Sava laika drāmas karaliene Aspazija, kura savā radošajā un sabiedriskajā darbībā urdīja iesīkstējušā morālē panīkušo sabiedrību, nenoliedzami ir pelnījusi, ka viņas skartajām tēmām tiek meklēta atbalss arī šodienā, kad izjūtam spilgtu un drosmīgu līderu trūkumu. Un kādēļ gan lai šādā nolūkā bezkaunīgi neapietos ar autores darbos kūsājošo patosu, viņas fantastiskās drāmas Ragana darbību pārceļot uz acīmredzami brīvdomīgu un estētiski marginalizētu vidi.
Ironiskā interpretācija
Režisors Andrejs Jarovojs lugu par raganu un kungu kaislīgo sadursmi cīņā par varu un mīlestību Ģertrūdes ielas teātrī tapušajā iestudējumā ir pilnībā dekonstruējis. Jau Signijas Joces veidotais izrādes Ragana plakāts, kurā atainots viens no Aspazijas skaistajiem pašapzinīgās sievietes portretiem, bet uz viņas sejas vīd lugas nosaukums spocīgiem burtiem, brīdina, ka šoreiz darbs nebūs veltīts autores "valodas krāšņajam rakstam, lai gan pretējais apgalvots publicitātes materiālos.
Darbības vide ir neslēpti nosacīta, tā norit it kā degradētā teritorijā pustumsā starp platformām ar mūzikas aparatūru un vadu mudžekļiem. No griestiem ieslīpi nolaisto neona stieņu spilgtās gaismas un kā stigmas luminiscējošie ornamenti uz kostīmiem rada hipnotiski psihodēlisku atmosfēru. Izrādē romantisma fatālās noskaņas konsekventi tiek iegremdētas tradicionāli vispārpieņemtajām sociālajām normām opozīcijā esošajā ielu kultūrā – gandrīz nepārtraukti pulsē Jāņa Burmeistera radītais bīts, un tā uzstājīgajā ritmā aktrises repa stilā komunicē varoņu replikas, vienlaikus tās ilustrējot ar erotizētu un brīžam agresīvu ķermeņa valodu.
Arī attēlotos notikumus ne mazākajā mērā nav paredzēts psiholoģizēt: izpildītājas Anta Aizupe, Ilva Centere, Sandija Dovgāne un Ance Muižniece apzināti distancēti piesaka un ar atšķirīgu intensitāti iejūtas visos, tajā skaitā vīriešu, tēlos. Taču izdarīt konceptuālus vērtējumus par režisora ieceri kavē izvēle deformēt sieviešu ķermeņus – tie ir apzināti deestetizēti, par to liecina salasītie kostīmi, nefunkcionālie aksesuāri un baisais grims, bez kura sejas vaibstus vēl izkropļo kādā mizanscēnā pār galvu pārvilktās zeķes. Aktrises, pieņemot maskulīno identitāti, izmanto uzspēlēti bargas intonācijas un rupju attieksmi, bet, atveidojot sieviešu lomas, viņu balsis kļūst šķērmi medainas, kas savukārt stereotipizē sievišķo, ko tikai akcentē ažūras zeķbikses, mežģīnes un cieši ādai pieguloši legingi. Šāda ironiska interpretācija neglaimo nevienam no dzimumiem, bet tā nav arī dzimumneitrāla pozīcija, kas tiektos graut jebkādas diskriminācijas barjeras.
Problēmas uzstādījums
Taču izrādei Ragana noteikti ir vērts pievērst uzmanību ekofeministiskā perspektīvā. Ievas Veitas-Breidakas asprātīgajos tērpos otrā dzīve dota ne tikai, domājams, lietoto preču veikalos atrastiem apģērba gabaliem, kuros vīd šķietami pagāniski ornamenti, bet arī austiņām un caurulēm, no kurām darināts protagonistes Liesmas kronis, kurā ironiskā kārtā iespraustas trīs smilgas. Minētais cita starpā apliecina teātra apņēmību no vārdiem ķerties pie darbiem, kas grūti nākas politiķiem. Jāvelk paralēles ar sieviešu un dabas solidaritāti, katrai no tām vīriešu rakstītās vēstures ritējumā pakāpeniski panākot atzīšanu un izcīnot autoritāti.
Diemžēl arī šajā aspektā radošā komanda piedāvā vienīgi problēmas uzstādījumu, bet ne tās izvērsumu. Pēc tam kad skatītājs ir iepazinies ar spēles noteikumiem, tā uzmanības noturība pusotras stundas ilgumā netiek stimulēta, jo izrādes veidotājiem neizdodas atklāt jaunas izvēlētās tēmas un oriģinālo izteiksmes līdzekļu sakarības, kas notiekošajam piešķirtu dziļāku nozīmi. Grūti spriest arī par aktrišu attieksmi pret notiekošo, viņas paliek prezentētāju pozīcijās. Uzmanību piesaista katra ar savu artistiskumu, taču viņu vidū izceļas Ilva Centere Karaļa lomā – Karalis alkaini uzlūko Liesmu, un aktrise vienlaikus neuzspiesti paironizē par viņa stoiciskā vīrišķīgumā valdīto satraukumu, pašaujot uz augšu te vienu, te otru krāšņi dekorēto uzpleci pie robustās žaketes.
Pretstatā režisora līdzšinējiem darbiem izrādē negaidīti var saskatīt arī paternāli aizbildniecisku pozīciju pret žēlojamām sievietēm, kas vienīgās izglābušās no apokalipses un tagad pagrīdē savā nodabā imitē dzīvi, izliekoties neredzam apkārt sagruvušo pasauli. Varonēm šķietami ir ļauts būt pašām savas dzīves noteicējām, vērtētājām un pieņēmējām. Tas manifestējas Sandijas Dovgānes Liesmas izaicinošajā muzikāli horeogrāfiskajā priekšnesumā Man nav ko bīties!. Taču, neparedzot iespēju izlauzties no šīs nospiedošās vides, starp viņām, šķiet, ir veltīgi meklēt pašapzinīgas personības, kuras ne tikai apzinās savu stāvokli, bet ir arī gatavas to mainīt.
Radošā komanda līdzīgi Aspazijai ir meklējusi alternatīvas, kā izteikt sievietes un pasaules saskarsmi, norādot, ka nekas nav pasargāts no pārvērtēšanas un arī – devalvācijas. Taču, lai saglabātu Aspazijas domas skaidrību, paužot atbalstu viņas bezbailīgi paceltajam līdztiesības karogam, postmodernā priekšnesuma jēgas komponente varēja būt lielāka. Negribētu mūsdienās Aspazijā redzēt vienīgi kādas subkultūras patronesi, bet gan iedvesmas avotu lielām domām un darbiem.
Gaismas stara notvertā
Savukārt Valtera Sīļa un ukraiņu skatuves mākslinieces Sofijas Meļņikovas kopīgais režijas darbs Drama Queen ievirzīts postkoloniāla feminisma gultnē. Dirty Deal Teatro ir iestudēts Sofijas Meļņikovas autobiogrāfiskais ceļojums no karadarbības skartās Harkivas uz Rīgu šī gada pavasarī, vienlaikus bēgot no toksiskām attiecībām, kurās viņa bija iestigusi gan dzimtenē, gan arī šeit. Tajā ir daudz vielas pārdomām par terorizētas tautas un indivīda tiesībām uz patību – par jaunās sievietes sevis konstruēšanu no jauna pilnīgi svešā, kaut arī rietumnieciski demokrātiskā vidē, sabiedrībā un valodā.
Iestudējums pārsteidz ar bunkuram līdzīgās melnās spēles telpas askētisko tīrību, pat sterilitāti, par ko parūpējušies Kristina Rezvõhh un Niks Cipruss, – tās centrā ir sintezators ar tabureti, mikrofonu, skandu un lūperi, bet fonā kā loga ailas uz ārpasauli pieslieti divi viedtālruņa formas displeji, kas kalpojuši par saikni ar ārpasauli, Sofijai slēpjoties no bombardēšanas. Kā uzbrukuma mērķi viņu notver gaismas stars – tas izgaismo neliela auguma stāvu, kas ieģērbts bezpersoniskās armijas stila drēbēs haki toņos un masīvos zābakos, bez kosmētikas un brīvi krītošiem tumšiem matiem līdz pleciem. Tā ir persona bez acīmredzamas identitātes, kā objekts kara apstākļos, kas vispirms jau sev cenšas pierādīt, ka tomēr ir subjekts.
Kaut arī neko nezinām par izpildītājas līdzšinējo radošo sniegumu, oriģināla ir viņas pieeja tekstam, kurā pretēji izrādes nosaukumam nav ne miņas no pārmēru melodramatiskiem žestiem. To raksturo šķietami neitrāla intonācija, brīžiem Sofija Meļņikova nervozi pasmaida, it kā runātais neattiektos uz viņu. Taču tajā pašā laikā viņa ir pilnīgi atraisīta un ļaujas ķermeņa atmiņā saglabātajām kustībām deju mūzikas ritmos. Varbūt šāda distancēšanās ir arī vienīgā iespēja publiskai refleksijai par nepastarpinātu un nesenu kara pieredzi. Tāpēc varam tikai bezpalīdzīgi iztēloties, kādus emocionālos resursus māksliniece mobilizē šīs pusotras stundas laikā. Lai arī izrādes veidotājiem visā tās garumā neizdodas noturēt spriedzi, kas atbilstu Sofijas Meļņikovas dokumentālā piedzīvojuma intensitātei, viņas atklātība ir atbruņojoši cilvēciska.
Varone ir izaicinoši rusofobiska, to likumsakarīgi un neizbēgami ir veicinājis Krievijas iebrukums Ukrainā. Viņa dalās neviltotā priekā par katra okupanta nāvi, fizioloģiskā riebumā pret krievu valodu un kultūru, kā klasisko, tā laikmetīgo, un pauž nesatricināmu apņēmību dejot uz Putina kapa pēc Ukrainas triumfa. Taču, sakrītot apstākļiem vai arī koriģējot autores dzīvesstāstu, šajā nostājā nav nekā no konjunktūras un tā nav arī teatrāli pašmērķīga. Kaut arī ukraiņu aizvainojumam ar sirdi ir viegli piebalsot, prāts protestē pret kategoriskiem spriedumiem, kas nav ne taisnīgi, ne ilgtspējīgi. Un Sofija Meļņikova pati to atzīst – pagaidām šeit tieši krievu valodas zināšanas ir viņas labklājības ķīla. Vēl vairāk – viņas puisis Ukrainā un meitene Latvijā ir krieviskas izcelsmes, un abi viņu ir apdraudējuši kā emocionāli, tā fiziski. Radošā grupa apzinās un nenoklusē, ka paradoksālā kārtā Sofija pati labprātīgi ir ļāvusies atkarībai no krieviskā reprezentantiem, no kuriem atsakoties viņa noliedz un padara bezvērtīgu arī daļu no savas pagātnes. Tādēļ viņas priekšnesumā, šķiet, nav koķetērijas un manipulācijas ar skatītājiem, kuri dažbrīd tiek iesaistīti interakcijā.
Ir patīkami, ka līdz šim apspiesto sapni par personisko brīvību Sofija Meļņikova ir piepildījusi Latvijā, skanot Prātas vētras dziesmas Sapnī motīvam. Grupa, kā zināms, ir iecienīta arī krievu vidū – ne tikai šeit, bet arī Krievijā. Kultūra tomēr vieno, nevis šķir.
RAGANA
Ģertrūdes ielas teātrī 16., 17.XII, 19., 20.I plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15
DRAMA QUEEN
Dirty Deal Teatro 10., 11.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15