Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +26 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 30. jūnijs
Tālivaldis, Mareks

Vai var iemīlēt simbolu? Valmieras teātra izrādes Vēlā mīla recenzija

Iespējams, pašreizējā skarbajā realitātē ir nepieciešami šādi pilnīgas laimes stāsti kā režisores Māras Ķimeles Valmierā iestudētā luga Vēlā mīla, taču, ja tie kļūst komiski, zūd ticamība labākas dzīves iespējamībai

Lugu Vēlā mīla krievu dramaturgs Aleksandrs Ostrovskis sarakstījis 1873. gadā. Kā jau autora darbiem raksturīgi, tā ir sakņota sava laika un vietas dzīves reālijās, kas arī izraisa viņa varoņu – turīgu un paputējušu muižnieku, kupču, ierēdņu un inteliģences – pārdzīvojumus, arvien atgādinot par grūtībām, lai individuālu dzīvi pakļautu to ieskaujošās ikdienas likumsakarībām. Šoreiz uzmanības centrā ir netaisnības salauztā, reiz slavena Maskavas advokāta Margaritova vienīgā un vairs ne tik jaunā meita Ludmila, kad viņas likteņa nospiestā, pieticīgā un pazemīgā daba tiek konfrontēta ar pēdējām pašcieņas paliekām. Viņa ir gatava nodot tēvu un izdarīt noziegumu, lai beidzot pieteiktu tiesības uz savu laimi – tiesības uz mīlestību, ko viņa jūt pret mājas saimnieces Šablovas vecāko dēlu Nikolaju, topošo advokātu, kurš, pārāk ātri pie prāvas naudas ticis, iestieg netikumos un parādos.

Svešinieki savās mājās

Par spīti tam, ka savulaik luga varēja pārsteigt ar izlēmīgas un drosmīgas sievietes portretējumu, nesodot, bet gan atalgojot viņu par apņēmību pretoties liktenim, no mūsdienu skatpunkta raugoties, tā ir visai novadējusies melodrāma. Tāpēc ticamību sižetam un varoņu mīlas mokām var piešķirt vienīgi intensīvs aktierdarbs, kas, kā zināms, var likt noticēt jebkam, vai arī oriģināli inscenējuma paņēmieni.

Jau telpas iekārtojums signalizē, ka režisores Māras Ķimeles skatuves versijā Valmieras Drāmas teātrī diezin vai viss būs tā, kā ir uzrakstīts. Tā kā teātra ēka tiek pilnā sparā remontēta, šī izrāde tapusi Valmieras koncertzālē, kas gan bez iespējas izkārtot sēdvietas paaugstinājumos nav diez cik ērta skatītājiem, jo rindās, kas tālākas par pirmo, redzamība ir diezgan apgrūtināta.

Pirmajā acumirklī uz zāles pelēcīgo sienu fona horizontāli izstieptā skatuve, atsevišķas Šablovas nama istabas nodalot ar masīvām starpsienām, aiz kurām ir brīva eja visā skatuves garumā, atgādina peronu. Bet perons, bez šaubām, – vilciena gaidīšanu, savukārt vilciens – nelabu galu. Dramaturgs šoreiz gan bijis ārkārtīgi optimistiski noskaņots, galu galā nevienu no varoņiem neatstājot skumstam. Taču ilgošanās moments neizpaliek – Ludmila savu mīlestību ir gaidījusi pārāk ilgi, lai jebkas viņu apstādinātu ceļā uz to.

Skatuviskā darbība notiek precīzi nenosakāmā laikā un telpā. Te ir pilns ar dažādus laikmetus raksturojošām detaļām, kas pretendē uz stāsta vispārināšanu. Vienuviet ir redzamas arhaiskas ierīces un mūsdienu biroja un dzīvesstila atribūti – smagnēja seifa durvis ar vairākiem zobratiem un svirām, rakstāmmašīna, papīra smalcinātājs, banknošu skaitītājs, seifs ar elektronisku slēdzeni un kafijas automāts. Vēl ir vairāki galdi un neskaitāmi krēsli, bet varoņiem tikpat kā nav savas personīgās dzīves telpas – šķiet, ka viņi, tāpat kā aktieri tiem neierastā spēles vietā, ir kā svešinieki savās mājās. Ne tikai Annas Heinrihsones radītā scenogrāfija, bet arī viņas kostīmi ir eklektiski – tos nevieno ne stils, ne materiāls.

Forma kļūst par saturu

Arī katra aktiera skatuviskās eksistences veids ir tik atšķirīgs, ka šī aktierspēles kolāža nevar būt nejauša. Attiecības starp šādi traktētiem tēliem praktiski neapdzīvojamā vidē principiāli nevar izveidoties, tas apstiprina režisores apzināto atteikšanos rādīt dzīvi pašas dzīves formās. Aigara Vilima Margaritovs un Tālivalža Lasmaņa Frīmana kungs, kurš advokātam piespēlē mazus darbiņus, spēlē reālistiski, pat vairāk nekā pienāktos izceldams savu varoņu dzīves prozas raizes un priekus. Baibas Valantes Šablova pilnā nopietnībā runā vienīgi spalgā reģistrā burtiski uz vienas nots, radot priekšstatu, ka viņa funkcionē gluži mehāniski. Viņas jaunāko dēlu Margaritova lietvedi Andreju Ingus Kniploks, ikreiz pāsteigumā ieplešot acis un izbailēs savelkot plecus, zīmē karikatūrisku – par sevi nepārliecinātu un nenovīdīgu mūžīgo neveiksminieku.

Savukārt Larisa pavisam noteikti ir imagināra būtne, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Māras Mennikas atveidā viņa baltā balahonā un mirdzošu skatienu basām kājām liegi tipina no viena skatuves gala uz otru, brīžiem apspēlējot turpat skatuves malā pieslietu butaforisku loga rāmi. Nenoliedzami Ludmilas tēls ir iecerēts kā šīs sievietes cēlo īpašību – maiguma, lēnprātības, savaldības un takta izjūtas – ēterisks iemiesojums. Arī izrādes programmas vāka apgarotais foto izstaro mieru un sirsnību, solot patvērumu, konkrētajā gadījumā Nikolajam, kurš viņas klēpī pagurumā noliecis savu sakarsušo galvu. Taču vienlaikus šāda pieeja atceļ jebkādu tēla rīcības psiholoģisko motivāciju un atņem aktrisei iespēju pierādīt, ka viņas varones izmisīgie vārdi par gruzdošajām cerībām uz vēlo, iespējams, pēdējo mīlu dzīvē var būt patiesi arī šodien.

Pretstatā viņai Ievas Puķes vieglprātīgā dzīves spēlmane Vanda, kas ar provinciālu vērienu uz viltotu vekseļu pamata bauda mirušā vīra bagātību, iezīmē ļoti konkrētu sievietes tipu. Kaut arī aktrise vienmēr spējusi niansēti izgaismot savu varoņu psiholoģiskās dzīles, šoreiz viņa neprātīgi šķiedusies groteskām krāsām, šķietami gandrīz jau pazaudējot varones personības kodolu. Kaut arī brīžiem aktrises vilktās intonācijas balansē uz gaumes robežas, iespējams, šis ir uzskatāms piemērs, ka aktierdarba forma kļūst par saturu, Vandai topot par dzīvāko tēlu starp pārējiem dīvaiņiem. Aktrises atraisītais temperaments un veikli izspēlētās mizanscēnas, kaut vai manierīgi paģībstot Nikolaja skavās, viegli nolaupa skatītāja uzmanību, liekot ar nepacietību gaidīt viņas varones kārtējo parādīšanos. Turklāt Valmierā šosezon modē ir mini un zeķzābaki – tos iecienījusi arī jaunā pētnieka piemīlīgā sieviņa izrādē Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?, un pateicīgs modelis tam bijis arī aktrises vijīgais augums.

Parādu piedziņa

Ja atskaita dažas dzērumā ieņemtās teatrālās pozas uz galda, vienīgi Riharda Jakovela Nikolajam pret realitāti ļauts izturēties adekvāti, tādēļ tieši viņa varoņa mokošo izvēli starp šīm divām būtnēm nāktos likt izrādes vēstījuma centrā. Temperamentīgā un turīgā Vanda prasa pierādījumus viņa mīlai, ko pati tāpat bez mazākā saspringuma noraidīs, tiklīdz viņš tai būs apnicis, bet visnotaļ garlaicīgā un mūžīgi rūpju māktā Ludmila savas mīlas pierādījumus gādā pati. Aktiera varonis nepārprotami ir iekšējā cīņā sasprindzis, taču saprast, ko viņš īsti jūt pret vienu un gaida no otras, cik nopietni ir viņa nolūki pret katru no viņām un, galu galā, kad un kādēļ viņš nosliecas par labu Ludmilai, apvedot ap stūri Vandu, nav iespējams. Uz šādu Vandu nemaz nevar turēt ļaunu prātu – viņa drīzāk ir nelabojama vēja pistole, kura apkrāpj tikai tos, kas viņai ļaujas, nevis zemiska intrigante. Savukārt Ludmilas tēls ir tik abstrakts, ka pret viņu just jebkādas emocijas vispār diezin vai ir iespējams. Ņemot vērā, ka šajā izrādē katrs dzīvo pats par sevi, Nikolajam nemaz nebūtu jāizvēlas starp vienu no viņām, bet gan jāglābj pašam sava āda.

Acīmredzot biklā teatralitāte ir bijis vienīgais veids, kā pārvarēt patosu, kas raksturo Ludmilas apņemšanos upurēt visu mīlas vārdā, jo šodienas acīm tas var izraisīt vienīgi smaidu. Tādējādi bangojošu kaislību vietā atbilstoši izrādei dotajam žanra nosaukumam no tā jau triviālā sižeta ir izcelts kriminālstāsts, Vandai pūloties sadzīt rokā viltotu vekseli, lai izspruktu no aizdevuma atmaksas, un Nikolajam cenšoties dzēst parādus, lai paglābtos no cietuma. Taču lugā atainotajām parādu piedziņas metodēm ar mūsdienām ir vēl mazāks sakars nekā vecmeitas idealizētajai jūtu dzīvei.

Izrādes fināls ir tik dekoratīvs, ka notiekošajam ir grūti noticēt, – aplaimotā Ludmila un pats sevi pāraugušais Nikolajs viens otra pēdās, spocīgi zilganas gaismas apspīdēti, liriskas mūzikas pavadījumā atkal jau tipina ar loga rāmi rokās un abu kopīgās laimes gaidās caur tukšajām rūtīm veras tālē pāri skatītāju galvām. Varētu padomāt, ka radošā komanda gandrīz divas ar pusi stundas ir apsmējusi Ludmilas naivos ideālus, kas būtu netaisni un cietsirdīgi. Vai arī režisore vēsta par labā neizbēgamo triumfu? Iespējams, pašreizējā skarbajā realitātē ir nepieciešami šādi pilnīgas laimes stāsti, taču, ja tie kļūst komiski, zūd ticamība labākas dzīves iespējamībai.

Lai attaisnotu uz skatuves redzamo, nākas sevi piespiest aizdomāties par viduslaiku reliģiskās ievirzes teātri, par moralitē žanru, kurā aktieri personificējuši morālas īpašības, ja atceramies, ka arī izrādes varoņi Ludmilā saskata svēto, tīro, godīgo. Turklāt izrādē jau ir arī šim laika periodam raksturīgā farsa elementi, varoņiem pārspīlēti svinīgi ņemoties ap imitēto seifu un bērnišķīgā priekā nesteidzīgi pārskaitot banknotes, un Šablovas runā skan baznīckungu parasti no liekām emocijām attīrītās intonācijas. Bez tam lugā netrūkst didaktikas saistībā ar kristīgās morāles kategorijām – par labo un ļauno, par krietnumu un netikumu, par pienākumu un kārdinājumu…

Taču šādai versijai trūkst jebkādas piesaistes mūsdienām, lai saprastu, ko režisore ar to ir vēlējusies pateikt. Tādēļ, domājams, gan aktieri, gan skatītāji būtu lielāki ieguvēji, ja pieredzētu pamatīgu melodrāmu ar tikko apspiestām asarām, bezdibenīgiem skatieniem un teju sataustāmām jūtām, kas virmo starp varoņiem.

Vēlā mīla
Koncertzālē Valmiera 2., 3.VI plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja