Spēlēt koncertu divās daļās, kurā pirmajā skan jaunais materiāls un otrajā – kaut kas publikai jau zināmāks, nav tik ierasta prakse kā vienā garā "taimā" miksēt visu, bet teātrim piestāv starpbrīdis. Tomēr šai gadījumā, ņemot vērā Jāņa Šipkēvica jeb Shipsea 40 gadu jubileju augusta beigās, kad notika koncerti Apgaismo mani Dailes teātrī, otrajā "cēlienā" skanēja plašāks atskats uz iepriekšējos gados paveikto, arī 2002. gadā Rīgas Doma kora skolas audzēkņu izveidoto vokālo grupu Cosmos, kas jau ilgi nebija kopā uzstājusies. Šīs apvienības parādīšanās uz skatuves (tās sastāvā Jānis Šipkēvics kļuva pazīstams ne tikai Latvijā vien) kļuva par koncerta kulmināciju no klātesošās publikas sajūsmas viedokļa, atsaucot atmiņā arī bērnišķīgi rotaļīgo a cappella dziesmiņu par podiņu un vāciņu. Bet viss plūst un mainās. Tās ir tikai jaukas atmiņas. Realitāte ir tagad. No muzikālās ekstāzes sagādāšanas viedokļa (klausītāji neplaukšķina, bet sastinguši klausās) koncerta virsotne bija otrās daļas sākumā Jāņa Šipkēvica vienatnē izpildītā Viju vēju, izdziedot un fiksējot vairākas balsis, pamainot tonalitātes, melodijas, intonācijas, klājot tās pāri citu citai, lai veidojas arī dramaturģija, līdz skan daudzbalsīgs vokālais ansamblis, – Jānis Šipkēvics viens pats ir vesels kosmoss.
Ne vienmēr jāsmejas
Otrās daļas ievads atsauca atmiņā koncertus, kas savulaik notikuši Stricka villā, bet jo īpaši – Piena festivālā Kultūras pilī Ziemeļblāzma pirms astoņiem gadiem, kurā Shipsea skatuves partneri bija Matīss Čudars ar ģitāru, Ivars Arutjunjans pie bungām, Rūdolfs Macats pie taustiņinstrumentiem, Elizabeta Lāce ar arfu, Lennarts Heindels ar čellu un Shipsea ar savu balsi peldēja viņu mūzikā gluži kā Niks Keivs pa savu fanu saudzīgajām rokām nesen redzētajos koncertos Lietuvā un Igaunijā. Mūziķu saspēle bija tik izcila, ka koncerts ar savu noskaņu pat atgādināja Radiohead dalībnieku Toma Jorka un Džonija Grīnvuda pandēmijas laikā izveidotās apvienības The Smile uzstāšanos šī gada sākumā Londonā, kas tiešraidē bija skatāma visā pasaulē.
Protams, šis 2014. gada koncerts bija adresēts mūzikas baudītājiem, nevis patērētājiem, kuriem vajag "ko vieglāku", vēlams arī jokus. Tas bija novērojams arī Dailē, kur apmeklētājiem bezmaz vai pietika, ka Jānis Šipkēvics parāda pirkstu, lai sāktu smieties, it kā būtu atnākuši uz kādu humora šovu. Var jau būt, ka tuvākajās rindās sēdošie nolasīja no koncerta varoņa sejas izteiksmes, ka viņš cenšas šos sasmīdināt, bet frāzes, kaut vietām neveiklas un krietni par daudz (ne viņam vienam šāds niķis izrunāties no sirds), pēc jokiem gluži neizklausījās.
Sapnis, kas izsapņots
Jāņa Šipkēvica galvenais kapitāls ir izglītība un vokāls, ar ko varētu kalnus gāzt un atrast darbu jebkurā pasaules vietā (kaut gadās arī neveiksmes, piemēram, Andra Gaujas filmas Nekas mūs neapturēs tituldziesmas izpildījums). Labāko dziesmu rakstīšanā viņam lielākoties piepalīdzējuši citi: Cosmos repertuārā bija daudz kaverversiju, bet arī daži izcili oriģinālgabali, grupā Instrumenti – Reinis Sējāns, un dziesma Zemeslodes, manuprāt, joprojām ir visskaistākais viņu kopdarbs, kas izskanēja arī koncertā. Tāpat kā, protams, Apēst tevi, jo caur Džemmas Skulmes gleznām mūs uzrunājošo jaunāko albumu hiti Visā visumā Visums ir viss un Visa par daudz, kas bliež ar stadiona jaudu kā Muse, vēl gana svaigi, lai par tiem būtu jāatgādina. Tāpat nav jēgas pārcilāt vēsturi, ko nevienam nevajag, – visi tie Instrumentu centieni izlikties par islandiešiem, kas dzied lielākoties angliski, kļūstot par Reinsi un Shipsi, jo Sigur Rós sastāvā taču bija un joprojām ir Jonsi. Lieliska pieredze, protams, šai sapņu zemē paciemoties un pastrādāt, bet ne Sigur Rós, ne Bjorka no Latvijas nevienam nav vajadzīga, kā tikai druscītiņ mums pašiem – tā tīri pašapziņas celšanai, lai palepotos, ka mākam gana kvalitatīvi kopēt, tāpēc esam pilnvērtīga un mūzikas industrijā konkurētspējīga Eiropas Savienības valsts.
Komandas darbs
Jaunajā programmā un arī otrajā koncerta daļā iesaistītie instrumentālisti un piedziedātāji ir praktiski viss Imanta Kalniņa veco dziesmu spēlēšanai izveidotā kolektīva Nepāriet profesionāļu sastāvs – Miķelis Putniņš ar ģitāru, Rūdolfs Dankfelds pie sitamajiem instrumentiem, Kārlis Josts ar basiem. Duetā ar Jāni koncertā divreiz iemirdzas Aminata, apsveicams ir mēģinājums iesaistīt talantīgo latgaliešu reperi Ūgu, tomēr visai kaitinošajās rindās Apēst tevi garā: "Tu manā dzīvē liki sevi ar lielu švunku / Un manos sānos devi mīlestības dunku" –, šķiet, drīzāk spētu iejusties Ilze Fārte jeb Būū.
Instrumentos Jānis Šipkēvics ar Reini Sējānu, vismaz abos pēdējos albumos, kā trešajam spēkam iesaistoties arī producentam Gatim Zaķim, veido kvalitatīvu popmūziku, bet iepriekšējos solodarbos darījis, ko sirds liek. Jaunais albums Apgaismo mani ir kā vidusceļš – vai no zelta, to rādīs laiks. Piedevām vēl Jānis turpina projektā Nepāriet iesākto jauno solistu pieaicināšanu, vienlaikus pats smeļoties iedvesmu un kļūstot par tādu kā krusttēvu jaunām dziedātājām, parādot viņas savai ar Cosmos un Instrumentiem uzaudzētajai auditorijai. Līdzīgi kā Prāta vētra šogad augustā uzaicināja par iesildītāju Jāni Šipkēvicu, lai atgādinātu par viņa pēc nedēļas gaidāmo koncertu saviem 45 000 klausītāju Mežaparkā. Vēl nedēļu pirms savas programmas izskanēšanas viņš par pilnu Dailes teātra Lielo zāli trijos koncertos pēc kārtas 30. un 31. augustā nav iedrošinājies pat sapņot, jo cilvēki biļetes tagad pērk pēdējā brīdī, tādējādi pārbiedējot organizatorus un mūziķus.
Atskatoties uz Jāņa Šipkēvica divdesmit gados paveikto, šis koncerts izvērtās par tādu kā godināšanas pasākumu, kādi uz šīs pašas Dailes teātra skatuves savulaik notikuši aktieriem apaļās jubilejās. Paveiktā ir daudz, bet vēl jau laika diezgan, lai tas nebūtu viss, turklāt tagad ir puslīdz skaidrs vismaz tas, kā nedarīt.