Koncertam dotais nosaukums Židrūna pārmaiņu svētki vien jau ir intriģējošs! Kaut vai ar to, ka šis triju vārdu vēstījums ietver sevī pretrunas. Židrūns, vismaz no malas kā klausītājam vērojot, nebūt nav no tām grupām, kas buksē, neglābjami iestigusi dubļos, un prasīties prasās pēc pārmaiņām, lai par katru cenu noturētu publiku, – tā aizvien nav novecojusi savā skanējumā un brīvajā attieksmē pret mūziku un dzīvi kopumā. Publika Židrūnu joprojām mīl tādu, kāds tas ir pazīstams divus gadu desmitus. Protams, šis tas ir mainījies, kā jau jebkas tik ilgā laika posmā, taču tik un tā tas bija un ir Židrūns – rokgrupa ar skanējumu, kāda nav nevienai citai grupai pasaulē. Bet, ja kaut kas jau ir noformējies un nostabilizējies kā kultūras vērtība, vai ir vajadzīgas pārmaiņas? Publikai – nē, tomēr jāņem vērā, ka cilvēkiem, kuri ir uz skatuves, nereti nepietiek tikai ar apziņu, ka viņu darītais ir nozīmīgs klausītājiem.
Ja nu ir pienācis brīdis, kad gaidāmas pārmaiņas, proti, neaizstājamais grupas solists un ģitārists Klāvs Kalnačs grasās grupu uz nezināmu laika posmu pamest, ir iemesls atvadu svētkiem (arī bēres taču "atzīmē"), bet vai priekiem? Sentiments saka: noteikti nē, ja nu vienīgi priekiem par to, ka tik reti spēlējošās grupas cienītājiem atkal tiek dota iespēja dzirdēt to koncertā, turklāt ar kvalitatīvu skaņas sistēmu un visa cita nepieciešamā nodrošinājumu, – rīkotājs ir Židrūna pēdējo divu vinilalbumu izdevējs I Love You Records, kura pārstāvim Uldim Pabērzim šis viens koncerts ir nieks salīdzinājumā ar to, ko viņš ik gadu dara, organizējot milzīgo pludmales festivālu Summer Sound, kas šogad Liepājā notiks no 2. līdz 4. augustam.
Vārti vaļā un sauc
No šī gadsimta pirmajā desmitgadē jauntapušajām latviešu rokgrupām tikai retā ir izdzīvojusi vai saglabājusi savu aktualitāti (ja tas nav viens un tas pats) līdz mūsdienām, un divas, kas pirmās nāk prātā, patiešām ir Židrūns un Bērnības milicija. Tāpēc abas 2018. gadā aicināju uz savu pirmo kūrēto (arī šogad 9.–10. augustā Liepājā gaidāmo) festivālu Kartupeļpalma, jo jau tad šie kolektīvi koncertēja reti, bet vienmēr jaudīgi un neaizmirstami.
Bērnības milicijas pievienošanās Židrūnam šajā koncertā kā iesildītājai vēl jo vairoja pārliecību, ka tur nedrīkst nebūt, un rezultātā tas kļuva, iespējams, par vislabāk apmeklēto divu nemeinstrīma, tikai Radio NABA spēlēto rokgrupu koncertu mūsdienu Latvijas vēsturē. Turklāt arī norises vieta bija jauna un vēl neapgūta – pie Sporta ielas kvartāla līdz šim paslēpies neapbūvēts zāles laukums jeb pļava –, vārtus uz to mākslinieks un vairāku grupu (Tesa, Laika suns, Nesen, Amorālā psihoze) bundzinieks Jānis Burmeisters dažas dienas pirms notikuma bija skaisti apgleznojis, lai piesaistītu uzmanību un visi redzētu, kurp jādodas uz šīs dienas svarīgāko koncertu. Līdzās stadionā Skonto notiekošais futbola mačs ar norobežoto satiksmi apkārtnē vēl jo vairāk uzsvēra šī pasākuma nozīmīgumu – ir sakritības, kas nāk tieši laikā.
Perfekta saspēle
Bērnības milicijas līderis – dziesmu un izcilo tekstu autors, ģitārists un vokālists Juris Simanovičs – pēdējā laikā koncertē ar savu soloprogrammu un saimnieko arī izklaides un kultūras vietā Aleponija, kur gandrīz vienmēr pats sastopams, ap sevi pulcējot un vienojot ar veselo saprātu apveltītos un aizvien progresīvos, pamazām, bet neizbēgami novecojošos gadsimta sākuma jauniešus. Arī šajā koncertā var just, cik labi jūtas Juris, atkal uzspēlējot ar savu seno grupu. Publika lielu daļu dziesmu zina no galvas un atpazīst tās jau no Filipa Deruma sintezatora ievadskaņām, bet šis nav tas gadījums, kad notiek nemitīga dziedāšana līdzi, klausītājiem mēģinot Juri Simanoviču pārkliegt, jo viena no lielākajām grupas vērtībām ir tieši viņa balss, kas nebliež ar jaudu, bet aizvien tā kā kautrīgu, gandrīz čukstoši trauslu fatālismu, kurā visi grib sadzirdēt katru niansi, un noskaņu lieliski papildina arī praktiski neesošais apgaismojums mūziķu uzstāšanās laikā.
Pēc programmas beigām publika māksliniekus izsauc vēl uz pāris papildgabaliem, un tad jau ir mazliet satumsis, lai Židrūna koncerta laikā sāktu spēlēties arī ar skatuves gaismām. Židrūns joprojām ir nevaldāma rokenrola jauda, ko ģenerē perfekta četru mūziķu saspēle: Ritvars Bīders un Ulvis Urtāns "no visa spēka" bliež pa stīgām, Anrijs Korps – pa bungām, solists Klāvs Kalnačs savā iemīļotajā manierē ar bezvadu mikrofonu rokā izstaigā vai visu koncerta norises vietu – kāpelē pa skatuves konstrukcijām un žogiem – un vienam no apmeklētājiem negaidīti sagādā tādu pieredzi, par kādu viņš nekad nebija pat sapņojis, – dzied uz portatīvās plastmasas tualetes jumta, kamēr šis grupas cienītājs to ir aizņēmis savu dabisko vajadzību kārtošanai. Pat vienā dziesmā minētais Toms Bricis uzkāpa uz skatuves, lai turētu to salnu pie sevis, tāpēc šogad ne ķiršu trūkst – tātad būs Klāvam kompots, kas viņam tā garšo –, ne lietus spēja iztraucēt koncerta baudīšanu.
Bez laika un telpas
Atgriežoties pie virsraksta – grupas Židrūns 2010. gada albumu Dzeltenbaltdzeltenais ievada dziesma Spoguļa lauska pierē, un tās nosaukums pagalam labi piestāv arī Bērnības milicijai, kam dziesmā Pasaule ir neērta vieta skan vārdi: "Un fiziķis, spogulī raugoties / Atklājis melno caurumu pierē / Kāpēc fiziskā pasaule mani tā biedē?"
Ja arī par iepriekš minēto "visa nepieciešamā nodrošinājumu" koncertā – pavisam nemanāmi bija citkārt tik labi apmeklētos koncertos uzkrītošie apsargi – un pēc viņiem patiešām nebija ne mazākās nepieciešamības, jo abu šo gadsimta sākuma rokmūzikas vēsturē paliekošo grupu cienītāji pa šiem gadiem ir izauguši līdz intelektuāli nobriedušu cilvēku statusam, kuri tomēr aizvien prot baudīt mūziku arī bez piedevām, aizmirstot pat laika un telpas ierobežojumus, un izjūt atbildību ne vien par pašu izklaidēm un to sekām, bet arī kopējo kultūras un labklājības līmeni valstī, kas mūsdienu globalizācijas laikos nozīmē – arī pasaulē.
Nav šaubu, ka mēs vēl satiksimies! Gan ar Židrūna, gan Bērnības milicijas dziesmās izkliegtajiem vai delikāti pusčukstus paustajiem, vismaz pusotrai paaudzei svarīgajiem stāstiem par visu un neko reizē. Kaut saldākajos sapņos vai murgos, bet pavisam noteikti.