18. novembrī Tallinas Starptautiskajā kinofestivālā Melnās naktis pasaules pirmizrādi piedzīvoja režisores Alises Zariņas otrā spēlfilma Flesh, Blood, Even a Heart, kura uz Latvijas kinoteātru ekrāniem nonāks 2026. gada februārī. Filmas nosaukuma iespējamais variants latviešu valodā – Iekšas un arī sirds. Tas ir stāsts par galvenās varones Līvas (Ieva Segliņa) attiecībām ar tēvu, kurš nav realizējies kā mākslinieks, bet pārliecinoši realizējies kā alkoholiķis un pēkšņi atgriežas viņas dzīvē. Līvas pašapziņa, romantiskās attiecības un dvēseles miers tiek satricināts. Lai arī galvenā varone to nevēlas atzīt, visas traumas laiks nedziedē. Dažas paliek ar mums neatkarīgi no tā, cik ļoti mēs vēlamies piedot, pieņemt vai vismaz kļūt pietiekami ciniski, lai varētu par tām pasmieties.
Filmā Flesh, Blood, Even a Heart galvenās varones Līvas tēvs pēkšņi atgriežas viņas dzīvē un atmiņu uzplaiksnījumos. Pagātnes epizodē ir redzami aktieri Eduards Johansons un Ērika Vilsone. Publicitātes foto
"Tāpat kā iepriekšējos darbos, man ir svarīgi turpināt stāstīt savas paaudzes stāstu, uz smagām tēmām skatoties caur gaišu, vieglu un humorpilnu prizmu," uzsver Alise Zariņa, kuras darbu vidū ir spēlfilma Blakus (2019), dokumentālā filma Divas strīpiņas (2020) un seriāls Asistente (2024; kopā ar režisori Lieni Lindi). Ar Alisi Zariņu satiekamies pēc viņas atgriešanās no Tallinas – pilsētas, kurā viņa savulaik studējusi un regulāri apmeklējusi Melnās naktis. "Tallina ir tā vieta, kurā es sāku saprast, kāpēc veidot kino," piebilst režisore.
Pirms jūsu debijas spēlfilmas Blakus pirmizrādes atklājāt, ka operators Jānis Andrejevs ir bijis tas, kurš piezvanījis un teicis: klau, es ļoti gribu taisīt kino, darām kaut ko! Kas pamudināja uzņemt filmu Flesh, Blood, Even a Heart?
Kad domāju par nākamo filmu, man bija vairāki impulsi šī stāsta radīšanai. Viens no tiem bija slimnīcas vide, ar kuru man nācās saskarties kā tuviniecei un kurā visu laiku nepameta sajūta, cik daudz traģikomiskā ir tajā, un stāstnieks manī sāka piefiksēt dažādas sīkas detaļas. Otrs impulss bija atsvešinātās tēvu un meitu attiecības, kuras līdz šim nav tikušas šķetinātas Latvijas spēlfilmās un par kurām man bija stāstījušas vairākas draudzenes un paziņas. Viņas bija gājušas cauri līdzīgai pieredzei, kad viņu dzīvē klātneesošais tēvs bija nonācis kritiskā stāvoklī un viņas saskārās ar neatrisinātu jautājumu sajūtu.
Vai stāstnieks jūsos ļauj dzīvi uztvert traģikomiskāk? Vai visu laiku veicat piezīmes?
Es tikko lasīju amerikāņu rakstnieces Džoanas Didionas grāmatu Maģiskās domāšanas gads par sērām pēc sava vīra nāves. Tajā ir minēts – tas, vai tu vari vai nevari kaut ko uzrakstīt, ir atkarīgs no tā, vai tu veic vai neveic piezīmes. Man arī nav tik brīnišķīga atmiņa, lai visu atcerētos, un jau pēc tam darbā es ieraugu kaut ko no saviem pierakstiem. Esmu novērojusi – ja pie tevis pienāk cilvēks un saka: "Klausies, man ir ideja filmai!", deviņdesmit piecos procentos tā ir slikta ideja. Ja pie tevis pienāk cilvēks un sāk stāstīt personisku stāstu, kuru viņš, iespējams, nevienam nav stāstījis un nemaz nav gribējis to darīt, tajā visdrīzāk ir filma.
Savā Instagram kontā rakstāt, ka gribējāt, lai jūsu filmas pirmizrāde notiktu tieši 18. novembrī. Kāpēc? Vai festivālos var izvēlēties datumu?
Zināmās robežās var, bet es uzreiz producentei pateicu, ka gribu pirmizrādi 18. novembrī. Skaidrs, ka filma Flesh, Blood, Even a Heart nav par to, bet es izvēlējos šo datumu, jo man šķiet, ka saruna par kolektīvajām vai personiskajām traumām ir nepieciešama mūsu neatkarības kontekstā un ir svarīgi paplašināt patriotisma jēdzienu šajā laikā.
Kā jūs izjūtat filmā aplūkotās traumas valstiskā līmenī?
Viens no recenzentiem pēc pirmizrādes uzrakstīja par maldīšanos pa slimnīcu kā metaforu mēģinājumam izkļūt ārā no pagātnes. Tā ir jauka sajūta, ja kāds ir formulējis vārdos to, ko tu esi domājis. Man šīs filmas sakarā patīk teikt – es ceru, ka šī ir pēdējā tādu tēvu paaudze un ka ir mainījies un turpina mainīties ārējo apstākļu kopums, jo ne jau viņi individuāli ir vainīgi tajā, kas ar viņiem ir noticis, viņi ir sistēmas salauzti cilvēki. Es vainoju Padomju Savienību par daudz ko, arī par šo uzspiesto vājumu un nespēju radīt, uzturēt un saglabāt attiecības un rakstīt savus dzīves scenārijus.
Vai runāšanu par smagām tēmām, skatoties caur gaišu, vieglu un humoristisku prizmu, var jau uzskatīt par jūsu rokrakstu?
Pašlaik esmu iekāpusi nākamo problēmu laukā, jo tikko ir tikuši atbalstīti mani nākamie divi projekti, no kuriem viens skar kara sākumu un otrs – paliatīvo aprūpi. Mana draudzene kinokritiķe jautāja, vai filmas budžetā būs iekļauta arī mana psihoterapeita apmaksa. Es pieteicu šos projektus ar līdzīgu skatījumu uz lietām, bet man šķiet, ka tas būs solis prom no tā. Arī filmā Flesh, Blood, Even a Heart uz montāžas galda bija vairāk joku, nekā to ir galaversijā, jo mēs daudz ko izņēmām ārā un meklējām balansu starp nopietno un nenopietno. Pirmizrādē varēja just, ka skatītāji taustās: vai te drīkst smieties vai nedrīkst? Man gribas atteikties no gegiem, bet nepazaudēt vieglumu.
"Man gribas atteikties no gegiem, bet nepazaudēt vieglumu," uzsver režisore Alise Zariņa. Attēlā – Alise Zariņa filmas Flesh, Blood, Even a Heart uzņemšanas laikā. Publicitātes foto
Vai jaunās filmas scenārijs veidojās no draudzeņu un paziņu stāstiem?
Scenārijs ir stāstu mozaīka – man ir piefiksēti arī intensīvās terapijas un slimnīcas pacientu tuvinieku stāsti. Pāru attiecības ir vairāk balstītas sajūtās, un jauniešu dialogus es pierakstīju, sēžot šeit (intervija notiek kultūras telpā Ex Libris – I. A.). Kad mēs ar jaunajiem aktieriem gājām tiem cauri, viņi teica: tajos ir tik daudz anglicismu! Mēs tā nerunājam! Es atbildēju: jūs tieši tā runājat. Bet mēs samazinājām tos uz pusi, jo uz ekrāna tie patiešām šķita pārspīlēti. Tādā ziņā dzīvē ir...
...ir vēl trakāk.
Dzīve ir valdzinoša, jo dzīvē ir vēl trakāk. Kādā piektdienas vakarā es nokļuvu traumpunktā Gaiļezerā, skatījos un domāju: kāpēc nekā no tā nav manā filmā? Tā ir pilnīgi vaniļa salīdzinājumā ar novēroto. Tajā vajadzētu ielikt vēl to un to, bet tad vienā brīdī secini, ka dzīvē notiekošās lietas uz ekrāna varētu izskatīties kariķēti, un tas mani nebeidz pārsteigt.
Varbūt filma zaudētu savu metaforisko līmeni?
Iespējams, arī Ievas Segliņas varone Līva ir nevis unikāls tipāžs, bet gan situācijas simbols, jo tā ir sajūtu filma kā mēģinājums noķert subjektīvo un vienlaikus universālo realitāti.
Kā jūs izvēlējāties Ievu Segliņu?
Sākumā meklēju nedaudz vecāku aktrisi un Ieva Segliņa nebija manā redzeslaukā, taču man viņu ieteica, mēs satikāmies, un kļuva skaidrs, ka viņa ir īstā. Ievai ir izteiksmīga seja ar brīnišķīgu mikromīmiku. Viens no lielākajiem komplimentiem, ko filma ir saņēmusi, ir tieši par viņas darbu. Ārkārtīgi reti sanāk strādāt ar izcilu aktieri, kurš nav pārfilmēts un kurš nav teātra sabojāts.
«No mums tiek sagaidīts, ka spēsim tikt galā ar pagātni un rast kādu burvju risinājumu bērnībā piedzīvotajam,» saka režisore Alise Zariņa. Filmā Flesh, Blood, Even a Heart ar šo uzdevumu mēģina tikt galā Ievas Segliņas atveidotā varone Līva (attēlā). Publicitātes foto
"No mums tiek sagaidīts, ka spēsim tikt galā ar pagātni un rast kādu burvju risinājumu bērnībā piedzīvotajam," saka režisore Alise Zariņa. Filmā Flesh, Blood, Even a Heart ar šo uzdevumu mēģina tikt galā Ievas Segliņas atveidotā varone Līva (attēlā). Publicitātes foto
Turklāt viņas varones dzīvei ir zināmas paralēles ar viņas pašas dzīvi.
Jā, Ieva Segliņa to ir minējusi pati, tāpēc varu atkārtot, ka viņai tas bija personisks stāsts. Man bija prieks, ka viņa varēja atbraukt uz pirmizrādi Tallinā un redzēt sevi uz ekrāna, viņa par to bija neprātīgi satraukusies. Man šķita, ka tas viņai kļuva par atvieglojumu un ka viņa profesionāli un arī emocionāli palaida vaļā šo stāstu, nevis pārdzīvoja vēlreiz. Viņa bija laimīga par vieglumu, kas ir filmā. Ieva Segliņa ir brīnišķīga aktrise, bet komēdija nav pirmais vārds, kas nāk prātā, domājot par viņas lomām.
Ko nevar teikt par Leonardu Ķesteri!
Jā, viņa parasti tiek izvēlēta raksturlomām komēdijā vai farsā, bet man patīk aktierus vērst citā virzienā, nekā ir ierasts. Arī šajā filmā Leonarda Ķestere nenoliedzami ir komiska varone, bet no viņas laužas ārā trauslums, kas man šķiet atbruņojošs.
Pasaules kino ir brīnišķīgi piemēri ar komiķiem dramatiskos darbos.
Piemēram, Jānis Jarāns režisores Elzas Gaujas spēlfilmā Pastkarte no Romas. Viņš lauž sirdis.
Seši gadi starp vienu spēlfilmu – Blakus – un otru. Vai tik ilgai pauzei bija idejiski vai finansiāli iemesli?
Man šķiet, ka pauze nemaz nebija tik ilga, jo sākumā bija pandēmija, kas visu paralizēja. Jau 2021./2022. gadā sākām rakstīt scenāriju, un tam ir nepieciešami apmēram divi gadi. Pa vidu vēl bija daudzsēriju filma Asistente kopā ar režisori Lieni Lindi, turklāt Latvijas kino neļauj izdzīvot no viena projekta līdz otram, un paralēli tiem ir jādara arī kaut kas cits. Protams, tas ir režisora lāsts, ka tu sāc rēķināt savu mūžu filmās – cik tev to vēl ir palicis? Vai uz vecumu pietiks izturības? Vai būs vajadzīgais prāta asums?
Skarbi.
Es cenšos tā nedomāt, bet vidēji filmas radīšanai ir vajadzīgi četri pieci gadi ar nosacījumu, ka tu uzreiz saņem atbalstu.
Cik ilgi filmējāt Flesh, Blood, Even a Heart?
Divdesmit sešas dienas divos posmos – vasarā un ziemā. Mēs filmējām Gulbenes un Balvu slimnīcā, un tā bija interesanta saskarsme ar vietējiem iedzīvotājiem. Kāds vīrietis nofilmējās pacienta lomā un izstāstīja to visai pilsētai, nākamajā dienā viņš atbrauca ar velosipēdu un teica, ka vēlas nofotografēties ar režisori. Bija vairāki sirsnīgi brīži, kad cilvēki nāca mums pretī un daudz ko palīdzēja.
Kāds ir filmas tālākais liktenis?
Jāskatās, kāda būs interese pēc Tallinas kinofestivāla, jo viena lieta ir pozitīvas atsauksmes, bet otra – iespēja to parādīt ārpus Latvijas. Par pirmo man ir milzīgs prieks, jo tas nav tipiski, ka no Baltijas filmu skates darbiem kāds tiek pamanīts visos svarīgākajos ASV kinomedijos: The Hollywood Reporter, Variety, Screen Daily un Roger Ebert. Viens no maniem jautājumiem bija, vai filma var ieinteresēt citus, jo tai ir specifiskas lokālas iezīmes.
Vai jūs varētu pastāstīt par iepriekš pieminētajiem nākamajiem diviem projektiem?
Tikko ir noslēdzies Nacionālā kino centra filmu attīstīšanas projektu konkurss, kurā tika atbalstītas divas manas ieceres. Dokumentālā filma Paši pēdējie/The Last Resort ir saistīta ar aizsākto darbā Flesh, Blood, Even a Heart, jo es gribu paskatīties vairāk tieši uz medicīnas tēmu un to, kā ir būt šajā sistēmā un kā tā mainās. Man ir daudz stāstu un daudz jautājumu. Nezinu, vai es to nenožēlošu, jo tā ir patiešām smaga teritorija, kurā iet iekšā. Savukārt kopā ar Elizabeti Lukšo-Ražinsku mēs rakstām spēlfilmas Nav miera/Not My War scenāriju par mūsu neseno vēsturi un jauno patriotismu. Vēlos pievērsties tēmai, kā pēdējos gados ir mainījies veids, kā mana paaudze un jaunāki cilvēki tver savu valsti, – kad esmu ārzemēs, šī tēma īpaši aktualizējas. Interesanti, ka Latvijā esmu "kreisa, kreisa, kreisa", bet Francijā vai Portugālē cilvēki uz mani skatās ar zināmām šaubām – vai manī nav par daudz nacionālisma iezīmju, it īpaši, runājot par Ukrainas tēmu.
Mēs esam tajā Latvijas kino brīdī, kad mums ir jāmēģina stāstīt savus stāstus uz ārpusi, jo joprojām eksistē saskares problēmas starp Rietumeiropu un Austrumeiropu. Negribu saukt šīs valstis par postpadomju valstīm, jo tas uzliek zīmogu, no kura mēs pamazām tiekam vaļā. Es aizeju Parīzē uz dokumentālo filmu Soundtrack to a Coup d’Etat, kura ir nominēta ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars un kurā Ņikita Hruščovs kritizē koloniālismu. Tajā brīdī man šķiet, ka mans darbs ir skaidrot, kā mēs to redzam un ka tas ir pilnīgi citādi.
Vai esat definējusi šo jauno patriotismu?
Nacionālisms nozīmē sevis uzskatīšanu par pārāku nekā citi, un pats jēdziens ir pielādēts ar negatīvām konotācijām, savukārt patriotisms ir par vēlmi padarīt savu valsti labāku, bet šajos politiskajos apstākļos ir sarežģīti kritizēt Latvijas parādības – vienalga, vai mēs runājam par jauno budžetu, veselības aprūpi vai sociālo nevienlīdzību. Mēs nevaram kļūt par populistiem, kuriem viss ir slikti un projekts Latvija ir izgāzies. Tas ir ārkārtīgi bīstami. Taču mēs nevaram dzīvot ilūzijās. Mums ir jāatrod veids, kā spēt gudri runāt par savu valsti, saskatot nepilnības un vēloties tās atrisināt. Daudziem no mums mainījās domāšana pēc 2022. gada februāra, kad no jauna sajutām lietu trauslumu un vienotību. Ar laiku atgriezās šķelšanās, naids, bailes un viss noplaka, bet šis brīdis mums lika padomāt, kā nosargāt savu valsti un kā padarīt to labāku.
Vai redzat kādu platformu šīs konstruktīvās kritikas paušanai? Vai arī katrs ar to nodarbojas, strādājot savā profesijā, piemēram, veidojot filmas?
Mums ir jāsaredz šī iespēja. Es biju viens no cilvēkiem, kas bija iesaistījies Stambulas konvencijas atbalsta organizatoru grupā. Daudz runāju ar kultūras cilvēkiem un citiem, un viņiem ir vēlme atrast veidu, kā izpausties, bet man nav atbildes uz jautājumu, kā tas varētu notikt. Decembra sākumā Viļņā apmeklēju lietuviešu režisora Karoļa Kaupiņa un domubiedru rīkoto forumu How to Jump from the Boiling Pot?, kura mērķis bija akcentēt, ka Austrumeiropas valstīm ir līdzīgas politiskās problēmas, un pētīt ceļus, kā izmantot kultūras pretestību, lai palīdzētu veidot noturīgāku demokrātiju. Forumā katrs dalījās ar savu pieredzi.
Kādreiz sava viedokļa paušanai aktīvi izmantojāt sociālo tīklu X.
Kopš neizmantoju sociālo tīklu X, mana dzīves kvalitāte ir uzlabojusies. (Smejas.) Ik pa laikam es kaut ko ierakstu, bet nelasu komentārus un nevienam neatbildu. Es tikai ieeju un nododu informāciju ar cerību, ka tā sasniegs adresātu. Kad izej no sociālo mediju burbuļa, kurā notiek galējību spēle, tu redzi, ka cilvēki joprojām ir apjukuši un satraukušies. Atceros, ka 2022. gada februārī mēs braucām meklēt filmēšanas vietas. Sēdējām mašīnā un domājām: ko mēs te vispār darām?! Kad pie manis atnāca Elizabete Lukšo-Ražinska ar filmas Nav miera ideju, man šķita, ka ir jārunā par šo sajūtu, kas vēl nav pārgājusi, – ko tu kā mākslinieks vari paveikt. Tā ir mūsu atbildība – domāt, runāt un ietekmēt.
Vai uzskatāt Stambulas konvencijas atbalsta akciju par veiksmīgu piemēru?
Domāju, ka tā konkrētajā brīdī pārliecināja cilvēkus, ka viņi var ietekmēt procesus un tie var apvienot dažādus cilvēkus un dažādas organizācijas. Man draugs teica, ka viņš nav redzējis mierīgākus protestus kā Latvijā un ka desmit tūkstošu apklust, lai varētu izsaukt ārstu pie cilvēka, kam kļuvis slikti. Mēs varam būt empātiski un vienoti – no cilvēkiem gados līdz jauniešiem. Viena no Stambulas konvencijas atbalsta akcijas organizatorēm bija 23 gadus veca meitene, kura iznesa lielāko smagumu.
Es vispār ticu mūsdienu jauniešiem un nebeidzu to atkārtot katrā intervijā. Viņi nebaidās runāt. Te varam apmest apli un atgriezties pie filmas Flesh, Blood, Even a Heart, kurā jaunieši reflektē par dažādām tēmām un ir gudrāki par mums. Taču ir jautājums, vai viņi šajā valstī sajutīsies vajadzīgi, jo mums ir niķis kritizēt cilvēkus par jaunību. Ja negribam, lai viņi brauc prom, mums ar viņiem ir jāsarunājas un jādomā, kā to darīt, piemēram, par obligāto dienestu tu vari pateikt: "Jūs esat tie, kas var šo valsti aizstāvēt." Bet tikpat labi var teikt: "Tie mīkstie, kas dzer auzu piena lati, nevarēs noturēt ieroci rokā." Mēs zinām, uz ko viņi atsauksies un uz ko ne. Kad būšu veca sieviņa, teikšu: "Jaunieši? Viņi visu atrisinās!" Taču pagaidām šķiet negodīgi visu nākotni uzkraut uz viņu pleciem.