Kautiņš ar Šekspīru

Radošā brīvība, kādu ir sasniedzis tikko par aizvadītās sezonas Gada režisoru kronētais Elmārs Seņkovs, ir apskaužama. Gan atklātās, nelaipojošās intervijas, gan aiziešana no štata vietas Nacionālajā teātrī ļauj domāt, ka režisors bez liekas koķetērijas apzinās savu varēšanu. Un vienlaikus meklē jaunus izaicinājumus. Liepājas teātra izrāde Šekspīrs ir tieši tas – gan izaicinājums, gan profesionālās varēšanas pārbaude.

Izrādes nosaukums ir viegli maldinošs, jo liek cerēt uz visu laiku izcilākā pasaules dramaturga mīklainās personības studijām. Jo īpaši tāpēc, ka Dailes teātrī pavisam drīz gaidāms Iemīlējies Šekspīrs, kas sižetiski tieši to arī nozīmē – versiju par iemīlējušos slaveno un noslēpumaino Viljamu. Pēc analoģijas – Liepājas iestudējuma plakāts un programmiņas vāka bilde, kurā redzams pats Elmārs Seņkovs, apgādājies ar uzdauzītu aci, beigtas lapsas apkakli un uzzīmētu kroni, varētu reklamēt izrādi Kauslīgais (piekautais?) Šekspīrs. Tomēr varoņa ar šādu vārdu šoreiz uz skatuves nav. Tā vietā ir spēle ar un par Šekspīra dramaturģijas burtu un garu.

Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce no Šekspīra lugām Ričards III, Makbets, Otello un Romeo un Džuljeta radījusi divu cēlienu kolāžu, kurā atsevišķi minēto lugu varoņi satiekas vienā telpā un laikā. Lugas uzbūves princips latviešu teātra vēsturiski plašās un ļoti daudzveidīgās šekspiriānas kontekstā izskatās gana novatoriski – autore pamatā saglabājusi Šekspīra tekstus, tos drastiski īsinot un mazliet papildinot ar mūsdienu reālijām, bet sižetiski respektējot katras lugas galveno notikumu secību un virzību. Visos gadījumos galvenā tēma ir cīņa par varu – valstī vai guļamistabā.

Viesstrādnieku kompānija

Kvantitatīvi visvairāk Rasas Bugavičutes-Pēces un Elmāra Seņkova versijā palicis no Ričarda III – deviņi tēli, pat ja Bekingemu un mazo Jorku atveido lelles jeb objekti (režisora asistenta Matīsa Budovska pārziņā). Salīdzinājumā – no Otello atstāti tikai četri, bet no pārējām lugām pa diviem raksturiem.

Šī disproporcija ir un nav konceptuāla. No vienas puses, nepārprotami Ričards III ir visas izrādes galvenais varonis, kurš finālā burtiski novāks no skatuves visus traucēkļus, Māra Zīlmaņa artistisko bundzinieku ieskaitot. No otras puses, precīzāk uztveramas un mākslinieciski mērķtiecīgākas ir lakoniskākās blakus darbības līnijas – Otello/Dezdemona/Jago/Kasio; Makbets/lēdija Makbeta un Romeo/Džuljeta. Tomēr izrādes mērķis ir spēle viduslaiku laukuma teātra rupjajā, huligāniskajā estētikā, nevis postmoderni intelektuālas citātu rotaļas. Tāpēc interesantākam par rēbusa "kurš kuram kas" minēšanu būtu jābūt ārējās darbības procesam, kad vairs nav svarīgi "kāpēc", bet «kā».

Brīnišķīgi ironiska ir Reiņa Suhanova radītā izrādes telpa, kurai palīdz elpot arī Edgara Mākena mūzika. Uz mākslīgas zāles klājiena melnu telšu pilsētiņa, ko Mārtiņa Feldmaņa gaismas izkrāso elektrozilu, zaļu vai dzeltenu, virs galvām karājas tādu kā nocirstu šķēpu vai ērģeļu stabuļu debesjums. Te ir arī sava baznīca, jo vienai teltij augšā uzsprausts krusts, un akurāt te nelabu galu ņems Romeo un Džuljeta. Savukārt tronis ir saliekamais krēsls, kurā sākumā karaļa lomā sēž nedzīva butaforija, bet vēlāk tas, zelta paladziņa apklāts, burtiski pieaug pie dibena ar zeltītu ozollapu vainagu rotātajam Ričardam. Arī kostīmos Reinis Suhanovs ar Elmāru Seņkovu Šekspīra aristokrātus ir profanējuši līdz strādniekiem un mājsaimniecēm: visas vīriešu spēlētās sievietes ģērbtas dažādu rakstu sporta legingos un kapučjakās, Makbetu pārim mugurā kamuflāžas maskēšanās tērpi, savukārt moris Otello slēpjas melnā specvienības ierindnieka tērpā ar aizsargķiveri. Nekādu karaļu, drīzāk viesstrādnieku kompānija, kur katrs ņemas pa savu telti.

No kāzu gultas uz kapu

Nepārprotami redzams, ka režisora dauzonīgo ideju viss aktieru ansamblis uzņēmis ar azartu un ļauj vaļu košai groteskai, kaut arī pirmajās izrādēs ne viscaur tā realizējās pārliecinoši.

Izrādes sākumā no kādas telts rēgojas guļammaisā iemidzis ķermenis, kurš grozoties kaut ko norūc cilvēka balsī. Un tad Ričards III, kurā tikai zinātājs ar piespiešanos var sazīmēt Inesi Kučinsku, gāzelīgā gaitā un krekšķīgus smieklus grudzinādams, parādījies nez no kurienes, atvēzējas pret guļošo ar cirvi… Ineses Kučinskas spēja ārēji transformēties Ričarda lomā ir sajūsminoša – smagos zābakos kājas uz iekšu likdama, caur pieri glūnēdama, šī būtne izskatās, kā zaudējusi dzimumu, apsēsta un biedējoša. Ļoti izteiksmīga, fascinējoša maska, no kuras grūti novērsties.

Rolands Beķeris savukārt plastiski kūleņo no vienas Šekspīra sievietes uz nākamo, skaidri nododams režisora ziņu – viņas visas ir ja ne gluži vienādas, tad līdzīgas gan. Bet šekspīriskajai un sievišķajai esencei Rolands Beķeris vistuvāk tiek izrādes beigās kā Džuljeta, kura vienā elpas vilcienā nober no savstarpēji izslēdzošām frāzēm savirknētu tirādi un aizrauj biklo Pētera Lapiņa Romeo no kāzu gultas pa taisno uz kapu.

Otrajā cēlienā asprātīga ir Gata Malika un Egona Dombrovska Makbetu pārīša klaunāde – viens garš, otrs mazs; viens pastulbs, otrs viltīgs u. tml. Diemžēl līdz galam to noturēt īsti neizdodas, un lēdijas Makbetas sajukšanas skats atgādina drusku mehānisku triku.

Kaspara Kārkliņa Otello galvenā īpašība ir totāla imunitāte pret jebko sarežģītāku par reizrēķinu, toties Kaspara Goda gandrīz nepārtraukti klātesošā Hercogiene izskatās pēc infernāla antīkā kora iemiesojuma, kura vienīgā tā arī nekrīt ne no Ričarda, ne kāda cita rokas. Savukārt tikai Mārtiņam Kalitam Elizabetes lomā dota iespēja uz brīdi atbrīvoties no maskas, ko aktieris pilnvērtīgi izmanto, – tieši tad, kad maskas vairs nav, skatīties kļūst interesanti.

Par interesantāko Šekspīra tēlu negaidīti kļūst Edgara Ozoliņa Jago, ko aktieris realizē nevainojami no sākuma līdz beigām. Gaišā, elegantā mētelī ar Iqos kūpināmo un sarkanvīna glāzi rokā – līdz detaļām atpazīstams mūslaiku snobs estēts, kuru izklaidē Edgara Pujāta psiholoģiski un sadzīviski precīzi nospēlētā Kasio nevainīgā vientiesība. Un šausmina Kaspara Kārkliņa Otello manieres. Elmāra Seņkova versijā Kasio nodur Jago ar iesmu, uz kura joprojām atrodas cepšanai paredzēta desiņa. Bezteksta etīde, kurā Edgara Ozoliņa varonis riebumā cenšas atbrīvoties ne jau no iesma vai nāves, bet estētiskās jūtas drausmīgi aizvainojošā cīsiņa, kā arī pēc tam sekojošā Jago lēnā miršana vienā skatuves malā pieder pie izrādes elegantākajiem mirkļiem.

Celt vai necelt

Neapgalvošu, ka skatīties Elmāra Seņkova izrādi viscaur būtu ļoti aizraujoši. It īpaši pirmajā cēlienā, kamēr skatītājs tiek ievirzīts Šekspīra lugu fabulā, darbība bieži stāv uz vietas, smiekli pārāk nenāk un kļūst bīstami garlaicīgi. Iespējams gan, ka skatītājs, kuram Šekspīra sižeti ir pilnībā nezināmi, no šīs ligas ir pasargāts. Diemžēl šo rindu autores domas pārāk bieži aizklīda kur citur, vairākkārt arī pie Māras Ķimeles 1994. gada žilbinošās versijas par Karali Līru. Arī tā bija līksmi huligāniska, teatrāla spēle, kuras finālā skatuves centrā bija tiešā nozīmē līķu kaudze – katrs nākamais nelaiķis (un tos Šekspīrs Karalī Līrā ir sarūpējis daudz), skatītājiem redzot, pats aizgāja un uzgūlās virsū iepriekšējam. Izrādes spēks bija Māras Ķimeles prasmē pārlauzt smieklus ar dramatisku kontrapunktu, kad bumbiņas, ar ko pirms tam Glosters spēlējies, negaidīti kļūst par viņa acīm.

Elmāra Seņkova izrādē maskām netiek ļauts krist, tāpēc artistiskākās ir tās epizodes, kurās Šekspīra dramaturģijai tipiskais saslēdzas ar mūsdienu zīmēm. Piemēram, Edgara Pujāta spēlētā killera mobilais telefons ik pa brīdim iedziedas Killing Me Softly melodijā, un varoņa izvēle kļūst eksistenciāla – celt vai necelt.

P.S. Nezinu, vai vismaz četrreizējā paklupšana aiz telts auklas manis redzētajā izrādē bija jauša vai nejauša. Bet izskatījās nejauši, un burvīga bija ar to saistītā aktieru improvizācija. Lūk, ja tādā nepiespiestā vieglumā un pašironijā varētu visu izrādi….

Šekspīrs

Liepājas teātrī 29.XI plkst. 19, 4.I plkst. 18, 6.II plkst. 19