4. martā spilgtā, savdabīgā, lai arī acīmredzamā (kuplā bārda vien), tomēr mākslas kopainā savrupā personība Viktors Jansons (1946–2025) devies mūžībā. Šodien, visticamāk, mēs viņu sauktu par multimākslinieku. Jansonam patika eksperimenti, kas viņu saradoja ar Augustu Sukutu un Arsenāla komandu. Viņš nebija pieticīgs: "Domāju – galvenā problēma latviešu kinematogrāfijā un teātrī ir tā, ka režisori nesajēdz, kas ir forma."
Viktors Jansons dzimis 1946. gada 20. decembrī Puikulē. Darbojies kā pedagogs, scenogrāfs, režisors, kā arī viens no Lipkes memoriāla veidotājiem. Bijis Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas katedras pasniedzējs.
"Viktors Jansons iestudējis izrādes dažādos Latvijas teātros. Saņēmis nominācijas Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem par Daugavpils teātrī tapušajām izrādēm Viss kājām gaisā (pēc angļu pasakām, 2006/2007) un Baltā pasaka (2010/2011). Kā scenogrāfs veidojis skatuves noformējumu daudziem iestudējumiem dažādos Latvijas teātros, piemēram, režisora Valda Lūriņa izrādēm Dons Žuans (1982), Kārais lauks (1985), Kliedziens (1996) Latvijas Nacionālajā teātrī, performances Jāņa Akuratera muzejā, Žaņa Lipkes memoriālā un citviet, piemēram, izrādi lekciju Indrāni. Caur adatas aci un izrādi akciju Nāves ēnā, rosinot skatītājus ieraudzīt Blaumaņa darbos universālas un dziļi tulkojamas zīmes," atgādina portāls Kroders.lv.
"Viktors bija Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, jauno scenogrāfu iedvesmas un bardzības avots, viņš bija arī Ziemassvētku muzeja eglītes Salavecis. Viktoru nevarēja nepamanīt, viņš paģērēja uzmanību un izrāva sarunbiedrus no ikdienības. Tagad viņš pievienojies draugiem Ilmāram Blumbergam un Andrim Freibergam debesu skatuves iekārtošanā – vietā, kur nebūs pliekanu kompromisu, bet būs gaisma, kas krīt tieši tā, kā vajag," sociālajā medijā Facebook raksta Žaņa Lipkes memoriāla kolēģi. Ne visiem šķita pieņemama vīziju meistara Jansona Raiņa un Aspazijas daiļrades interpretācija, toties viņam bija drosme domāt savas neatkarīgās domas.
Īpaša sadarbība Viktoram Jansonam izveidojās ar režisori Māru Ķimeli XX gadsimta 80. gadu sākumā Valmieras Drāmas teātrī (tā brīža nosaukums). Kopā tapuši četri iestudējumi – Pedro Kalderona de la Barkas Dāma – spoks (1983), Antona Čehova Tēvocis Vaņa (1983), Vladimira Arro Piecas romances vecā mājā (1983) un Kena Kīzija un Deila Vosermana Kur dzeguze ligzdu vij (1984). Viktors Jansons saskanīgi izprata Māras Ķimeles teātra mērogu un prasību pēc garīgās telpas.
Viktora Jansona izvadīšana notiks 13. martā plkst. 12 Alojas kapos.