Tāpat kā nekāds īpašais notikums pilsētnieku un to pārstāvju izpratnē nav darba attiecību izbeigšanās ar citātā minēto Rīgas Arhitektu – termiņš beidzies un jebkādas diskusijas par iesāktajiem darbiem, paveikto vai iecerēto tādas sentimentālas, intelektuāļiem raksturīgas atrunas vien ir. Nav jau sporta spēle, kur rezultātam kāda nozīme. Vērtējums drīzāk būtu arhitektūrai kā pus-mākslai estētiskās kategorijās izsakāms – patīk vai nepatīk (jeb smuks vai nesmuks konkrētais priekšnesums piecu gadu garumā ir bijis). Žūrijai nepatika un viss, vai varbūt (kas visticamāk) nebija īpašas vajadzības un laika iedziļināties. Katrā ziņā paskaidrojumi netiek sniegti. Mazsvarīgi. Un arhitektu kopienas kautrīgā "bubināšana" ap augstākminēto tēmu plašākai sabiedrībai, no malas vērojot, pat gluži nesaprotama sanāk – ja jau Attīstības departamentu var vadīt ekonomists, Būvvaldi ģeogrāfs, tad nav nekādu loģiski neapstrīdamu argumentu, kāpēc Pilsētas Arhitekta birojam jābūt arhitekta pakļautībā.
Vēl gan paliek Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija ar arhitektoniski tendētu vadošo kadru atlases principu, bet tas tikvien kā laika jautājums, jo nākamajos gados prognozējamā, kultūrai atvēlamā budžeta apstākļos jebkāda iespēja ietekmēt ar kultūrvides aizsardzību (par attīstību nemaz nerunājot) saistītu jautājumu risināšanu dabiski atmirs pat bez īpašiem skandāliem.
Pēc Rīgas apmeklējuma reiz tā paša Nīderlandes Arhitektūras institūta bijušais direktors un Venēcijas biennāles kurators, šobrīd Sinsinati mākslas muzeja vadītājs un arhitektūras kritiķis Ārons Betskis par redzēto secināja: „There are no high points to Riga. That is true literally, but also in terms of its architecture.”** Un nebūs. Jo nevajag.
*Kāds kontrasts! Rīga (pilsētas arhitekts) alkst arhitektūras, Skopjē (atbildīgais par pilsētas mārketingu) izsmej to.”
** “Rīgā nav augstu punktu. Gan vārda tiešā nozīmē, gan arī raksturojot arhitektūru.”