Tāda veida izrādes kā Liepājas teātrī nule pirmizrādītais Baltijas teļš ir ļoti svarīgas un vajadzīgas. Atmoda kā fenomens, procesi, kuru rezultātā Latvija atguva neatkarību, un situācija pēc tam, kad nācās saskarties ar lielām problēmām un cerību sabrukumu, joprojām ir neizsmelts refleksijas avots, kuru ir iespējams aplūkot no visdažādākajiem redzesleņķiem. Taču gribētos, lai analīzes līmenis būtu pietiekami nopietns.
Es ne mirkli nešaubos, ka dramaturga Artūra Dīča un režisora Elmāra Seņkova mērķi ir bijuši paši labākie un no skatuves skan viņu pārliecība. Atzīšos, ka no teātra izgāju diezgan satracināts, bet šīs emocijas, kas, visticamāk, tika provocētas apzināti, kārtējo reizi liecina arī par Elmāra Seņkova spēju izaicināt.
Trīs tēvadēli
"Apjukums divās daļās" – tāds ir izrādes izvēlētais žanrs. Daļas ir stilistiski atšķirīgas. Pirmajā daļā, lielākoties pie zālē iedegtām gaismām, varoņi sarunājas ar zāli, iezīmējot atmodas procesa mezgla punktus, kas kulminēja Baltijas ceļā un vēlāk jau neatkarības atjaunošanā. Tēlu galerijas centrā ir trīs jauni vīrieši, kuri nav radi, bet pārstāv atšķirīgus sociālos tipāžus, faktiski izspēlējot parafrāzi par trīs tēvadēlu tēmu. Režisors publiskajā telpā vairākkārt ir uzsvēris, ka varoņi nav uztverami kā reālas personas dokumentālā nozīmē, kas tā arī ir. Artūrs Dīcis vizuāli izcili veidotajā retrostila programmiņā atgādina, ka "nav vērts meklēt ne pagātnes varoņus, ne notikumus", tomēr izrāde absolūti mērķtiecīgi uz to mudina, tāpat savādi skan teksts, ka "šis nebūs atmiņu vakars tiem, kam pāri 50, un atmiņu vakars jaunākiem". Tomēr autori sniedz ļoti nepārprotamas vēsturiskas norādes, par kuriem notikumiem ir runa, un paši mērķtiecīgi provocē uz prototipu sazīmēšanu (pat ne meklēšanu, te viss ir pat pārāk skaidrs), ja džemperī tērptam žurnālistam, kurš rakstījis par Daugavas glābšanu un organizē Baltijas ceļu, vārds ir tieši Dainis, savukārt puķu audzētājam, kurš vēlāk dala Eiropas fondu naudas Zemkopības ministrijā un saka runu kā premjerministrs, dots akurāt Andra vārds.
Starp ideālistu, kuru laika gaitā fiziski pastums malā, un mūžam nīgro pragmatiķi, kurš it kā nejauši, tomēr neizbēgami nonāks pie varas, ir nosacīts tautas pārstāvis Mārtiņš, kurš izrādes veidotāju izpratnē ir īstais patriots, pat ja pirmajā cēlienā uzsvērti lamājas un sadzēries klūp pāri scenogrāfa Reiņa Suhanova saliktajiem šķēršļiem – zemu nolaistām prožektoru stangām. Izrādes vizuālais tēls kopumā izskatās mērķtiecīgi saārdīts ar dīvānu detaļām un plauktiem, kas liecina par nesakārtotu dzīvi, savukārt virs galvas ir uzzīmētas trīs zvaigznes Mildas rokās, bet vēlāk – sarkanbaltsarkanais karogs, kura mehāniskā plīvošana "pēc pieprasījuma" rada ironiskas asociācijas. Kostīmos ir jaušams 90. gadu nospiedums, vienīgi zili dzeltenā jaka, kas iedota Mārtiņam, ar savām krāsām sūta signālus mūsdienām.
Mārtiņa tēls savā būtībā ir tikai nedaudz mazāk pretrunīgs kā galvenais varonis Artūra Dīča un Elmāra Seņkova kopdarbā Ričards. Nekā personīga Latvijas Nacionālajā teātrī, un abas izrādes līdzīgas ir vēl vismaz trijos aspektos. Pirmkārt, tā ir vēlme pateikt par izvēlēto tēmu maksimāli daudz, pašu materiālu attiecīgi ne tikai koncentrējot, bet arī vienkāršojot un shematizējot (līdzīga liga piemīt vairākām Jāņa Znotiņa iestudētajām Ances Muižnieces lugām, kurās arī tiek tiražēti samērā pavirši priekšstati par risinātajām tēmām). Tipoloģiski šīs izrādes atgādina kinorežisora Jāņa Streiča saturiski pārblīvētās filmas Aizaugušā grāvī viegli krist un Vecās pagastmājas mistērija. Otrkārt, tā ir vēlme pievērst uzmanību iestudējumam ar kontroversāliem vēstījumiem – Ričardā tas bija plakāts ar piekautu sievieti, sasista mašīna pie teātra ieejas un foajē iekārtota Kristiana Brektes darbu izstāde, savukārt tagad Liepājas pilsētvidē ir izvietotas divas Baltijas teļa afišas – blakus tai, kurā ir lasāms izrādes nosaukums, ir otra, kurā ar tāda paša lieluma burtiem ir nodrukāts brīdinājums par necenzētas leksikas lietošanu. Tieši tik godīgi, cik arī izaicinoši.
Visbeidzot, treškārt, – attieksmē pret sievietēm Artūra Dīča dramaturģijā nereti jaušami kaut kādi īsti līdz galam neizskaidrojami kompleksi. Jaunajā lugā sievietes ir izteikti perifēras – trīs galveno varoņu sievas, jauna meitene, kura vēlas skaistu dzīvi, ko nedabū, un divu dēlu māte, kura pirmajā izrādes pusstundā vispār nerunā, un šajā tēlā sākumā ar grūtībām var atpazīt Inesi Kučinsku.
Mārtiņa centieni sākt uzņēmējdarbību saduras ar reketu un policijas korumpētību. Šai pretstāvei ir veltīts otrais cēliens, abus pārējos pieteiktos galvenos varoņus atbīdot perifērijā, tomēr neaizmirstot pavisam – Dainis ik pa brīdim pieraujas pie mikrofona, lai bezcerīgi mēģinātu ar retoriku vērst situāciju par labu, savukārt Andris lēni, it kā pret savu gribu un ar nemainīgi skābu seju virzās uz augšu karjerā.
Ko simbolizē lācis
Aktieriem, kuri īsteno radošās grupas ieceri, ir krasi atšķirīgi uzdevumi. Gata Malika Andris ir spilgts, kaut tomēr kariķēts tēls. Daiņa veidolā Edgars Ozoliņš akcentē līdera pozīcijā nokļuvuša cilvēka naivumu un bezspēcību, kad izvirzītais mērķis it kā ir sasniegts, bet rezultāts atšķiras no cerētā. Izrādes centrā ir Mārtiņa Kalitas Mārtiņš – spilgts aktierdarbs, kas aizrauj ar sava rakstura pretrunīgumu un plašo amplitūdu no komisma līdz patiesam dramatismam. Te aktiera gatavība paveikt sarežģītu uzdevumu sastopas ar atbilstošu materiālu, turklāt, kas šādas formas izrādei nav mazsvarīgi, Liepājas teātra skatītāji viņu mīl.
Godprātīgi savās lomās iesaistās arī otrā plāna aktieri, sākot ar Sanda Pēča omulīgi nekrietno Milici/policistu un beidzot ar piesardzīgo vērotāju, divu dēlu mammu Ineses Kučinskas Karīnu. Šajā galerijā ir arī abi robustie brāļi bokseri – Kaspara Kārkliņa Jānis un Artūra Irbes Viesturs, kuri izspēlē "fronti tēva pagalmā" 90. gadu mafijas realitātē –, te ir Kaspara Goda drūmais bandīts Bokseris, te ir Kintijas Stūres Lelde, kura kļūst par sava naivuma un labas dzīves kārošanas upuri, vienlaikus dramaturgs pēkšņi demonstrē erudīciju un varonei iedod Raiņa Spēlēju, dancoju Leldes tekstu "acis veras, aizveras", negaidīti pretendējot uz simbolismu. Amplitūdā no bezdarbīga pseidointelektuāļa līdz ciniskam negodīgu darījumu darbonim dzīvojas Hugo Puriņa Juris. Starp trīs varoņu sievām vairāk iespēju veidot pilnasinīgu tēlu ir Everitai Pjatai Ritas lomā, bet Lauras Jerumas Daina un jo īpaši Agneses Jēkabsones Sarma veidotas kā savādnieces. Aktieriem kopumā izdodas pārvarēt savu raksturu plakanību un radīt lomas, par kurām nav jākaunas.
Izrādei nav vienota fināla, to arī būtu grūti izveidot. Taču viens akcents, kas izriet no Mārtiņa daļējā prototipa – boksa un svarcelšanas trenera Aivara Ritenieka biogrāfijas –, izrādē parādās, iespējams, autentiski, taču absolūti anahroniski, pie balsojot Ritenieka patosam, bet nespējot no tā distancēties. Tas ir lācis, ko Ritenieks bija paglābis no nāves, bet 2014. gadā sākās epopeja, kuras atspoguļojums presē detaļās gan atšķiras no versijas, kas izskan izrādē. Taču rezultāts bija skumjš – pārvietots uz zooloģisko dārzu, lācis nespēja tur iedzīvoties un tika iemidzināts. No skatītāja vietas raugoties, liekas acīmredzama metafora cilvēkiem (vai, skaļi sakot, tautai), kas, nokļuvuši relatīvā brīvībā, nesaprot, kā dzīvot tālāk. Tā vietā Mārtiņa Kalitas varonis ar patosu no skatuves vēsta, ka būris ir bijušas lāča mājas, kas viņam tikušas atņemtas. Tādējādi izrādes veidotāji ne tikai nostāda sevi konfrontācijā dzīvnieku labturības aizstāvjiem, bet šim stāstam piešķir samērā diskutablu simbolisko slodzi.
Un tomēr – atkārtošu. Tāda veida izrādes kā Baltijas teļš ir ļoti svarīgas un vajadzīgas. Pat ja tās liek skatītājam – vismaz man – skaisties, tās veicina kritisko domāšanu.
Baltijas teļš
Liepājas teātrī 10.V., 15.VI plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–35