No pilsētas uz Basiem ved līkumains grants ceļš, kas rudeņos dažreiz pat nav izbraucams. Savukārt pie muižas ik rītu skolēnus sagaida patiesi gleznaina koku aleja, un, šķiet, pašai vietai un ēkai ir sava dvēsele. Vai arī pēc gada mazie pirmklasnieki pa šo ceļu soļos uz savu skolu, gan vēl nav zināms. Filiāles uzturēšana ne novada pašvaldībai, ne pašai skolai nav finansiāli izdevīga. Turklāt arī bērnu čalas Basos rūk – skolēnu skaits no vairāk nekā 120 bērniem piecpadsmit gadu laikā samazinājies līdz 36 audzēkņiem. Risinājumu gan vēl atrod – šogad jaunākās klases atvērtas pat ar vienu skolēnu, un Zigmunds Basu filiālē būs vienīgais otrklasnieks.
Kā ģimene
Pirms gada Zigmundam uzmanības 1. septembrī netrūka – viņš bija vienīgais pirmklasnieks, kas uzsāka mācības Basu filiālē. Arī šogad viņš 2. klasē būs viens, kamēr pirmklasnieku gaitas sāks divi skolēni.
Zigmundam šodien arī ir svarīgs uzdevums, jo kopā ar brāli Kasparu viņš dziedās 1. septembra svinībās. Turklāt ar brāli šajā mācību gadā Zigmunds laiku pavadīs daudz, jo mācīsies kopā ar 4. klases skolēniem. Kaspars, skrienot garām, gan uzsauc, ka vēl nezina, vai ar brāli sēdēs vienā solā, bet tas, ka brālis turpat blakus vien būs, esot forši.Ņemot vērā nelielo skolēnu skaitu, gandrīz visas klases ir apvienotas. Paši skolotāji gan atzīst, ka, piemēram, Zigmunds šādi tikai iegūst. Jā, pedagogiem ir grūtāk, ir jāgatavojas vairāk un citāda ir darba specifika, bet audzēkņiem tas grūtības nesagādā. Sanāk pat tā, ka mazais no lielajiem bērniem iemācās vairāk – redz, ka blakus kāds dara kaut ko citu, un arī pats cenšas sasniegt vairāk, stāsta Lagzdiņa. Šogad gan dome atļāvusi neapvienot 9. klasi, kurā ir pieci skolēni, lai kvalitatīvāk varētu sagatavoties eksāmeniem.
Skolotāji arī noraida bažas par to, ka mazajiem skolēniem būtu neinteresanti mācīties kopā ar lielākiem bērniem. Būtībā viss skolas kolektīvs kopā ar skolēniem ir kā liela ģimene. Lagzdiņa stāsta – cilvēku ir tik maz, ka viens otru pieskata, palīdz, apčubina. Pārgājienos un ekskursijās lielākie bērni mazajiem nes somu un ceļ pičpaunā, ja nevar paiet. Modelis līdzīgs kā ģimenē – visi savējie. Turklāt tas veicina bērnu piedalīšanos dažnedažādās ārpusstundu aktivitātēs.
Koks ar diviem galiem
Vēl ziemā apspriests lēmums atvērt vai neatvērt jaunākās klases Basu filiālē. Taču Kuldīgas novada pašvaldība nolēmusi neatbalstīt Kuldīgas pamatskolas direktora Vladimira Pšečenko priekšlikumu un tomēr nodrošināt izglītības iestādi pēc iespējas tuvāk mājām, pat ja klasē būs tikai viens skolēns. Pšečenko Dienai stāsta, ka uz situāciju gan var skatīties no vairākiem aspektiem. No vienas puses "mazās lauku skolas ir Latvijas rozīnīte" un ir jālepojas ar to, ka var uzturēt skolu, lai bērniem būtu ērti. Tāpat Basi atrodas vietā, kur dzīvo etniskie suiti ar savu kultūru un paražām, un, ja tur nebūs skolas, var zaudēt kaut ko no Latvijas kultūras. "Bet kokam ir divi gali. Finansējums. Piemēram, obligātie izdevumi lielajai skolai ir apmēram tādi paši, kādi ir Basiem. Varbūt ir tikai nedaudz mazāki. Tas ir liels mīnuss. Bet pats galvenais – bērnu skaits. Diemžēl tas ar katru gadu paliek aizvien mazāks," norāda direktors.
Tāpat vērā jāņem fakts, ka uz Basu filiāli dodas mācīties bērni arī no pilsētas – kopumā aptuveni 20. Kā skaidro Lagzdiņa, tas vairāk saistīts ar to, ka Basos ir arī internāts, un tie vecāki, kuri, piemēram, dodas strādāt uz citām pilsētām vai ir citi sociāli apstākļi, darba dienās izvēlas savu bērnu uzticēt skolotāju kolektīvam. Līdz ar to vietējo skolēnu ir gaužām maz. Direktors gan steidzas slavēt skolas kolektīvu, kas ir ļoti profesionāls un spēj strādāt ar apvienotām klasēm. Arī mācību rezultāti ir ļoti labi, un ne viens vien skolēns parādās starp olimpiāžu uzvarētājiem.
Visu Annas Strapcānes un Aļonas Zanderes rakstu Viens klasē, bet skolā ar dvēseli lasiet otrdienas, 1. septembra laikrakstā Diena!