbūtni. Tas, kā viņš runā un smejas, kā izskatās un smaržo, kā iet vai brauc ar auto, ko satiek un no kā izvairās, ko elpo, ēd un dzer, ko, izmantojot iedzimtās vai mūža laikā iegūtās prasmes, viņš aiz sevis atstāj pabeigtā vai nepabeigtā veidā. Juris Kulakovs esot teicis, ka cilvēks visvairāk nogurst nevis no tā, ko viņš izdara, bet no tā, ko neizdara, – atceras režisore Elizabete Gricmane.
Pats filmas varonis kādā epizodē to vēlreiz apliecina, pēc pārciestās smagās veselības krīzes kameras priekšā savai meitai Justīnei un mazbērnam pilnā nopietnībā sakot, ka tas bijis no pārstrādāšanās. Protams, ņemot vērā Kulakova piekopto neslēpto bohēmisko dzīvesveidu, ikviena filmas skatītāja sejā šīs epizodes laikā uzreiz iezogas smīns, kas nozīmē: stāsti, stāsti – zinām jau zinām, kādā veidā tu pārstrādājies. Niks Matvejevs reiz smejoties atcerējās kādu notikumu. Ieradies uz mēģinājumu Dailes teātrī, kur pie klavierēm jau šūpojies Kulakovs, kurš priecīgs viņu sveicinājis un piedāvājis lielu plastmasas pudeli, sakot: tu domā, ka tas ir parasts ūdens? Ne vella!
Tas ir vīns ar gāzēto minerālūdeni – pus uz pusi –, var dzert, un zini, kas pats labākais? Nereibst itin nemaz! Tas viss tiešā veidā sasaucas ar filmas nosaukumu Mākslas darbi rodas mokās (Māra Melgalva dzejas rinda Pērkona dziesmā) un Jura teikto par nogurumu, ko var izārstēt tikai gandarījums par padarītu darbu. Pārējais tikai šķietami apārstē.
Ģeniālas idejas tevi var celt spārnos septītajās vai trīsdesmit trešajās debesīs, bet var arī tur palaist vaļā, ja tās nerealizē, un tu krīti zemē. Ja spārnus vairs nekustini, bet turi ieplestus, tu kādu laiku vēl planē, bet, ja spārnus sakļauj, atdodoties zemes pievilkšanas spēkam, krīti kā akmens. Ja pēc tam izķepurojies, iegūsti nākamo iespēju, bet visam ir savs limits.
Trauslā robeža
Filmām par nesen aizgājušiem ievērojamiem cilvēkiem ir iespēja iestūrēt kādā no trim grāvjiem un no tā vairs netikt ārā. Viens variants ir varoņu iecelšana svēto kārtā, turoties pie principa – par mirušajiem labu vai neko. Otrs ir vaimanu variants – visu ietērpt sēru plīvurā, lai skatītājs filmas skatīšanās laikā justos kā bērēs. Un trešais, kas īpaši būtu iespējams Jura Kulakova gadījumā, ir uzsvērt varoņa bohēmisko un neprognozējamo dzīvesveidu, lai visiem kļūtu vairāk nekā skaidrs, ka šādi dzīvot jau nu gan nevajag un pats vien esi vainīgs.
Filmas režisore Elizabete Gricmane, iegūstot varoņa uzticību – tas īpaši jūtams, kad pati ir kadrā –, pratusi atrast un ievērot to trauslo robežu, uz kuras nobalansēt starp visiem trim iepriekšminētajiem grāvjiem, un izveidot no sešu gadu laikā safilmētā un televīzijas arhīvos atrastā materiāla stāstu, kurā jaušama īstā un vienīgā Jura Kulakova klātbūtne. Aizkustinoša ir aina, kurā Juris pats pie klavierēm dzied, – tā atsauc atmiņā līdzīgu epizodi ar Raimondu Paulu no Ivara Selecka filmas Maestro bez frakas (1985). Vēl viens arhīvu atradums ir fragments no kādas televīzijas pārraides, kurā Raimonda Paula klātbūtnē Juris dzied Lorā – vienu no Edgara Liepiņa dziesmām –, tik aizrautības pilns un atraisījies, kādu viņu savulaik varēja redzēt arī Pērkona koncertos, kad viņš paņēma rokās ģitāru.
Nevar salīdzināt nesalīdzināmas lietas, bet līdzīgi veiksmīgi Kulakova klātbūtni bija izdevies uzburt arī Pērkonu perfekti pārzinošajam mūziķim Reinim Sējānam, producējot pērn Arēnā Rīga notikušo koncertu Sirds kā pērkondārds trīs mēnešus pēc komponista un grupas Pērkons līdera aiziešanas, un to par piemiņas koncertu saukt neprasījās nevienā mirklī. Aplausus ir pelnījuši abi šie notikumi – gan koncerts, gan filma –, un sajūta ir pacilājoša, nevis skumja. Par to, ka esam trāpījušies šajā laikā, kad bijusi iespēja to kopā piedzīvot.
Epizode pie jūras
Kad Vides filmu studijas izveidotājs un producents Uldis Cekulis pieteicis ieceri veidot dokumentālu filmu par Kulakovu, neviens no pieredzējušajiem režisoriem tā uzreiz nav rāvies dabūt sev šo nebūt ne vieglo darbu. Jaunā režisore Elizabete Gricmane gan gribējusi, bet kautrējusies uzreiz piedāvāt savu kandidatūru, jo jutusies tam vēl par zaļu, kaut sapratusi, ka to vēlas, ņemot vērā skolotāja Pētera Krilova Latvijas Kultūras akadēmijā mācīto, kādi cilvēki ir vispateicīgākie dokumentālajām filmām, un Kulakovs perfekti atbildis visiem priekšnoteikumiem. Tad nu nostrādājusi, visticamāk, intuīcija – Uldis Cekulis pats piedāvājis tieši Elizabetei veidot filmu, un viņa tūdaļ piekritusi. Tā nu pirms sešiem gadiem uzņemšanas grupa, kā saka Kulakova pēdējā sieva Laura, kļuva gandrīz par viņu ģimenes locekļiem, esot līdzās kā atbalsts arī vissmagākajos brīžos, tomēr kinodarba veidotāji bijuši gana iejūtīgi, arī filmu pēc tam montējot, un nav tiekušies pēc pašmērķīgas skandalozitātes – filmā viss ir līdzsvarā.
Viskrāšņākie ir nevis veiksmīgi noķertie "dzeltenie" kadri, bet inscenētās epizodes. Viena no tām ir ievadā – Juris darbojas ar sintezatoriem Kauņā tajā pašā arēnā, kurā 1982. gadā notikuši pārpildīti Pērkona koncerti – šis agrāk daudz nepārcilātais fakts ir jaunums pat grupas vēstures pārzinātājam. Sirreāla ir Kuršu kāpā uzņemtā aina ar Jura pamošanos visapkārt izmētātu pudeļu pilnā nekurienē un "teātris" Dzintaru koncertzālē, kur Kulakovs tēlo, ka ir piedzēries, izstreipuļojot uz skatuves ar vīna pudeli rokā un nopriecājoties, ka muzikanti sanākuši, un pats metas diriģēt dziesmu Kāzas. Spēcīga ir arī epizode pie jūras, kuras varenības priekšā katrs no mums ir tikai sīks piliens kā tai teicienā. Kādu laiku tas piliens līdz ūdens virsmai vēl krīt, un tas ir laiks, kas ir mūsu rīcībā, lai to piepildītu. Par to mums stāsta Jura Kulakova mūžs un arī filma. Neatļaušos prognozēt, jo neesmu kinokritiķis, bet novēlu šai filmai vismaz vienu Lielo Kristapu nākamgad.