Ļoti iespējams, ka 2025. gada Purvīša balvas izstāde būs noslēdzošā balvas gandrīz divdesmit gadu pastāvēšanas vēsturē: balvas patrons Jānis Zuzāns paziņojis par sadarbības pārtraukšanu, un vismaz pagaidām organizatori nav apstiprinājuši darbības turpināšanu ar citiem mecenātiem (bez naudas, protams, nav arī balvas). Zināmā mērā stafete tiek nodota Kultūras ministrijas beidzot iedibinātajai balvai vizuālajā mākslā (ar krietni mazāku finansējumu un plašāku nominēto radošo profesiju pārstāvju loku). Abu balvu piešķiršana ļautu veidoties veselīgai konkurencei, kam pamatā ir dažādi balvu institucionālie modeļi, aptverot gan to gaumi, kas vairāk balstās uz kolekcionāru interesēm, gan komerciāli mazāk angažētu mākslas profesionāļu vērtējumus.
Žēl, ka šādai metainstitucionālai balvu sacensībai pietrūcis azarta, bet vienlaikus arī ir saprotama mecenāta vēlme "izstāties" pēc daudzu gadu apņēmības kompensēt to, ko valsts vizuālajai mākslai nebija varējusi dot.
Atbildības slogs
Noslēdzošās balvas aspekts liek arī mazliet citādi paraudzīties uz ekspozīciju un varbūt vairāk nekā citus gadus domāt par Purvīša balvu kā vietējās mākslas attīstības virzienu atspoguļotāju. Pretenzija kalpot par Latvijas mākslas norišu atskaites punktu notikumam uzliek diezgan lielu atbildības slogu, ar ko eksperti ne vienmēr veiksmīgi tikuši galā (cik nu tas vispār ir iespējams jebkādos apstākļos). Jāatceras, ka bieži vien uzvar nevis labākais, bet demokrātisku pārrunu ceļā visām iesaistītajām pusēm pieņemamākais kandidāts, tādējādi arī rezultāts ir atkarīgs no iesaistīto pušu kompetences, spējas izvērtēt interesanto, saistošo, daudzsološo. Pirmajos gados Purvīša balvas ekspertu loku veidoja vizuālās mākslas autoritātes, bet ar gadiem priekšroka tika dota nozares profesionāļiem un kultūras sabiedrībā zināmām personām ar kādu nu kuram pieredzi laikmetīgajā mākslā.
Tendence aicināt ar nozari tieši nesaistītus žūrijas locekļus pieaug arī citās kultūras balvās, no tā var secināt, ka arvien aktīvāka loma procesu izvērtēšanā tiek piešķirta – diplomātiski izsakoties – plašākas publikas redzējumam. Izvērtēšanas process kļūst arvien fragmentārāks, nejaušāks, un to var just arī 2025. gada Purvīša balvas izstādē – tas nenozīmē, ka finālam izvirzītās izstādes un darbi ir bijuši slikti vai tiem trūcis nozīmības, bet ne izvirzīšanas pamatojumos, ne kopējā finālistu kombinācijā līdz galam nevar sajust saikni ar Purvīša balvas mērķi izgaismot labāko caur skatienu, kas vērsts uz ilgtermiņa nākotni, tādējādi kalpojot par jūtīgi precīzu mākslas asinsrites kardiogrammu. Balva nav tikai svinīgs atzinības rīks, ideālā scenārijā tai būtu jābūt orientierim mākslas dzīves norisēs.
Tā ir problēma, kas attiecas uz daudziem Latvijas mākslas norišu izvērtēšanas procesiem: trūkst spēcīgas intelektuālās vidusšķiras bez tiešas iesaistības raisītiem interešu konfliktiem, bet ar pietiekami aktīvu un profesionālu iesaisti mākslas dzīvē, kas plašākai auditorijai rada uzticēšanās sajūtu arī tad, ja konkrētiem vērtējumiem nepiekrīt.
Kā ierasts, uzvarētāju noteiks spožs starptautisku ekspertu sastāvs, kurā būs arī mākslas teorētiķis un kurators Nikolā Burjo, viena no pēdējo desmitgažu nozīmīgākajām figūrām Rietumu mākslā. Apskatot Purvīša balvas izstādi, nevaru nedomāt par to, kā ekspozīciju nolasīs starptautiskā žūrija, jo skaidrs, ka balvas finālistu izstāde ir arī iespēja starptautiski pārstāvēt mūsu māksliniekus. Diemžēl šī iespēja šogad nešķiet pilnvērtīgi izmantota. Galvenokārt tāpēc, ka lokāli interesantais netiek pārtulkots tajos kodos, ar ko Latvijas māksla varētu ieplūst globālākos mākslas ūdeņos vai gluži vienkārši rezonēt ar starptautisko publiku; kā izņēmums ir jāmin 2025. gada balvai nominētās Laikmetīgās mākslas centra Kim? izstādes.
Arī ekspertu nomināciju pamatojumi brīžiem izklausās panaivi, tajos nav pateikts nekas būtisks par to, kas virza Latvijas mākslas procesus tajā punktā, kurā tie nonāk jau kā Purvīša balvas nomināciju nesēji. Šķiet, ka ekspertu izvēlēs šoreiz vairāk ir dominējusi vēlme parādīt atšķirīgas tendences, pieejas un paaudzes, nevis kopējā ainavā izcelt atslēgas punktus un nozīmīgākos pavērsienus. Tas nav viegls uzdevums, un "ārpuses" skatienam, protams, nevajadzētu piešķirt izšķirošo lomu, taču mani kā skatītāju nepamet sajūta, ka esam kļuvuši pārlieku inerti un dialogu ar ārpasauli neviens pat necenšas veidot. Varbūt godīgāk būtu bijis nominēt tikai sešus finālistus – kā notika 2023. gadā –, ja šāds skaits labāk atbilst Purvīša balvas ambīcijām.
Patveršanās naivumā
Līdzīgi kā citus gadus, arī šoreiz viens no grūtākajiem uzdevumiem ir pārnest nominētos darbus un izstādes uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) zāli, jo darbiem jāiedzīvojas ne tikai jaunā fiziskajā, bet arī jaunā uztveres un naratīva telpā. Mākslas darbi jaunos izstādīšanas apstākļos (izstādes mākslinieks Martins Vizbulis) gluži kā dzīvi organismi ietekmē cits citu – un arī skatītāja lasījumu. To autentiskais iespaids līdz galam nav rekonstruējams, lai cik rūpīgi tiktu saglabāti oriģinālās izstādīšanas vides fiziskie parametri. Savdabīgi, ka ar šo arhitektoniski specifisko aspektu spēlējas gan šīgada izstādes dalībnieki, gan virkne citu aktīvi strādājošu Latvijas autoru.
Interese par mijiedarbību ar telpu, vietai pielāgotu mākslu, iespējams, izriet no mūsu laikmetīgās mākslas DNS un vēsturiski nosacītajiem apstākļiem – laikmetīgā māksla, kā zināms, ir veidojusies padomju apstākļos, kuros dizaina nozares bija ideoloģiski mazāk "pieskatītas", līdz ar to tika pieļauti lielāki eksperimenti ar mākslas formu, medijiem un vēstījumiem. Laikmetīgās mākslas vēsture Latvijā aizsākās ar autoriem, kuru akadēmiskā izglītība bija saistīta ar dizaina sfērām.
Šis fakts Latvijas laikmetīgās mākslas pirmsākumiem piešķīra funkcionālus vaibstus, kuru pamatā ir nepieciešamība risināt kādu formas uzdevumu, un šķiet, ka šis neapzinātais uzstādījums ir saglabājies līdz šodienai. Tas arī nostiprinājis formas konceptuālisma virzienu, ko redzam dominējam gan ikdienas izstāžu dzīvē, gan 2025. gada Purvīša balvas izstādē. Finālistu darbos ir izteikti jūtama interese par formu, materiālu un mākslas mediju līdz tā pamatelementiem, kuri tiek šķetināti, dekonstruēti un pārstrukturēti, paplašināti un reducēti vienlaikus (Elza Sīle, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Indriķis Ģelzis, Paula Zvane).
Pasaulē, kas arvien vairāk virtualizējas un dematerializējas, tādi lielumi kā materialitāte, vizualitāte, fizikalitāte un priekšmetiskums mākslas valodā iegūst arvien spēcīgāku skanējumu. Ar to ir pilna arī Purvīša balvas 2025 izstāde, zināmā mērā atgriežoties pie mākslas sākotnējiem impulsiem. Šādi manifestējas vēlme patverties pirmatnējībā, varbūt pat naivumā, ko sniedz attēlošanas process. Līdz ar to lielākajā daļā finālistu darbu centrālais virzītājspēks ir attiecības starp mākslinieku un mākslu. Vienkārši un sarežģīti vienlaikus.
Trauksmes stīgas
Otra nosacīti vienojošā ir atmiņu un personīgu emocionālo naratīvu tēma – autori meklē mentālo procesu saiknes ar apkārt esošo vizuālo kultūru (Krišs Salmanis, Luīze Rukšāne, Ieva Kraule-Kūna). Vai izstādē redzamos darbus var uztvert kā spilgtas laikmeta liecības, un, ja tā, kas tieši ir tas, ko tie notver vai atbalso? Nav šaubu, ka zināmā mērā ikviens mākslas darbs ietver kaut ko no radīšanas laika gara vai konkrētām norisēm, bet atbilde uz manis uzdoto jautājumu drīzāk ir negatīva. Šie darbi varētu tikt izstādīti gan 2025., gan 2015. gadā.
Tikai Kriša Salmaņa izstāde reflektē par pēdējo gadu galveno notikumu – karu Ukrainā – un tā nospiedumiem mūsu dzīvē. Elzas Sīles sākotnēji postapokaliptiskā ainava reducēta daudz kompaktākos izmēros un raisa pavisam citādas asociācijas nekā oriģinālais darbs Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Trauksmes stīgas ir jūtamas arī citu autoru darbos, bet daudz abstraktākā vai privātākā līmenī. Tas piesaka vēl vienu Latvijas pēdējo gadu mākslas virzību raksturojošu īpašību – intereses trūkumu par ārpasauli (un ar to es nebūt nedomāju tikai sociālo realitāti vai dokumentālas prakses). Ilgtermiņā šīs mūžīgās pašrefleksijas nogurdina un atkārto vienu un to pašu formulu uz riņķi.
Kopsavelkot jāteic, ka ikkatra finālista darbs atsevišķi šķiet intriģējošs un aptuveni puse no finālistiem noteikti būtu arī manu 2023./2024. gada spēcīgāko mākslas pārdzīvojumu sarakstā. Taču kopējam salikumam pietrūkst jaudas. Izstāde raisa sajūtu, ka ekspertu atlasītais finālistu loks bijis iecerēts pēc iespējas dažādāks, it kā piemeklējot katrai dažādības šķautnei latviešu mākslinieku, kurš to vislabāk spētu reprezentēt. Paradoksālā kārtā tieši caur šo daudzveidību ir iezagusies vienmuļība, ko var tulkot arī kā hronoloģisku īpatnību. Sākotnēji Purvīša balvai pārmeta pārlieku turēšanos pie "klasiskajām vērtībām", pusmūža un klasiķu vecuma mākslinieku nominēšanu, savukārt pēdējos gadus raksturo vēlme lūkoties horizontāli, pat nedaudz izolēti no kopējās procesu dinamikas, it kā cenšoties skatītāju pārsteigt ar savu izvēli. Pievērst uzmanību tam, kas varētu neatbilst Purvīša balvas formātam. Un šāda pozīcija šķiet atbilstoša balvas vēlīnās pusaudzības vecumam. Ceru, ka tomēr piedzīvosim tās attīstību arī nākamajās fāzēs.
Purvīša balvas pasniegšanas ceremonija notiks piektdien, 23. maijā.
Purvīša balva 2025
Kandidātu izstāde
LNMM līdz 8. jūnijam