Laikā, kad visā pasaulē atbalsojas Krievijas neattaisnojamā agresija Ukrainā, jau septiņus mēnešus caurstrāvojot katru ziņu izlaidumu, ukraiņu literatūras tulkojumi citu Eiropas un pasaules tautu valodās ir kļuvuši īpaši būtiski, jo arī šajos darbos iespējams sadzirdēt – iespējams, pat skaidrāk nekā ziņu virsrakstos – kara plosītas nācijas dvēseli un identitāti. Par to runāja gan 2016. gadā latviski izdotais Serhija Žadana Džezs pār Donbasu, gan 2020. gadā klajā laistā Tamāras Horihas Zerņas Meitiņa. Par to runā – šķiet, vēl skaļāk un skaidrāk nekā iepriekš – arī tikko latviešu izdevumu piedzīvojušais Serhija Žadana Internāts, kuru, tāpat kā pieminētos darbus, latviskojusi izcilā tulkotāja Māra Poļakova.
Internāts, no vienas puses, iemieso seno, jau no folkloras pazīstamo ceļa stāstu tradīciju, kurā ceļinieks veic zināmu ģeogrāfisku attālumu, vienlaikus kaut kam līdz pamatiem mainoties arī viņa iekšējā būtībā. No otras puses, tas ir skaudrs stāsts par taustāmu un tuvu realitāti, vēl skaudrāks, ja apjaušam, ka tas tapis piecus gadus pirms Krievijas 2022. gada iebrukuma un kā tāds ir neomulīgi pravietisks.
Iluzora pasargātība
Trīsdesmit piecus gadus veco ukraiņu valodas skolotāju Pašu (Pavlo) neinteresē pasaules un pašmāju politiskās virāžas. Dzīvojot netālu no frontes līnijas Donbasā, viņš pie zināmām "dīvainībām" apkārtnē ir pieradis gluži tāpat kā daudzi citi viņa vienaudži. Viņš neskatās televīzijas ziņas, māca bērnus, bet ārpus klases ukrainiski nerunā. Taču neviens nav atcēlis apgalvojumu, kas ik pa brīdim pieklauvē pie katra durvīm un pa visu pasauli nodārdināja šī gada 24. februārī, – ja arī tu neinteresējies par politiku, politika tik un tā interesējas par tevi. Brīdī, kad pilsētiņa nonāk aplenkumā un Paša izlemj doties uz netālo internātu, lai pārvestu mājās pie mātes un vectēva pusaudzi māsasdēlu, sāksies viņa ceļš – stilistiski smeldzīgs kā road movie, bet sižetiski vēl jo smeldzīgāks tāpēc, ka lasītājs ar šībrīža acīm tekstā saskatīs daudz ko no tā, kas romāna sarakstīšanas laikā – 2017. gadā – vēl bija kaut netāla, tomēr nākotne.
Romāna tulkojums angļu valodā neprecīzi nosaukts Orphanage, burtiski – "bāreņu nams", kaut gan Saša nebūt tāds nav – viņa māte dēlu "iestādē" ievietojusi pašas darba dēļ. Tomēr jēdzienu "internāts/ bāreņu nams" iespējams arī paplašināt, paradoksāli ietverot tajā pavisam cita mēroga nozīmi – droša, kaut skumīga, patvēruma, šajā kontekstā – arī māju, dzimtenes jēdzienu. Taču romāna tekstu caurvij doma, ka šī pasargātība – visos līmeņos – ir iluzora. Pašas stundu pārtrauc kareivji, kas skolā vēlas izmitināt savus ievainotos biedrus. Visi ārsti ir devušies bēgļu gaitās, tāpēc Pašas tēvam tiek ieteikts vērsties pie vienīgā pieejamā mediķa – veterinārārsta. Arī internātā ir ienākusi nāve, neizrunātas un neizrunājamas bailes: laukā pie ēkas guļ miris snaiperis, kuram katru rītu bez desmit minūtēm astoņos zvana mobilais tālrunis, vēstot par bērnu stundu sākumu. Karš ir ienācis "drošajā vietā", pasargātībā, neitralitātē. Tas neuzdod jautājumus par prioritātēm. Tas vispār neuzdod nekādus jautājumus.
Dzimtā valoda
Serhijs Žadans, viens no pašlaik visievērojamākajiem ukraiņu rakstniekiem ar pasaules atpazīstamību (viņš arī dzejnieks, tulkotājs un mūziķis), pats atzīst, ka viņa daiļradi divās daļās pāršķēlis 2014. gadā sācies Krievijas iebrukums viņa dzimtenē kā robežšķirtne, aiz kuras vairs nav iespējams rakstīt tā kā agrāk. Vienlaikus Serhijs Žadans nenolaižas līdz eksaltētu saukļu līmenim – viņa prozas un dzejas galvenais mērķis ir likt lasītājam tiklab Ukrainā, kā ārpus tās apjaust pēdas, kādas karš atstāj redzamajā un neredzamajā realitātē.
Internātā ir ļoti maz norāžu uz konfliktējošajām pusēm, uz to, kādā valodā ik epizodē runā personāži, uz to, kuras puses atbalstītu TV kanālu skatās Pašas allaž pie televizora sēdošais tēvs. Pat uz jautājumu, ko Paša māca skolā, parastā atbilde ir daudznozīmīga frāze: "Dzimto valodu." Serhijs Žadans necenšas banāli idealizēt vienu karojošo pusi un demonizēt otru, un lasītājs, kurš nav lietas kursā par to, kura armija aprakstītajā mirklī atrodas atbilstošajā teritorijā, bieži pat neapjautīs, par kuru karojošo pusi brīžiem ir runa. Tieši tas padara Internātu kā kara tekstu tik iespaidīgu – jo tajā trūkst lēti urrāpatriotiska adrenalīna, bravūras, teiksmainu varoņdarbu, skaidri novilktas līnijas "mēs/viņi". Ir tikai cilvēki, galvenokārt – civilisti, kas vairāk par visu vēlējās turpināt savas ikdienas gaitas, bet tika ierauti murgā, kam gals nebija saskatāms nedz romāna tapšanas laikā, nedz pašlaik. Taču puses eksistē, par spīti tam, ka mēs tās neredzam vai izvēlamies neredzēt.
Taksists, kas uz automašīnas jumta pārvadā zārku, dzelzceļa stacija, kurā drūzmējas pārbiedētu, pārgurušu sieviešu un bērnu bari, pamestas mājas un saspridzināta autobusa pietura – detalizēti precīzajā, atsvešinātajā, gandrīz lietišķajā manierē, kādā autors apraksta sava varoņa "ceļu uz Mordoru", triju dienu (šajā faktorā iespējams apjaust arī reliģisku konotāciju) ceļu cauri šausmu plosītajai apkārtnei, šķiet, ieskanas tālas paralēles ar Remarka daiļradi, kaut gan Serhijs Žadans nevelta tikpat kā nekādu uzmanību militāristiem. Jo romāns, vēstot par konkrēto karu, tomēr pirmkārt vēsta par karu kā tādu, un šeit skan tas pats aiz detaļām maskētais, ļoti klusais sauciens pēc cilvēcības izmisīgā absurda, loģikas trūkuma mutulī. Ukraiņiem šis ir ļoti konkrēts stāsts, bet pārējiem lasītājiem – realitātei biedējoši pietuvojies brīdinājuma sauciens.
Odiseja ar suņiem
Stāsta konkrētība un vienlaikus simbolisms iemiesojies trijās ukraiņu paaudzēs, no kurām katra tuvinās citam domāšanas veidam: Pašas tik tikko ieskicētā tēva figūra, šķiet, uzsūc tikai oficiālo televīzijas propagandas valodu, trīspadsmit gadu vecais Saša, kara laikā augot, jau izrāda skaidru nostāju pret to, kurš ir kurš, un Paša, iesprūdis kā limbo starp šiem diviem, cenšoties – un neveiksmīgi – neizvēlēties savu pusi. Iesprostots konflikta vidū, Paša, tāpat kā vēl nesenā pagātnē viņa dzimtā zeme, cenšas saprast, kas ir viņš pats. "Pret mani neviens nekaro," viņš cenšas iebilst internāta direktorei. "Es neesmu nevienā pusē. – Nu, un kad šauj uz jūsu māsasdēlu, – tad arī jūs neesat nevienā pusē? (..) ...sen bija laiks izlemt, no kuras puses jūs esat. Pieradis visu mūžu slēpties. Pieradis, ka jums ne ar ko nav sakara, ka vienmēr kāds jūsu vietā izlems, ka vienmēr kāds nokārtos. Bet nē, nenolems, nenokārtos. Ne šoreiz. Jo arī jūs visu redzējāt un visu zinājāt." Un tiem, kuri redzēja un zināja, vairs nelīdz tas, ka viņi centās neinteresēties, – pie viņu durvīm tik un tā pieklauvēja un turpina klauvēt arvien skaļāk.
Viens no ietilpīgākajiem simboliem tekstā ir suņi – ik pa brīdim tie neuzkrītoši uzrodas visas Pašas "odisejas" laikā. Vērīgs lasītājs sapratīs gan to suni, kurš, vēl pirms brīža pārbijies spiedies pie Pašas dzelzceļa stacijā, vētraini "maina domas" un metas pie karavīra piedāvātā šokolādes kumosa, gan to kucēnu, kuru pēdējās lappusēs, jau mājas sasniedzis, pīkstošu atrod un aiz jakas aizbāž Saša. Paša drūmi prognozē, ka kucēns neizdzīvos, bet māsasdēls nosaka: "Gaidi ar maisu. Izaugs liels un visus saplosīs."
Internāts ir grāmata, kas bija jālasa tās uzrakstīšanas laikā, taču vēl jo vairāk tā ir jālasa pašlaik. Paturot prātā, ka jebkurš svešs stāsts kādubrīd var kļūt par mūsējo. Nē, nav tiesa. Ir jau kļuvis par mūsējo.