Madonas novadā dzīvojošās Dainas Ziļevas ģimene pieņēma 16 gadus veco Abdulu, bāreni no Gambijas, kā savu audžudēlu pēc LNT Ziņās februāra sākumā redzētā, ka patvēruma meklētāju centrs Muceniekos nespēj bārenim rast vietu.
Daina stāsta, ka sākotnēji vēlējās pieņemt arī otro bērnu - 16 gadus veco patvēruma meklētāju no Afganistānas, taču viņš to nav vēlējies - "Es teicu – man nav problēmu, kāds jums ir, dodiet šurp. Bet tad, kad viņam piedāvāja uz ģimeni, tad viņš, pirmkārt, teica, ka viņš negrib laukus. Otrkārt, viņš nevēlas, lai mājās ir kādi dzīvnieki - ne kaķīši, ne sunīši nē."
Dainas ģimene jau līdz šim bija izaudzinājusi 16 bāreņus un to uzskata par misiju. Melnādainu puisi – musulmani, patvēruma meklētāju audzina pirmo reizi. "Puisis ir vienkārši brīnišķīgs, viņš ir centīgs, viņš mācās latviešu valodu ļoti intensīvi, viņš ir ļoti priecīgs, ka nu jau trešo nedēļu iet skolā," stāsta Daina. Arī Abdula atzīst, ka jūtas kā ģimenē: "Mana audžuģimene liek man justies kā īstā ģimenē. Visu, ko man vajag, tas tiek sniegts. Viņi man visu laiku dara to labāko."
Uzņemt patvēruma meklētāju ar lielu entuziasmu atsaucās kaimiņu novada Vecpiebalgas vidusskola. 16 gadus vecā Abdulas zināšanu līmenis atbilstot 5.klasei, taču skola nolēma viņu likt vecumam atbilstošā klasē ar daudz vieglākiem uzdevumiem, skaidro Vecpiebalgas vidusskolas direktore Lolita Žagare, "Mēs to cilvēcīgo faktoru kaut kā šobrīd uztveram pirmkārt. Palīdzēt puisim iejusties un būt starp latviešiem".
Joprojām nav īsti skaidrs, kā Abdula spējis viens pats mērot 8 tūkstošus kilometrus no Gambijas uz Latviju. Šeit viņš ir 3 mēnešus, un Vecpiebalgas vidusskolā visus pārsteidz ar spēju ātri apgūt latviešu valodu. "Ja tu esi valstī, kas nav tavējā, tad ir jāpielāgojas tās valsts dzīvesveidam, kultūrai un valodai, un tamdēļ es cenšos iejusties tik ļoti, lai varētu būt viens no jums," saka Abdula.
Vecpiebalgas vidusskola ir pirmā skola Latvijas lauku reģionos, kas klasē pieņēmusi bērnu-patvēruma meklētāju. Skolas vadība un pedagogi atzīst - lai arī par bēgļu uzņemšanu valstiski runā gadu un bēgļu uzņemšanas programmai atvēlēti 15 miljoni eiro, tomēr, kad nonāk līdz reālam bērnam – izglītības sistēma tam visam nav gatava. Vecpiebalgas vidusskola par bezatbildīgu sauc valsts attieksmi, neparedzot līdzekļus speciālu skolotāju-asistentu apmaksai vismaz pirmos mēnešus. Viss slogs uz pašvaldības un skolas pleciem.
Abdulam iejusties ļoti palīdz klasesbiedri, bet Abdulas klases audzinātāja ir galvenais dzinējspēks, kas cenšas pielāgot un improvizēt mācību materiālus zēna spējām. "Valstī joprojām nav skaidrs, un Latvija nav gatava šiem bēgļiem, un nav ne izglītības programma, nu nekā nav. Tad mēs sapratām, ka mums ir jādara, kā sirds jūt," saka Žanna Otersone, Vecpiebalgas vidusskolas 10.klases audzinātāja
Tikmēr Abdulas audžumamma Daina par nenormālu sauc situāciju, ka medicīnas iestādes atsaka afrikāņa vispārējo veselības pārbaudi, tāpat arī nav iespējams iegūt vajadzīgās potes. "Zvanīju uz Infektoloģijas centru, tur – mēs nekā nezinām, zvaniet uz Bērnu slimnīcu. Zvanu Bērnu slimnīcai – nē, mumes nekāda sakara ar to. Norīkojumus nevar dabūt, jo nav ģimenes ārsta. Nacionālajā veselības dienestā arī visi izbrīnīti, tur nekā nezina," skaidro Daina.
Tas esot tāpēc, ka Abdulam vēl nav piešķirts statuss un personas kodu. Audžumamma saka – ļaunākais, kas varētu notikt, ja Iekšlietu ministrija nepiešķirtu bēgļa statusu un nepilngadīgo Abdulu deportētu. Sniegt apelāciju tiesā un aizstāvēt Abdula palikšanu Latvijā būtu gatava arī Vecpiebalgas vidusskola.