Liela daļa liepājnieku ar laiku pārceļas uz Rīgu, bet dziedātājs Ivo Fomins palicis savai dzimtajai pilsētai uzticīgs un uz Rīgu nemaz tik bieži nebrauc. Tāpēc dodos viņu satikt uz vēju pilsētu, pie viena apskatot Imanta Kalniņa apaļajai jubilejai veltīto sienas gleznojumu, Liepājas tirgu ar visu svarīgāko, mūsu rokenrola slavas aleju ar mūziķu plaukstu nospiedumiem un kultūras namu Wiktorija, kur nospraužam 14. augustu pasākumam Kartupeļpalma vējiem līdzi, kurā plānoti Imanta Dakša, Keitijas Bārbales un Evijas Vēberes koncerti.
Kluba Fontaine Palace vasaras terasē sarunājam tikties ar Ivo. Tikko esam iekārtojušies ar kafiju pie galdiņa, uzrodas kāds pielūdzējs, kurš vēlas ar Ivo kopā nofotografēties un parunāties. Fanu viņam netrūkst, tāpēc pa Liepāju mūziķis pārvietojas mašīnā ar tumšiem stikliem, lai vieglāk izslīdētu no uzmanības apliecinājumiem. Reizēm Ivo maskā un saulesbrillēs izbrauc arī ar riteni – gadījies uz veloceliņa satikt pašu Renāru Kauperu.
Viss ir kārtībā
No 2006. gada, kad pajuka duets Fomins & Kleins, Ivo kaut ko vajadzējis darīt, un nejauši saticis savu tagadējo ģitāristu Robertu Dinteru, ar kuru kopā producējuši jauno albumu Cilvēks un arī iepriekšējos. "Laikam iepatikāmies viens otram un sākām darboties. Jau nākamajā dienā aizgājām pie manis mājās, es viņam parādīju vienu jaunu dziesmu – nekad dzīvē nebiju rakstījis –, un viņš teica: "Eu, vecīt, baigi foršā dziesma!" Mēs to ierakstījām, palaidām tautās, un, jāsaka, diezgan veiksmīgi – Viņa raud ir vizītkarte, tā parāda, kas ir Ivo Fomins. Tas ir pirmsākums, ar ko mani tagad visi atceras. Tā kā nebija cita, kas manam stilam varētu rakstīt, – Fominā & Kleinā rakstīja Tomass –, turpmāk es tikai pats sev esmu rakstījis dziesmas, un laikam diezgan veiksmīgi, ja tās ļoti bieži skan radio un ir topu virsotnēs – tas ir rādītājs, ka viss ir kārtībā."
Tekstus Ivo gan uztic Guntaram Račam, kurš kā sens draugs viņu labi pazīst un zina, ko vajag. Kad Ivo vakarā aizsūta kādu prātā ienākušu melodiju, no rīta teksts nereti ir jau gatavs. "Guntars man dažreiz ir prasījis, par ko es vēlos, lai tajā dziesmā uzraksta, un tad es atbildu: tu taču, Guntar, pats visu labi zini! Tad ir sanācis tā, ka viss par manu dzīvi ir – par mīlestību (tas it kā banāli, bet darbojas), pa kādiem grūtiem ceļiem ir iets, lai nonāktu līdz kaut kādai virsotnei, bet tas viss ir patiesi. Tā nav, ka es uzrakstu melodiju un man uzreiz baigi patīk, – mēģinu to pārtaisīt trīs četras reizes. Gribas kvalitāti un lai es būtu apmierināts. Ja pašam patiks tas, ko esmu izdarījis, noteikti arī cilvēkiem patiks – to jau var redzēt, ka viņi novērtē. Galvenais ir būt patiesam. Man pulveris vēl iekšā ir un ir ko teikt. Kad vairs nebūs, varbūt pievērsīšos kādam citam stilam."
Limonāde drosmei
Pateicoties Guntaram Račam un Tomasam Kleinam, Ivo arī sācis savu ceļu mūzikā, kaut sākotnēji to nemaz nav gribējis. "Es vēl nemaz nezināju, kas ir dziedāšana, kad mani uzaicināja uz Durbes kultūras namu, kur jau spēlēja Tomass Kleins, Guntars Račs, Zigfrīds Muktupāvels. Vārds pa vārdam: "Brauc līdzi – uzdziedāsi! Tev taču brālis Igo dzied, gan jau tu arī kaut ko vari." Es teicu: "Nē, veči, nē! Esmu sportists un neko nezinu, neko nemāku…" Neinteresēja mūzika, dziedāju šķībi un nepareizi, man bija zema balss. Iedzērām mazliet limonādes drosmei, un es izgāju un kaut ko nodziedāju. Neatceros, ko, bet cilvēki aplaudēja, un es sapratu, ka gribētu kaut ko paprovēt. Gan Kleins, gan Račs mudināja, ka man vajag saistīt savu dzīvi ar mūziku. Paldies viņiem! Esmu uzklausījis. Kad sāku bišķi labāk dziedāt, gāju sevi pilnveidot – desmit gadu diendienā nomācījos pie skolotājas – dziedāju gammas, attīstīju balsi, klausījos magnetofona lentēs, kā citi dzied, un mēģināju kopēt. Kādreiz, kad sāku savas mūzikas gaitas, bija tā – jo augstāk dziedi, jo foršāk. Teicu skolotājai, ka visu to klaviatūru gribas nodziedāt. Tā es mocījos – esmu asinis spļāvis, un kas tik vēl nav bijis! Tā cauri gadiem esmu nonācis līdz tam, kā dziedu tagad, kaut neizmantoju vairs visu to, ko esmu iemācījies. Un vai tas vispār kādam ir vajadzīgs, ka tu visu laiku kliedz un ķērc? Tajos laikos bija, bet tagad es par to smejos. Tā ir mana pagātne – neko darīt," stāsta Ivo.
Mūziķa favorīti tajā laikā bija Udo Dirkšneiders no Accept, grupas Cinderella un Iron Maiden – viss, ko klausījās katrs 80. gadu jaunietis, kurš nebija uzsēdies uz Modern Talking vai Depeche Mode.
Lēmums palikt
Vēlāk arī Ivo piedalījās konkursā Jūrmala, kurā brālis 1986. gadā uzvarēja. Ieguva trešo vietu un skatītāju simpātijas. "Zini, cik forši ir, kad cilvēki tev sūta telegrammas? Vēl pirms nedēļas garāžā atradu lielu kasti ar tām – ļoti interesanti bija palasīt, ko krievu tautības cilvēki man vēlējuši. Pēc tam bija koncerttūres ar tiem māksliniekiem, braucām arī uz ārzemēm – visām valstīm, kur bija krievi. Pēc tam Maskavā bija piedāvājums braukt uz Ameriku grupā, ar ko biju iedziedājis daudz dziesmu gan angliski, gan krieviski, bet tomēr gribējās Latvijā dzīvot. Tas bija cits laiks – mums te sākās perestroika, un izlēmu palikt. Šodien, to atceroties, domāju, ka varbūt vajadzēja citādi darīt, bet liktenis ir liktenis. Pabiju gan Amerikā, gan atkal Maskavā, bet atgriezos Latvijā. Bija grupa The Cucumbers (kopā ar Ainaru Pūpolu – U. R.), ar ko spēlējām un dziedājām blūzu, centāmies koncertēt Dānijā, un diezgan veiksmīgi. Ļoti ilgus gadus tur braucām pa klubiem, pilsētu svētkiem, skolām – tas laiks bija interesants, jo tad mēs bijām jauni," atceras Ivo.
Tad viņa biogrāfijā nāca duets ar Tomasu Kleinu, 2004. gadā viņi pārstāvēja Latviju Eirovīzijas konkursā Stambulā ar Dziesmu par laimi. Par mūsu šīgada varoni Samantu Tīnu Ivo saka: "Balss ir ļoti laba! Viņa ir izkopusi sevi arī ārēji, to var redzēt, un tas priecē. Ja runa ir par pašu dziesmu – mani kaut kā neaizrāva. Tāds rezultāts bija gaidāms. Zvaigznes nesastājās pareizā stāvoklī, kaut meitene darīja visu no sirds. Nav jau mirstamā vaina – pats esmu piedalījies, neesmu uzvarējis, un nekādu pārdzīvojumu par to nav. Tā teikt – jāiet tik uz priekšu! Tas nav nekas, tikai Eirovīzijas konkurss. Šogad mums ar sievu ļoti patika somu grupa. Uz mani tā atstāja lielu iespaidu – kaut kas cits, kaut kas interesants, turklāt ar tādu spēku un profesionalitāti!"
Dejoja pat miliči
1987. gada festivāls Liepājas dzintars bija revolucionārs notikums visās nozīmēs. Saskaņā ar Daigas Mazvērsītes rakstīto Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā tas bijis veltīts Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadadienai un to apmeklējuši divdesmit tūkstošu cilvēku, pēc aizliegumiem atkal spēlēja un spridzināja Pērkons, pirmo reizi uz tik lielas skatuves uzstājās daudziem pirms tam tikai no lenšu ierakstiem pazīstamie Dzeltenie pastnieki un klasiskā rokenrola grupa Arhīvs ar Pitu Andersonu priekšgalā – dejoja pat miliči. Uzstājās un atzinību izpelnījās tolaik spēcīgais Līvu sastāvs, savukārt Zigfrīds Muktupāvels aizrautīgi zāģēja vijoli dziesmas Mirušais gadsimts ievadā – Jāņa Lūsēna grupa Zodiaks saņēma lielo balvu.
Laikraksta Padomju Jaunatne izveidotās jaunatnes alternatīvās mūzikas padome galveno balvu piešķīra Līviem, speciālbalvu par ieguldījumu latviešu padomju estrādes mūzikas attīstībā – Dzeltenajiem pastniekiem. Koncertus pilnā garumā rādīja televīzijā, gadu vēlāk iznāca vinila plate, kurā skanēja pa dziesmai vai divām no Dzeltenajiem pastniekiem, Pērkona, Zodiaka, Līviem, Credo un arī grupas Neptūns dziesma Romance, ar kuru daudzi tolaik iepazina jau pazīstamā Igo jaunāko brāli Ivo Fominu, kuram mūzikas cienītāji paredzēja vēl spožāku nākotni nekā vecākajam brālim, kurš jau bija izdziedājies gan Līvos, gan Liepājas kvartetā un Remix, nupat arī uzvarējis jauno dziedātāju konkursā Jūrmala 86. Tobrīd pasaulē bija aktuālas hārdroka grupas ar kaucošām ģitārām, mūziķi ar gariem, kupliem matiem, ādas biksēs iespīlētām platām kājām un palietotās džinsa vestēs, un Ivo ar savu rīkli likās kā radīts šim žanram.
"Ej projām, nenāc atpakaļ!" – par latviešu smagā roka klasiku kļuvušās Romances piedziedājumā Ivo paņēma tādas augšas kā žanra labākie angļu vai amerikāņu paraugi. "Tad es vēl biju galīgi jauns. Tagad man ir pavisam citas domas par mūziku un to, kā sevi prezentēt. Sešus gadus jau es esmu un palieku tāds, kāds esmu," saka Ivo, kārtējo reizi noklausījies manas atmiņas par seniem notikumiem.
Nāks jauns cikls
Vēl viens vēsturisks astoņdesmito koncerts, kuru kā pamatīgu skolu atceras tagad pazīstamu rokgrupu līderi Juris Kaukulis (Dzelzs vilks), Viesturs Polikarps (Rūsa) un Raimonds Lagimovs (Inokentijs Mārpls), bija somu grupas Peer Günt koncerts Siguldas pilsdrupās, kur latviešu iesildītājgrupu vidū bija arī Ivo ar Neptūnu. "Mēs tur jauni puikas, un ierodas tādi ar gariem matiem heavy čaļi. Bija ko mācīties – iepazināmies, parunājāmies, viņi mums uzdāvināja mediatorus, stīgas un pat šķīvjus, kaut ko arī nopirkām. Atceros, bija ļoti daudz cilvēku – vispār varens pasākums! Tas bija sen, sen, ārprāts, kā laiks skrien! Vēja spārniem. Seši gadi jau ir pagājuši kopš mana iepriekšējā albuma Nekas jau nebeidzas – liekas, ka tepatās pirms gada, bet nu jau mēs gadu sēžam bez koncertiem. Pa šo gadu jau trīs reizes esam atcēluši koncertus, kas mums bija plānoti. Ceru, ka vasaras koncerti beidzot notiks un varēšu priecēt cilvēkus ar jauno albumu. Plāni ir grandiozi – paņemtas visas lielās estrādes, lai varētu prezentēt jaunās dziesmas dzīvajā, jo tagad cilvēki ir spiesti to visu klausīties online platformās vai ir nopirkuši disku. Tagad vispār neko nevar saprast – katru dienu kaut kas mainās. Esam ļoti noilgojušies pēc skatītājiem. Ja ilgus gadus esi braucis un spēlējis, tā jau kļūst par ikdienu, bet tagad pēkšņi – klusums! Būs uztraukums – ilgi nav spēlēts. Kaut kāds jauns dzīves cikls atkal."