No plaši tiražētām spekulācijām par pavisam konkrētām sarunām šo valdības restarta tēmu padarījušas gan problēmas ar topošo budžetu un nevienprātība par nodokļu reformu, gan nedienas ar Rail Baltica projektu un neapmierinātība ar atsevišķu ministru veikumu, kā arī iekšpartejiskās ietekmju cīņas.
Plašākas izmaiņas valdībā ļautu veikt atsevišķu ministru nomaiņu, nesaasinot uzmanību uz konkrētām personālijām, piemēram, atrisinot premjeres Evikas Siliņas un viņas partijas biedra finanšu ministra Arvila Ašeradena atšķirīgo redzējumu.
Daļā partijas spices arī ir viedoklis, ka būtu jāmaina situācija, kad Vienotības valdes priekšsēdētāja amatu ieņem Ašeradens, bet valdību un koalīciju premjere Siliņa, tādējādi veidojoties divvaldībai un traucējot nostiprināties Siliņai kā Vienotības jaunās paaudzes līderei pēc tam, kad strauju norietu piedzīvoja Krišjāņa Kariņa politiskā karjera. Ir uzskats, ka Siliņa gribētu pārņemt no Kariņa partiju apvienības Jaunā Vienotība vadību, bet ar to nav mierā Ašeradens.
Tāpat izmaiņas varētu skart Progresīvo deleģēto ministru sastāvu un pie noteiktiem apstākļiem arī šai partijai atvēlēto politiskās atbildības sadalījumu. Starp Progresīvo kodola racionālo un principiāli ideoloģiski noskaņotajām daļām jau ilgstoši valdot domstarpības par kultūras ministres Agneses Loginas kompetenci. Dažuprāt, viņa amatu ieguvusi nepareizu apsvērumu dēļ, nebūdama tam gatava, lai tikai piepildītu Progresīvajiem ideoloģiski svarīgo principu par dzimumu kvotām, proti, lai starp trim deleģētajiem ministriem būtu kaut viena sieviete. Šīs Progresīvo domstarpības ir labi zināmas viņu partneriem valdībā, kas tās izmanto, lai izdarītu spiedienu sarunās par valdības restartu.
Vienotības interesēs būtu, lai izmaiņas ministru personālijās vairāk fokusētos uz Progresīvo ministru kompetenci, ko savukārt lieliski apzinās Progresīvie un nav mierā ar to, lai pārbīdes valdībā notiktu zem šādas izkārtnes. Progresīvie savu ministru vājās un labās puses apzinoties paši un negrasoties pakļauties spiedienam, bet izmaiņas veikšot paši, ja un kad uzskatīšot par nepieciešamu, nevis “pakļaujoties mūsu partneru intrigošanai”. Savukārt premjeres partiju uztraucot, lai problēmas ar Progresīvo ministriem neliktu ciest visai valdībai.
Šīs atšķirīgās interpretācijas un intereses ir tikai viens no aspektiem, kādēļ sarunas buksē.
Vēl mazāk ieinteresēti izmaiņās ir ZZS, kuri turklāt nejustos komfortabli sēdēt pie viena galda ar Edgara Tavara vadīto Latvijas Zaļo partiju, kas pirms Saeimas vēlēšanām ar troksni pameta ZZS, aizbildinoties ar tās atrašanos Aivara Lemberga ietekmē, un pievienojās Apvienotā saraksta izveidei.
Turklāt ZZS un Apvienotais saraksts konkurē par līdzīgu reģionus pārstāvošu elektorātu. Neoficiālos izteikumos gan ZZS demonstrē mieru, zīmīgi norādot, ka Vienotība var aicināt pie valdības galda Apvienoto sarakstu, ja ministru krēslus pieaicinātajiem premjeres partija iedala pati no savas kvotas.
Gan ZZS, gan JV būtu ieguvējas no Apvienotā saraksta sašķelšanās, kad koalīcijai pievienotos tikai Ulda Seska un Māra Kučinska pārstāvētā Liepājas partija, tā dēvētā “uzņēmēju” kvota, kuru sarakstā ieveda Uldis Pīlēns un, iespējams, Edgara Tavara un Raimonda Bergmaņa pārstāvētà Latvijas Zaļā partija, opozīcijā atstājot Edvarda Smiltēna pārstāvēto Latvijas Reģionu apvienību. Liepājnieku neapmierinātība un raizes par ostu tranzīta likteni ir zināma jau labu laiku. Skaidrs, ka šādā gadījumā koalīcijas jaunpienācējiem būtu ambīcijas uz Satiksmes ministriju, kuru vada Progresīvo pārstāvis Kaspars Briškens, pār kuru šobrīd gulst atbildība par Rail Baltica neveiksmi un miljardos mērāmo sadārdzinājumu.
Tomēr precīza Apvienotā saraksta iespējamā šķelšanās līnija līdz galam nav skaidra, tādēļ to, cik tālu līdz prognozējamam iznākumam šobrīd ir sarunas, ilustrē kāda vadoša koalīcijas politiķa teiktais, ka Apvienotā saraksta deputātu skaits, kas varētu pievienoties valdības koalīcijai nemitīgi mainoties un vēl aizvien neesot skaidrs. Llīdz ar to neesot skaidrs, cik ļoti pie valdības galda būtu jāsadrūzmējas esošajiem koalīcijas partneriem. Bet, kamēr nav skaidrības par to, nav iespējams pateikt, cik pieņemami tas būtu pie galda sēdošajiem.
Tādējādi, salīdzinot aptaujāto politiķu teikto, var secināt, ka galvenais dzinējspēks aiz idejas par izmaiņām valdībā kā ne pirmo reizi šīs Saeimas sasaukuma laikā ir valdošā partija Vienotība, kas vēlētos viest atsevišķas izmaiņas gan savu, gan īpaši Progresīvo virzīto ministru personālijās, kā arī nodrošināties sev ar lielākām manevra iespējām, piesaistot koalīcijai papildu balsis, aicinot atpakaļ koalīcijā vismaz daļu Apvienotā saraksta. Apvienotais saraksts tādā veidā teorētiski būtu otrs lielākais ieguvējs no šāda procesa, jo atgrieztos pie valdības galda. Vismazāk entuziasma par iespējamām pārmaiņām koalīcijā jūtams no abiem pārējiem koalīcijas partneriem - Progresīvajiem un ZZS.