Un tieši tad pasaule atveras. Uzvējo tā tīrā lauka sajūta, starp bijušo un tevi kādas durvis aizveras. No sirdssāpēm sajukusi galva kļūst tīra un viegla.
Saulainā janvāra dienā staigājot pa parku, atņemot sveicienus no nepazīstamiem cilvēkiem — pusmūža pāris, meitenes ar sunīšiem, mācītājs ar kundzi ratiņkrēslā, no savas dzimtās nekurienes tu pārcelies tagadnē, kurai ar tevi maz sakara, bet kura tevi pieņem un saudzē. Tīrs lauks.
Lai gan ir ziema, gaisā vējo pavasaris. Dienas kļūst garākas, gaismas kļūst vairāk.
Lielākā daļa mākslas, literatūras un mūzikas ir balstīta uz atmiņām. Stāsti, ar kuriem ļaudis dzīvo visu mūžu. Citreiz tie palīdz izdzīvot, citreiz tie vajā, citreiz liekas, rēķini ar tiem noslēgti, citreiz, laikam ejot, tie kļūst dzīvāki par dzīviem. Bērnības impulss — puika, kas ieģērbts māsas mētelītī, bailes no nāves, mannā putra, kas ielieta bedrītē uz galda; mīlestības sāpes — tuvība uz dzelzceļa uzbēruma, piesnidzis ābeļdārzs un pelēka govs, kas nolaiza roku, vīģes koks, pār kuru jumjas zvaigžņota dienvidu nakts, kopīgas mīlestības zīmes; zaudējumi — mirusi vecmāmiņa, kurai gribas nolasīt dzejoļus, dūja pilsētas pagalmā, kurai nepalīdz ne ūdens, ne graudi.
Vai tīrs lauks ir tikai brīža iedomas? Vai atmiņa saglabā visdārgāko vai tas dzīvo pats par sevi; vai no tevis atkarīgs, vai tas dzīvo?
Saulainā diena prom no mājām noslēdzas ar lielisku vakarēšanu. Eleganta kundze agrajos septiņdesmit, tikko pārcēlusies no Parīzes, kur dzīvojusi trīsdesmit gadus, Klimta un Hundertvasera glāzēs salej savu iemīļoto šampanieti. Lielāko daļu sava mūža esmu pavadījusi debesīs, viņa saka. Viņas stjuartes darbs laimīgi sakritis ar laiku, kad nauda nav taupīta, kad ceļošanas un lidošanas prieku nav apēnojuši terorisma draudi. Būdama viena, viņa vienmēr izvēlējusies garos reisus un iespēju ilgāku laiku pabūt tālākajos pasaules nostūros. Piedzīvojumi vijas ap viņu kā cigarešu dūmi, kuros viņa tīksmi ietinas. Un tomēr viņas raibajā tauriņa mūžā ir kāda epizode, kas ir īpaša.
Reiz uz Bangkoku viņi lidojuši trijatā — pilots, viņa un Ērika. Un Ērika nemaz nav nojautusi, ka pilots viņā iemīlējies. Bangkokā Ērika dabūjusi asins saindēšanos, divus mēnešus gulējusi komā. Viņi atcēluši visus darbus un uzticīgi dežurējuši pie Ērikas gultas. Kad Ērika modusies, viņa pazinusi visus, izņemot pilotu. Pilots gribējis nomirt žēlabās. Nācis pie Ērikas katru dienu. Ērika teikusi savai kolēģei, ka pilots viņas galvā esot kā tīrs lauks, vai lai viņa viņu iemīlot?
Elegantā kundze ievelk savu dūmu un atceras — jā, lai noteikti iemīlot, viņa toreiz teikusi. Tad viņi Bangkokā šķīrušies. Vēlāk pilots un Ērika viņu uzmeklējuši un aicinājuši līdzi neaizmirstamā ceļojumā uz Lielo kanjonu ar māju uz riteņiem, kuru viņi iegādājušies.
Viņi visi trīs joprojām ir draugi. Pilots kundzei reiz teicis, ka viņa atgriezusi Ērikas tīrajā laukā visdārgāko — mīlestību, un to viņš kopis visu mūžu, un slimajai Ērikai bijis laimīgs mūžs.