Līdz 2012.gada 15.janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā būs skatāmas divas Kārļa Padega (1911-1940) simtgades atcerei veltītas izstādes: Baltajā zālē - Trauslais izaicinājums, bet Mazajā zālē - Padegs un pilsoniskā madāma.
Ar Kārļa Padega simtgades atceri Latvijas Nacionālais mākslas muzejs uz trim gadiem atvadīsies no apmeklētāju iemīļotās muzeja ēkas Krišjāņa Valdemāra ielā 10a, kas piedzīvos pilnīgu rekonstrukciju un restaurāciju, lai no jauna vērtu durvis 2014.gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Mazliet neticami, ka kopš kādreiz ekstravagantākā Rīgas mākslinieka, vienlaikus dendija un autsaidera Kārļa Padega dzimšanas pagājis vesels gadsimts. Viņš nodzīvoja tikai nedaudz vairāk nekā 28 gadus, bet paša radītās leģendas arī pēckara un padomju gados neļāva Kārli Padegu aizmirst. 30.gadu Rīgas vidē mākslinieks bija kā savrups izņēmums, bet jau pirms laba laika pārtapis vienā no tās krāšņākajiem tēliem.
Kārli Padegu var raksturot kā izaicinošu modernistu un vēlīnu romantiķi, kura darbos atrodams gan ekspresionisma kliedziens, gan jaunās lietišķības rūpīgums, gan vēlīnā jūgendstila vai viņa laikam tuvākās "Art Deco" iezīmes. Tam līdzās - sirreālismam vai postmodernismam piedienīgas ironiskas rotaļas un pat popārtam raksturīga masu kultūras elementu apgūšana. Savos zīmējumos un gleznās Padegs palika pārliecināts figurālists. Laikabiedriem viņa izteikti personīgā, subjektīvā māksla, kas balstīta uz krasiem pretstatiem un nereāla skaistuma meklējumiem, dažkārt šķita priekšlaicīgi novecojusi. Tiem, kas viņu iepazina 80.gados, Padegs šķita pārsteidzoši laikmetīgs.
Kārļa Padega 100 gadu atceres izstāde "Trauslais izaicinājums" ir iespēja vēlreiz pārliecināties par viņa kā krīzes laika mākslinieka - izsmalcināta zīmētāja un paradoksāla domātāja - mūsdienīgumu šodienas pasaulē, kurā īstenību arvien vairāk aizstāj paralēlā virtuālā realitāte. Atkal sastopoties ar labākajiem Padega darbiem - labi zināmajiem, sen neredzētiem vai pat nekad neizstādītiem -, varēsim sev atbildēt, vai starpkaru Rīgu šokējošā māksla un gados jaunā pilsētnieka sastrēdzinātās sajūtas joprojām spēj pārsteigt, mulsināt un uzrunāt pavisam tieši.
1936.gadā rakstiņā "Šausmu zīmētājs" Kārlis Padegs centās atvairīt viņam nereti izteiktos pārmetumus par to, ka viņa darbos trūkst ierasto centienu pēc skaistuma, kas sastopams tepat zemes virsū: "Bet pasaulē ir arī tik daudz riebīga - un tas tad arī kādam jāzīmē, atbildu. Es nekā nesaku, kad citi zīmē skaistas puķītes un rozā mākonīšus, - lai taču man atļauj zīmēt to, ko es gribu. Es gribu rādīt dzīves ēnas puses, to, ko mēs labprāt negribam skatīt, lai nesabojātu savu apetīti."
Izstādē muzeja Baltajā zālē eksponēti Padega darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un privātām kolekcijām (tostarp viens zīmējums no ASV), aptverot vairākus tematiskos ciklus, kas caurvijuši autora daiļradi.
Viena no galvenajām mākslinieka darbos ir pretkara tēma. Padegs attēlo karu kā absolūto ļaunumu, kā humānisma krīzi un visam pāri - kā indivīda traģēdiju, kura tiek ilustrēta ar kara invalīda pieredzi. Pretkara tēmas risinājumā līdzās karā cietušajiem autors attēlo trauslas sievietes - mātes, draudzenes, mīļākās, savdabīgi traktētas madonnas.
Kārļa Padega pašradītajam publiskajam tēlam labi piestāv viņa zīmētie uzdzīves skati, kuros piedalās ostmalas un nomaļu krodziņu raibā publika - jūrnieki, klaidoņi un ielasmeitas. Tomēr aiz dzīru ainām slēpjas vēlme aizmirsties un patverties no skarbās realitātes.
Mākslinieka aizraušanās ar literatūru un paša literārās dotības ļāva viņam rotaļāties ar skatītāju šablonisko uztveri un provocēt viņus, piešķirot darbiem sentimentālas asociācijas raisošus nosaukumus, kas krasi disonē ar to sižetu traģisko vēstījumu. Literāro sižetu interpretācijās Kārlis Padegs galvenokārt smeļas ierosmi no autoriem, kas runā par vispārcilvēciskām problēmām, - Knuta Hamsuna, Oskara Vailda un Fjodora Dostojevska.
Neatņemama Padega mākslas un personības daļa ir viņa pašportreti, ironiski tverti, ar deformētiem vaibstiem, kultivējot popularitāti iemantojušo ciniķa tēlu, arī saspēlē starp mākslinieku un viņa modelēm. Interesanti, ka sižetiskajās kompozīcijās bieži sastopami paša autora portretiskie vaibsti. Viņš attēlo sevi gan kā pašpārliecinātu siržu lauzēju, gan kā nožēlojamu klaidoni, gan kā trauslu sapņotāju.
Baltajai zālei piegulošajā Hēges zālē būs apskatāmi latviešu mākslinieku Gotlība Kaņepa, Kurta Fridrihsona, Visvalža Rūsas, Ernas Geistautes, Oļega Skaraiņa, Bruno Strautiņa, Aivara Vilipsona un Andra Vārpas veltījumi Kārlim Padegam, kura neierastais spāniskais izskats pārsteidza laikabiedrus, bet neordinārā personība ieintriģēja māksliniekus, kas viņa darbus iepazina tikai krietnu laiku pēc meistara nāves.
Kārļa Padega simtajā dzimšanas dienā grāmatu apgāds "Neputns" izdos apjomīgu Jāņa Kalnača monogrāfiju "Rīgas dendijs un autsaiders", kas apkopo rūpīgā pētniecības darbā savāktos materiālus par leģendām apvītā mākslinieka dzīvi un darbiem.
Muzeja Mazajā zālē izstādē "Padegs un pilsoniskā madāma" tiks eksponēti Padega darbi, ko gadu gaitā iepazinuši viņa mākslas cienītāji un kuros nav vietas pilsoniskās sabiedrības gaumei glaimojošiem sižetiem vai akadēmiskam kanonam. Tomēr, sagaidot mākslinieka simtgadi, ir vērts atskatīties uz viņa studiju gadiem Latvijas Mākslas akadēmijā. Ciktāl Padegs pakļāvās akadēmiskās programmas grožiem vai kur savukārt ļāva vaļu savam brīvajam garam un personības radošajiem uzplaiksnījumiem, atklāj laikā no 1928. līdz 1934. gadam tapušie studiju laika darbi.
Izstādes pamatā ir pārsteidzošs atradums: aptuveni 30 Kārļa Padega zīmējumi - portretu un figūru skices, kas līdz 70.gadu beigām bija glabājušies kāda Rīgas dzīvokļa virtuves skapī līdzās kartupeļu grozam. Līdztekus šiem mācību uzdevumiem ir skatāmi akadēmijas periodā tapušie "brīvie" zīmējumi, kas īpaši satrieca viņa kolēģes studentes, kā arī kādreiz izaicinošais, no vairuma Vilhelma Purvīša vadītās Dabasskatu meistardarbnīcas audzēkņu darbiem krasi atšķirīgais diplomdarbs "Doks" (1934).