Mazs, līks nazītis vai spožs, varens zobens – tik un tā ierocis valda pār vīru nevis otrādi, sarkastiski norāda režisors Dž.Dž.Džilindžers, attīstot austriešu ārsta un dramaturga Karla Šēnhera piedāvāto kaislību varas teoriju drāmā Ragana. Lai cik gudri un spēcīgi izliktos vīrieši, spēli galu galā vada sieviete, kuru kaislību spēks dara stipru un velnišķīgi (vai raganīgi?) viltīgu, kamēr vīriešus kaislības dara vājus un manipulējamus.
Austriešu dramaturga Karla Šēnhera luga Ragana sarakstīta 1914. gadā, kad Eiropa jau bija iepazinusi ne tikai Freidu, bet arī viņa sekotāju teorijas, un zināja, ka cilvēces pirmatnējie instinkti ir īpaši postoši tad, ja tos apspiež. Par to arī stāsts. Nīkulīgs, slimīgs vīrelis (Egons Dombrovskis), kas visu mūžu cieš jo vairāk tāpēc, ka audzis starp dūšīgiem brāļiem, apprecējis jaunāku un dzīvelīgāku sievu (Inese Kučinska). Pudelīšu vīriņš – tā viņu ironiski nosauc sieva, jo māte vīreli, atšķirībā no brāļiem, nav zīdījusi. Ērģeļu vareno skaņu pavadījumā uz slīpās dēļu grīdas viņš nometies uz vēdera, lai caur biezajiem briļļu stikliem lūrētu sievas kājstarpē, līdz nonāk transā, raustoties kā vabole uz grīdas. Reizē naturāli, nožēlojami un baisi. Kā pretstats nīkulim vīram sievietes dzīvē ienāk robežsargs – īsts aprobežota spēka un militārās dresūras iemiesojums, kam Kaspara Goda interpretācijā tomēr piemīt zināms šarms – kā sunim, kam nav daudz prāta, bet ir visas cerības saņemt balvu par eksterjeru.
Sākas spēle, kurā katrs no vīriešiem cer izmantot sievieti, lai tiktu pie kārotā mērķa. Taču uz āķa viņi uzķeras paši. Spēli sāk un uzvar ragana, kas, iespējams, slēpjas katrā sievietē.
Scenogrāfiju veidojis Varis Siliņš, kostīmus – Ilze Vītoliņa, kustības iestudējusi Inga Krasovska, bet gaismu partitūru – Mārtiņš Feldmanis.