Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +2 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Visi un visas. Ingas Gailes dzejas krājuma un varbūt ka mēs visi izdzīvosim recenzija

Jaunākajā Ingas Gailes dzejas krājumā un varbūt ka mēs visi izdzīvosim sievietes pasaule un vīrieša pasaule tiek pretnostatītas un šoreiz pat vēl vairāk polarizētas

Inga Gaile paliek uzticīga savām tēmām un iet soli tālāk. Jā, tā ir sievietes pasaule, ko ielenc un iegrožo netaisnība; tā ir arī empātiska līdzjūtība pret jebkuriem valdošā diskursa pabērnu lomā atstātajiem, un valdošais diskurss te ir varas pasaule, kas asociēta ar vīrieša pasauli. Vai vīrieši ir no Marsa un sievietes no Veneras vai citurienes, skaidrs ir viens, ka šīs divas pasaules savā starpā saskaras, pārklājas, bet pārāk labi nesaprotas, proti, tā pirmā nesaprot to otro, par spīti tam, cik smagi un netaisnīgi vai maigi un mīloši jūtas otrā. Jaunākajā Ingas Gailes krājumā un varbūt ka mēs visi izdzīvosim abas šīs pasaules tiek pretnostatītas un šoreiz pat vēl vairāk polarizētas. "Sieviešu jautājums mums šķiet neērts un nesaprotams."

No sāpju alejām līdz jūrai

Inga Gaile lielākas parādības personificē un skata caur cilvēka un savu pieredzi, visu mērojot pēc iekšējās izpratnes un vērtību barometra. Dažkārt tas izpaužas kā drosme un dusmīgums runāt, patiesībā ne tikai runāt, bet piecelties un kliegt vai ilgstoši un nenogurstoši atkārtot savu sakāmo – lai gan visi to sen jau dzirdējuši, līdz pārmaiņām vēl nav nonākuši, tāpēc autorei ir jāturpina pētīt šīs tēmas: sevī, savos dzejoļos, romānos, stāvizrādēs, sabiedriskā aktīvismā, tādējādi savu personīgo skatījumu paplašinot no subjektīvā uz kopienas, varbūt pat sabiedrības mērogu: "Ja jums uzticēts teikt patiesību, runājiet tirgus laukumos."

Inga Gaile vairs nav dzejniece vai dramaturģe, vai rakstniece, vai komiķe (?), bet visas šīs dažādās šķautnes ir daļa no viena veseluma, kas pārstāv konkrēto viedokli jebkurā no šīm lomām un jebkurā no performatīvajām situācijām. Tas jau sen šķērsojis personīgo un teksta robežu un kļuvis par ierosmi runāt arī citām un citiem, iestāties par sevi un citiem, cīnīties pret veco pasaules kārtību, izplēst vietu arī tādiem kā Ingas Gailes stāstītāji, liriskie es un poētiskos tekstos žēlotie un aizstāvētie. Ingas Gailes rīcībakts svārstās amplitūdā starp infantilu naivumu (žēl, ka stārķis apēd dzīvas vardes un tiek nogalinātas skudriņas), mātes Terēzes sindromu un jauno dusmīgo sievieti, kura apgreidojusies līdz jaunai fīčai – runāt par savu seksuālo gribēšanu tikpat atklāti, kā tas līdz šim piedēvēts tikai maskulīnajam diskursam.

Līdzīgu tendenci lasītāji varēja uztvert autores iepriekšējā no pašas pieredzes atvasinātajā romānā Jaukumiņš (2023), kas vēsta par sievieti, kura ir situācijā, kad bērni ir jāaudzina vienai, tomēr romānā lasītājam tiek sniegta unikāla iespēja dzirdēt galvenās varones slēptās domas, tostarp atzīšanos savās nesātīgajās seksuālajās dziņās un iekārē. Soli tālāk Inga Gaile sper jaunajā dzejas krājumā, liriskajam es brīdī, kad visapkārt rit karš, fantazējot par pirkstiem savā vagīnā. Viņa atklāti – un ironiski? – ļauj lasītājam dzirdēt šo iekšējo balsi, kas skan aiz tās sievietes pasaules fasādes, kuru redz maskulīnais diskurss. Tādējādi ļaujot nolaist to spiedienu, kuram sieviete ir bijusi vēsturiski pakļauta gadu simtiem, tūkstošiem. Par spīti tam, venera tomēr ilgojas marsa, "ļoti ilgojas – no sāpju alejām līdz jūrai".

Grēksūdzes diskurss

Inga Gaile izmanto arī negatīvo estētiku, lai ar naturālistisku tēlu palīdzību pievērstu lasītāja uzmanību šokējošām parādībām visapkārt un savā ziņā apraudot cilvēci, kas, atkārtodama vēsturi, kārtējo reizi sasniegusi ievērojamu degradācijas līmeni, par kuru inteliģenti un empātiski cilvēki ir šokā. Ukrainā notiekošais karš neienāk Ingas Gailes poētiskās pasaules centrā, tomēr tā iznīcības mākonis apēno dzejoļus, kuros viņa runā par sev pazīstamajām tēmām un sev interesējošajās kategorijās, asociējot karadarbības varmācību ar maskulīno, bet varmācības upurus un sekas – ar femīno, abām pasaulēm saskaroties Bučā un kārtējo reizi apliecinot tradicionālo polarizēto antagonismu.

Vēl virknē dzejoļu Inga Gaile pasmeļ etniskās varmācības piemērus pa diagonāli pāri laikmetiem un pasaules kartei un atgādina, ka šaušalīgie varmācības akti "par katru cenu, un cena izrādījās cilvēki, bērni, dzīvnieki, putni un zivis", nenotika nemaz tik sen, it kā būtu pārliecināta, ka cilvēka daba ar laiku mainās, it kā tuvinoties tai inherentajai labestībai, kas ir klātesoša cilvēkos, tomēr nekad ne visos. Pārējiem ir jābūt informētiem, ka tādas lietas notiek, un jātiecas izzināt, "kas ir novedis pie mirkļa, kurā kāds izvēlas uzmest bumbu".

Tas noved Ingu Gaili uzdot klasisko jautājumu Dievam, kāpēc Viņš to visu pieļauj. "Celies, Kungs, kāpēc tu guli?" Dievs šajā krājumā piedzīvojis reitingu kritumu un daungreidingu. Ingas Gailes atbilde ir: dievs nav ideāls, viņš "ēd, kakā un kliedz", ir "dievs kā jau dievs" un ir mazliet "stulbs, bet ko lai tagad dara?". Ja cilvēku Dievs radījis pēc savas līdzības, jāsecina, ka Dieva tēls nav nemaz tik nevainojams.

Ierasts domāt, ka mākslas brīnumainā spēja ir pašizziņa – ja "visa pasaule salūzusi, bet es te dzīvoju", būtu labi saprast, "kā lai dzīvo cauri šīm melnajām alejām". Arvien vairāk tiek uzsvērta mākslas pievienotā, brīnumainā pašdziedināšanas vērtība. Krājuma programmatiskais dzejolis à la ferlingeti (atsauce uz amerikāņu dzejnieku Lorensu Ferlingeti un viņa grēksūdzes Autobiogrāfiju) ir atslēga un visu pārējo (poētisko) meklējumu destilāts, ar kuru Inga Gaile turpina iepriekšējos krājumos un prozas darbos aizsākto grēksūdzes diskursu. Visa šī māksla, visas šīs ciešanas, lai gan universāli kopīgas, tomēr ir par "ingu", tēlu, kas vairākos arī šī krājuma dzejoļos nosaukts vārdā.

Pēdējā dzejolī Inga Gaile dod cerību, ka varbūt mēs visi – ar to domājot cilvēci kā kopumu – izdzīvosim, par spīti tam neprātam, ko viens pret otru vēršam. Un varbūt izdzīvosim arī mēs visas, par spīti savai ciešanu jūrai? Vai to dziļāku padara jūtīgums? Kā iemācīties šajā dziļajā ciešanu jūrā peldēt? Atbildi Inga Gaile nesniedz, tikai cerību staru, kas šo ciešanu jūru apspīd, bet vai pie tā var pieķerties katra?

Bet varbūt viņas visas izdzīvos. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sākas darbs pie Rīgas Filharmonijas projektēšanas

Rīgas domei, pilnsabiedrībai Mark Arhitekti un Mailītis Arhitekti un Kultūras ministrijai (KM) uzņemoties savstarpējas līgumsaistības, aizsācies darbs pie Rīgas Filharmonijas (Nacionālās koncertzāles...

Rīgā izskanēs Trio Palladio jaunā programma

Lielās Mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) šī gada decembrī sniegs divus koncertus Rīgā — 7. decembrī plkst. 19.00 mū...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja