Savā bērnības atmiņu vācelē kopā ar domubiedriem Ģirtu Liuziniku, Kasparu Zvīguli, Ingu Misāni-Grasbergu un citiem viņa ļaus ielūkoties 14.decembrī – projekta Īstā bērnība pirmizrādē. "Šī ir labākā sezona, kāda man līdz šim bijusi," apgalvo aktrise un priecājas par savām tik atšķirīgajām un skaistajām lomām – dzīves nesaudzēto Jasmīnu režisora Valtera Sīļa izrādē Jasmīns. Pārdaugava un Holivudas dīvu Džildu Raitu izrādē Zudušo laiku citējot, ko iestudējusi Ināra Slucka.
Nacionālā teātra mājaslapā rakstīts, ka esi teātrī no 2003. gada. Tātad būs apaļi desmit gadi?
Man šķiet, ka tur ir neliela kļūda, jo akadēmiju beidzu 2004. gadā. Grasījos ko teikt mūsu Mārketinga nodaļai, tad izdomāju – varbūt būšu vienu gadu tuvāk pensijai – un neko nepateicu! Protams, manā dzīvē tas neko nemaina.
Par laulību visādi mēdz teikt: pirmais gads tas grūtākais, citi saka – pirmie desmit. Kā tas ir bijis tavās attiecībās ar teātri?
Tikai tagad lēnām sāku nojaust, kas ir aktiera profesija. Pateicoties konkrētām lomām un situācijām, man ir bijusi tā laime nedaudz pietuvoties tam, ko saprotu ar šiem vārdiem. Iesākumā viss notika vairāk intuitīvā un emocionālā līmenī. Protams, tas nav zudis, taču šobrīd nāk klāt arī sapratne par lietām, arī tehniskām – kā, ko darīt, kā izvilkt cauri izrādei lomas līniju. It kā jau skolā to mācīja, bet toreiz spēlējām tikai fragmentus mazās telpās.
Tu pieminēji konkrētas lomas, kas šo sapratni veicināja.
Jā, pirmā lielākā loma bija izrādē Līgava bez pūra pie Indras Rogas. Biju tikko ienākusi teātrī, un bija neprātīgi no Indras puses to uzticēt man. Toreiz viņa neuzticējās man, es biju nobijusies, tā noteikti nebija mana labākā loma, bet kopš tās reizes Indra mani nav aizmirsusi, un strādāt ir ļoti viegli. Viņa pasaka tēmu, kas jāspēlē, un tas arī faktiski viss. Ideālajā zaglī viņa galvenokārt darbojās ar Ingu Misāni un Mārtiņu Eglienu. Sākumā juku prātā: jāspēlē loma, kurā ir divi teikumi, visu laiku jābūt uz skatuves, un vienīgais režisores norādījums: tu pārstāvi simbolu "nāve". Bet bija interesanti, un saņēmu labas atsauksmes.
Jā, sākums bija ar dabūšanu pa kaklu. Domāju, tik nežēlīgi tie kritiķi, nesaprot, ka tas ir mans pirmais darbs, pirmā satikšanās ar publiku...
Par Līgavu bez pūra?
Jā, bet nekas – tas neko nenozīmē. Tobrīd nozīmēja. Kopumā izrāde aizgāja ļoti labi.
Pa vidu bija mūziklu sērija. Nekad neesmu uzskatījusi sevi par lielu dziedātāju, jo man ir augsti kritēriji pret to. Paskaties lielu mākslinieku uzstāšanās, piemēram, Madonnas pēdējo šovu, – kas tā par kvalitāti! Kaut vai mūsu pašu dziedātāji, kā Ieva Kerēvica, kas spēlēja mūziklā Adata. Dziedāt blakus – tā ir liela uzdrīkstēšanās.
Zigmars Liepiņš mūziklā Vadonis man uzticēja mātes lomu. Man toreiz bija 26 gadi. Citi aktieri smējās, ka man ir iestājies māšu periods. Uzvedumā Leo. Pēdējā bohēma spēlēju māti, taču pirmā mātes loma bija Billē – izrādē, kas bija nozīmīgs aktieriskais pārbaudījums. Spēlēju ļoti tuvu ar Daci Bonāti, un tā ir liela laime spēlēt ar labiem aktieriem. Saviem aroda meistariem, nevis tiem, kas iztaisās. Tas ir tik nogurdinoši, ka mūsdienās daudzi tiešām iztaisās par māksliniekiem, mūziķiem, aktieriem.
Nospēlējām Zudušo laiku citējot, un kāda kolēģe, kura pirmo gadu ir teātrī, nāk klāt un pārvērtē manu biogrāfiju! Tāda sevis pārvērtēšana. Ja pats vēl neko neesi izdarījis… Viens darbs – tas nav nekas, tā var būt arī veiksme. Īstie meistari nelielās – viņi parasti ir klusi un mierīgi, un, ja pasaka kādu teikumu, tas ir ļoti trāpīgi!
Tomēr pēc Zudušo laiku citējot pirmizrādes bija komentāri, ka tev piestāv XX gadsimta 40., 50. gadu stils un film noir.
Izlasīju presē recenziju. Protams, bija prieks par piešķirtajām piecām zvaigznēm, bet katram aktierim jau gribas, lai par viņu kaut ko pasaka. Par Zvīguli bija rakstīts, cik viņš labs un tā, savukārt par mani tikai viens teikums – ka man brīnišķīgi piestāv. Tajā brīdī nodomāju – piestāv! Vai tad es atnācu un man tā piestāvēja? Tas taču nav tik vienkārši: es skatījos, pētīju entās filmas, klausījāmies lekciju par šo laiku. Visā mēģinājuma procesā grūtākais bija iemiesot sevī tā laika estētiku. Ne es tā ikdienā sēžu, ne staigāju, ne runāju, ne skatos tā uz cilvēkiem, kā to dara Džilda. No otras puses – kas varbūt labāk, ja darbs neož pēc sviedriem un liekas tik viegls un pašsaprotams.
Kad skatījāmies pirmos uzfilmētos kadrus, vismaz man atsprāga mute vaļā: tiešām, tie esam mēs? Man ļoti patīk tā laika stils kino. Džilda kaut kādā ziņā ir ļoti naiva, tieša. Tagad jau neviens otram nesaka: "Es tevi meklēju, es zināju, ka tevi atradīšu…" Dzīvē esmu ļoti ironiska un sarkastiska, jo tā ir vieglāk – visu pārvērst par ironisku joku.
Vai šodien ir viegli saglabāt sievišķīgumu?
Tas bija tik jauki no teātra direktora puses, kad viņš pēc izrādes pateica: "Vai, cik jūs esat skaistas! Kāpēc jūs nevarat katru dienu tādas staigāt?" Lai panāktu vajadzīgo efektu, izrādei ikreiz gatavojos divas stundas. Protams, ja mani visur pievestu ar mašīnu, ja nebūtu nekur jāsteidzas, tad vēl varbūt… Skaistums prasa ļoti daudz. Ir sievietes, kurām izdodas mūsdienās saglabāt sievišķīgumu, un es viņas patiešām apbrīnoju un mācos no viņām. Regīna Razuma – brīnišķīgi! Ināra Slucka. Es zinu, kā viņa skrien pa darbiem, tomēr spēj saglabāt sievišķo šarmu.
Atzinīgi novērtēts arī tavs un kolēģu darbs šīs izrādes kinomateriālā. Nav tāda filmēšanās mazuma piegarša?
Tas bija lielākais kompliments, kādu vispār esmu saņēmusi, un to izteica kinokritiķe Dita Rietuma. Noskatījusies ģenerālmēģinājumu, viņa teica: "Latviešu kino jau ir zaudējis, jūs nefilmējot." Līdz šim domāju, ka vienkārši neesmu radīta kino. Mums ir tikai dažas aktrises, kuras ņem lielajos kinoprojektos. Grūti teikt, vai viņi nepazīst aktierus, neskatās izrādes… Strādājot pie šī darba, man ir āķis lūpā, bet mūsdienās iespējas ir tādas, kādas ir. Jāatzīst, ka vēl neesmu redzējusi Sapņu komandu, bet saistībā ar Rīgas sargiem un citiem lieliem projektiem ir sajūta, ka aktieris ar režisoru nav spējuši saplūst. Redzu režisora domu un zinu, ka aktieri būtībā ir ļoti labi, bet kontakts nav īsti sanācis.
Protams, žēl, ka neesam filmēti. Pie vienas lomas gan pati esmu vainīga. Bija iecerēta Jura Poškus Kolka Cool, un pirms filmēšanas dzīvojām Mazirbē – pētījām vidi, tikāmies ar vietējiem, lai iegūtu pareizo akcentu. Bija ļoti interesanti, taču man pieteicās bērniņš, un tā esmu tikusi tikai dažos vēsturiskos kadros – ar lielu punci.
Kādas ir tavas mīļākās filmas?
Viena no mīļākajām, ko visiem iesaku noskatīties, ir Sanseta bulvāris, uzņemta 1950. gadā (režisors Billijs Vailders – L. K.). Stāsts ir par kādu mēmā kino zvaigzni – kas ar viņu notiek, kad iestājas skaņu filmu ēra. Viena no estētiskākajām filmām, kādu esmu redzējusi.
Kādi ir kritēriji, lai kino tevī izraisītu līdzpārdzīvojumu?
Kad nobrūk robeža starp tēloto un īstenību, rodas līdzpārdzīvojums.
Visu laiku galvā kuļas divi vārdi – pateikšu, lai tie liek man mieru. Tas, kā es redzu aktiera profesiju, lielā mērā atspoguļojas Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa aktierdarbos. Patiesība, vienkāršums un tiešums – tie ir mani aktiermeistarības kritēriji. Spēja mainīties! Lai ko arī spēlētu, tu neizskaties visur vienlīdz skaists un netaisi muļķīgus jokus publikas izklaidei. Mēs varam teikt, ka to prasa publika, taču tās ir muļķības. Protams, publika nāk, taču mēs kā mākslinieki esam atbildīgi par skatītāju gaumi – par to, ka mūsdienu cilvēks bieži vien spēj uztvert tikai seriālus un neko nopietnāku. Tomēr – joprojām uzskatu, ka mums ir brīnišķīgi skatītāji.
Kas aktiera profesijā ir rutīna?
Ļoti dīvaini – ir darbi, kuros rutīna ir, un tādi, kuros tā vispār neparādās. Ir nevis lielas un mazas, bet tuvākas un ne tik tuvas lomas. Tādas, kas izaicina jaunām kvalitātēm vai būt tikai marionetei, kuras funkcija manī izraisa rutīnu un depresiju.
Nojaušu, "īsto" uzvedumu cikls – Īstie Ziemassvētki, Jāņi, Teātris, tagad arī Bērnība – nav rutīnas darbs.
Man ir ļoti labs kontakts ar vecākās paaudzes aktieriem, ar tiem, kas nedaudz vecāki par mani, arī labs, taču cilvēki, ar kuriem taisām "īsto" ciklu, ir mana kompānija – domubiedri, kas neļauj domāšanai iesērēt. Ar Bērnības projektu pirmo reizi esam izcīnījuši laiku ģenerālmēģinājumiem. Līdz šim to veidojām naktīs aizpampušām acīm: domājām, mēģinājām, pasūtām picas un tad rādījām. Biļetes uz izrādi nākamajā dienā jau izpirktas. Kaut kādā ziņā tas ir šī projekta šarms.
Tu nostājies aci pret aci ar skatītāju un uzrunā viņu gandrīz kā pats, es – Līga. Tā galīgi nav mana stiprā puse – neesmu pasākumu vadītāja, savukārt citiem izklaidēt publiku šķiet organiski.
Bērnības stāstu ir bezgala daudz. Ko par sevi gribētu pastāstīt?
Mēs visi esam apmēram vienaudži, un, satiekoties saistībā ar izrādi, sākās: "Tu atceries to? Jums bija fantiki?" Piemēram, man bērnībā bija jāsēž kopā ar visiem pie televizora un jāskatās krievu ekstrasenss Kašpirovskis. Ir dažādi bērnības dienu varianti par to, kas Mihailam Gorbačovam ir uzkritis uz galvas. Visādi bērnības stāsti, fantāzijas un nedarbi – ārprātīgs sentiments pārņem! Vēl nesākot strādāt pie izrādes, man šis darbs kļuva mīļš.
Īstā bērnība
Nacionālā teātra O kartes zālē.
Pirmizrāde 14.XII plkst.18.30. Nākamās izrādes 16., 20., 21.,22.decembrī